Kāpēc cilvēku drīkst nosaukt par idiotu, bet ne par sviesta vepri

Ikdienā jau gadiem ilgi cītīgi vērojot notiekošo Latvijas sociālo tīklu telpā, lai turētu roku uz sabiedriskās domas pulsa, triecienbrigādes “Cehs.lv” Sociālantropoloģijas katedras vadošais pētnieks Kristaps Āls ir pamanījis īpatnēju tendenci (vienu no daudzām, protams). Vismaz K. Āla monitorētajā burbulī liela daļa liberāli un progresīvi noskaņoto cilvēku kategoriski iestājas pret izsmiešanu, vienlaikus paši to praktizējot, tikai mērķētu citā virzienā. Uzklausījām cienījamā eksperta spriedumus, lai ar būtiskāko iepazīstinātu arī jūs.

Vispirms atruna. Nepārprotiet – nedz K. Āls, nedz triecienbrigāde neuzskata izsmiešanu par efektīvāko kritikas veidu, bet jautrāko un vieglāko gan. Un tieši tāpēc lieliski apzināmies, ka tas būs viens no visbiežāk lietā liktajiem ieročiem debatēs sociālajos tīklos un citviet. Vienlaikus triecienbrigāde piekrita K. Āla neizpratnei, kāpēc vienas “šķirnes” izsmiešana daļā sabiedrības ir tabu, bet cita, ja arī uz to netiek iedrošināts, vismaz ir normalizēta.

Proti, nav pieņemami apsmiet kāda izskatu, seksuālo orientāciju vai, piemēram, veselības stāvokli (īpaši mentālās veselības stāvokli). Par šo gadījumu K. Ālam atkal padomāt lika nesenais gadījums tvitersfērā, kur kāds muižkungs bija padalījies ar saviem novērojumiem ūdens atpūtas parkā, secinot: “Daudz resnu bērnu.” Tvītā nebija nedz klaji paustas kritikas, nedz nosodījuma vai izsmiešanas. Neviens netika nosaukts par speķa golemu vai piena suķi, taču ieraksts konkrētajā dienā vietējā pīļu dīķī zināmu viļņošanos izraisīja. Šis, protams, ir tikai viens no virknes gadījumu, kur piezīmes (un pat ne joki vai izsmiešana) par izskatu tiek nosodītas kā nepieņemamas.

Pieņemu, ja muižkungs par savu viesošanos akvaparkā būtu publiku painformējis ar atziņu, ka tur bija “daudz priecīgu bērnu”, nekādas liesmojošas reakcijas nebūtu.

Lai vai kā, par izskatu, līdzīgi kā par mirušajiem, – labu vai neko. Tikmēr K. Āls novērojis, ka šis pats avangards mēdz norādīt uz to, ka kāda uzskati ir stulbi un viņš pats ir idiots. Nereti klaji izsmejošā veidā. Un te K. Ālam bija jāpadomā. Kāpēc komentēt izskatu ir liels “nē!”, bet uzskatus – droši un jo sūrāk, jo labāk?

Pagaidām ilgstoši socioloģiski pētījumi vēl nav veikti, bet krietnajam ekspertam ir hipotēze – smieties par izskatu daļā sabiedrības ir tabu tāpēc, ka tas, pirmkārt, nav būtisks cilvēku kā personību definējošs aspekts (bet komplimentus gan, lūdzu, vairāk) un, otrkārt, tas lielā mērā nav atkarīgs no paša cilvēka. Proti, izskatu mēs varam mainīt, bet tikai līdz zināmai robežai.

Ja runā par resnumu, protams, bieži dzirdēts sakām: “Bet viņiem nevajadzētu ņukāt eklērus brokastīs un vajadzētu vairāk pasportot!” Taču K. Āls šajā rakstā nav nedz uztura speciālists, nedz psihoterapeits, tāpēc negrasās rakt līdz problēmas saknītei šajā jautājumā un pieņem, ka daļai cilvēku tik tiešām arī liekais svars ir ja ne bioloģiski predeterminēts, tad vismaz sekas psiholoģiskajam stāvoklim, kā rezultātā trīs litri iebiezinātā piena kā viegls našķis šķiet tīri laba doma. Tāpat ir zināms, ka daļā gadījumu tieši “fat shaming” jeb “cūķa kacināšana” veicina šo neveselīgo psiholoģisko stāvokli.

Turpretī, ja runā par uzskatiem un kāda izteikumiem, nosaukt viņu par idiotu šķiet tīri pieņemami, jo kā gan lai šis sasodītais idiots kļūst mazāk idiots, ja mēs viņam nepateiksim, ka viņš ir idiots?

Un, lūk, te arī problēma. Daļa šo cilvēku, kas gatavi veikt uzlidojumu tviterī, ja izmantosi frāzi “resnais zilītis”, bet uzreiz pēc tam paši kādu nosauks par “stulbo homofobu”, iespējams, pieņem, ka “stulbā homofoba” uzskati gan ir atkarīgi tikai un vienīgi no viņa gribas. Bet ja nu… arī tie ir vismaz daļēji bioloģiski predeterminēti?

Neliela gadījuma analīze – divi parlamenta Jāņi, kuri regulāri no liberālā spārna tvītotājiem izpelnās idiotu, nacistu un homofobu birkas. Jā, protams, šie Jāņi runā pretī zinātniskajam konsensam par to, ka klimata pārmaiņas notiek un tajā vērā ņemama loma ir cilvēka darbībai. Jā, šie Jāņi, iespējams, šad tad bažījas, ka praida ieraudzīšana pielipinās nevainīgam bērnam geju uz mūžu. Jā, šie Jāņi reizēm mēdz selektīvi reprezentēt rūpīgi atlasītus gadījumus par citu tautību vai rasu indivīdu pastrādāto, lai virzītu “Kamēr labējie ceļ pasaules krietnumu, tikmēr kreisie liberāļi buldur buldur buldur!” naratīvu. Jā, šiem Jāņiem vienlaikus diezgan cepī gan kristīgās vērtības, gan pagānmetāla grupa “Skyforger”.

Bet! Varbūt, pirms nosaukt Jāņus par idiotiem, ir vērts apsvērt – ja nu Jāņi ir bioloģiski nespējīgi formēt labākus, dziļākus viedokļus? Ja nu Jāņi (neatkarīgi no savas gribas) ir uzauguši tādā vidē, kas tos izveidojusi fiziski nespējīgus domāt citādi? Vai šajā gadījumā nosaukt Jāņus par idiotiem un homofobiem ir vairāk attaisnojami, nekā nosaukt 1,6 metrus garu un 107 kilogramus smagu lesbieti par homovepri? Ja nu Jāņi nespēj paust mazāk stulbus viedokļus, tāpat kā ducīgā meiča nespēj atteikties no peldes putukrējuma vannā kopā ar draudzeni?

Protams, ne visi idioti tādi ir ne no brīvas gribas, bet tāpat arī ne visi rešņi ir veselības un psiholoģisku traumu nomocīti cietēji. Dažiem vienkārši patīk našķi vairāk nekā citiem.

Triecienbrigādes sociālantropologs K. Āls tādējādi cer vairot iecietību un iesaka divas takas, kuras mīt. Pirmā – beidzam apspriest citus cilvēkus. Beidzam komentēt gan rešņus par viņu resnumu, gan idiotus par viņu idiotismu. Otrā – turpinām komentēt, bet visus un par visu, nevis sākam spēlēt “par to gan nesmejas” spēli.

1 Reply to “Kāpēc cilvēku drīkst nosaukt par idiotu, bet ne par sviesta vepri”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *