Kanceles kultūra

Sakarā ar pēdējo gadu tendencēm politiskā tendencēm un nobīdēm publiskajā kulturā Cehs.lv galvenais kriptoanalītiķis Šalkonis Meks arī ir iesaistījies aktīvajā trenera darbā. Viņš ir atrāvies no sava pamatdarba jauno ekonomisko vienību izpētes laboratorijā un izveidojis Cehs.lv vadlīnijas cancel culture jautājumos. Materiāls paredzēts izdrukai un piestiprināšanai ofisa tualešu kabīnītes, acu augstumā.

Tātad, cancel culture, kas tas ir un ar ko to ēd? Labi, mainam toni uz nopietnāku un kulinārās metaforas atstāsim pie sievietēm virtuvē, šis ir jāapspriež vīrišķā gaisotnē – ierakumos kur tie tiek sūtīti nomirt kamēr dāmas tikai noskatās no attāluma nelejot ne piles asiņu par tēviju. Tātad kur es paliku, jā cancel culture, jeb latviskojot – kanceles kultūra – ir līdzīgs emocionāls metaforu un sarkastiski stereotipisku savārstijumu jandāliņš kas nepārtraukti atsitās tikai un vienīgi galējībās. Gluži kā ar daudziem citiem interneta ēras fenomeniem, liekas, ka ķīviņos iesaistītie fiziski nav spējīgi astāties pirms dienas ļaundaris nav izmērēts pa asfaltu un viņa iekšās nav apvārtīta uzvaras vafele, kura vēlāk tiek notiesāta ar kapučīno un apelsīnu džemiņu. “Augsts pieci” sauc uzvarētāji sapliķējot savas rokas un skatās pēc nākamā pārkāpēja ko iznīdēt.

Šis viss ir asā pretstatā sabiedrības konsensa tiesāšanas un sodīšanas metodēm, kas izstrādātas gadu simtu gaitā. Jau izsenis ir bijuši likumi, kas cenšas definēt dažādas pārkāpumu kategorijas un nosaka tām atbilstošus sodus, cenšoties turēt tos samērīgus vienu ar otru, kā arī salāgojot ilgtermiņa ieguvumus un szaudējumus sabiedrībai kopumā no tā ka konkrētais sodāmais indivīds izcietīs tieši šādu sodu. Vai tiks panākts audzinošais efekts, kādas būs sabiedrības neredzamās izmaksas no soda, vai tiks panākta taisnīguma sajūta, vai tiks atlīdzināts nodarījums upurim un tā tālāk.

Kā varat noprast, šis ir ļoti sarežģīts darbs visu noturēt balansā. Kopš pirmajikem rakstītiem Hamurabi likumiem, tie ir tikai palikuši arvien detalizētāki un sarežģītāki un pret to cīnīties un censties padarīt likumus vienkāršākus, nozīmē likt lielāku interpretācijas atbildību tiesu institūcijām. Kas atkal nav perfekti.

Un nav vienas pareizās atbildes kā panākt taisnīgus likums, jo likumi nav matemātisks jēdziens, bet gan sociāls. Ja sabiedrība mainās, nodarījumi mainās, taisnīguma izjūta mainās, tad likumiem arī ir jāmainās. Un tā kā likumi, it īpaši tie kas regulē kriminālus nodarījumus un sodus par tiem, ir vieni no konservatīvākājām sabiedrības sociālo normu sastāvdaļām, tad tos arī ir daudz grūtāk izmanīt.

Ir nepieciešams ļoti liels sabiedrības vairākuma atbalsts, lai politiķi saņemots kaut ko šajā sadaļā mainīt, jo tie tomēr ietekmē pilnīgi visus valsts iedzīvotājus. Kamēr piemēram likumi par administratīvi teritorālajām izmaiņām vai arī teiksim mājlopu labturības noteikumi un zivju nozvejas kvotas tā pa īstam un reāli ietekmē tikai nelielu tautas daļu. Pat nodokļi kas jāmaksā visiem ir mazāk polarizējoši kā globālas izmaiņas krimināl likumā. Jo lielāki nodokļi var nozīmēt mazāk naudas algas dienā un mazāk maizes uz galda pēcāk, bet tas ir nesalīdzināmi mazāk svarīgi par iespēju nokļūt aiz restēm par kaut ko “muļķīgu”. Vai arī tieši otrādi – ļaujot bīstamiem noziedzniekiem tikt cauri sveikā. Skatoties no “vidējā vēlētāja” redzespunkta.

Nēmam šo konceptu un velkam aiz matiem tuvāk šodienas problemātikai – sabiedrības pieprasījums pēc taisnības strauji mainās, bet šī izmaiņa pagaidām skar tikai daļu sabiedrības, lielākai daļai vienodklis nav mainījies. Un daudz ļaudīm šīs izmaiņas rada reakciju un vēlmi skaļi cīnīties pret to. Sauksim šīs trīs grupas attiecīgi par – “sociālā taisnīguma karoņiem”, “vienaldzīgo viduci” un “sociālo tradīciju piesargiem”.

Un jā, tik tālu jau esat aizlasījis, bet vēl neesam īsti nekādus kanceles kultūras piemērus devuši. Tas nav viegli, jo šis jēdziens ir ārkātīgi izplūdis, bet tas principā iekļauj sevī jebkādu publiski kaunināšanu un cenšanos iemīt pārkāpuma vainenieku dubļos un iznīcināt viņa karjēru, labklājību un nākotni. Principā aktīvākie cīnītāji iespējams pat vēlētos lai garāmgājēji nekautrētos uzspļaut ļaundarim uz uz biksēm un lai atlikušo mūža daļu viņam tiktu liegta ieeja valsts bibliotēku tīklā.

Un ko pārkāpējs ir izdarījis? Pārsvarā vārdiski noliedzis salīdzinoši svaigu sociālo normu interpretāciju. Retāk – fiziski izdarīijis kaut ko kas bija tīri akceptējami pirms vairākām desmitgadēm, bet tagad vairs nav. Latvijā nav daudz piemēru ar kanceles kulturu, tikai daži nāk prātā. (uzrādiet savas versijas komentāros) Bet tie kas ienāca prātā, iespējams tie liks jums mazliet sašūtīgi nosēkties:

  • raksts avīzē par to ka teikt “nēģeris” ir ok, jo tā ir Latviešu valodas daļa
  • uzstāšanās koncertā kas rīkots par godu uzvarai pret fašismu un nacismu otrajā pasaules karā
  • moments kur čuvaks “atrada darbu Honkongā” lai dotu vietu Āboliņai saeimā

Globāli protams sašutuma klāsts ir plašāks. Un kamēr Latvijā nav tādu stipru #metoo iedevesmotu stāstu, ASV tādu ir simtiem. Filmu darboņi, aktieri, komiķi, politiķi, mūziķi, biznesmeņi – daudzi ir izbaudījuši sabiedrības nosodījumu visaugstākajā pakāpē. nosodījums ir bijis ļoti stiprs, īpaši pat neiedziļinotes nekādās gradācijās vai citās detaļās. Viss vienmēr ir bināri – vai nu cilvēks ir ļaunais, vai labais. Bez variantiem.

Bez seksuāla sakara cīņām, uzmanības fokusā ir rasisms. Amerikā cilvēki gāž apkārt senu rasistu pieminekļus, Latvijas tradīciju piesargi uz to reaģē ar sašutumu un bailēm – sak tā jau var arī ņemt un sagraut arī kādu viņiem svarīgu sabiedrības balstu. Nav jau tā ka katrs piesargs ir rasists, nē, vienkārši katram piesargam ir ļoti nepatīkams jebkādas masveida izmaiņas kas ir vērstas uz jebko saistītu ar tradīcijām un vēsturi.

Jo vēsture ir tas uz ko piesargs balsta visu savu dzīves sapratni. Latviešu piesargs vienmēr runā par septiņsimts verdzības gadiem, baltu ciltīm, piespiedu kristīšanu, valodas senumu un tā tālāk. Krievu tautības piesargs ir gluži tāds pats – tikai vēstures pamatne ir būvēta uz uzvaru pār ļaunajiem otrajā pasaules karā, kulturas nešanu visai pasaulei un vispārējo Krievijas impērijas varenību. Tā nu abi šie piesargu veidi (un arī jebkuri citi pasaules piesargi) cīnās pret jebkādām izmaiņām sabiedrības normās, vērtībās un struktūrā, jo jebkādas izmaiņas var sadrupināt ja ne pašu tradicionālo pamatnīti tad vismaz samazināt tās vērtību. Un ja pamatnes vairs nebūtu, tad izjuktu arī nākotne. Un to nedrīkst pieļaut.

Diemžēl savā cīņā par tradīciju saglabāšanu piesargs bieži pāriet no aizsardzības rupjā uzbrukumā un stumj karoņus bortā tā ka šķīst sviedri, asinis un loģika. Jebkas tiek salīdzināts ar komunismu, staļinu un masu teroru. Atliek karonim iepīkstēties par to ka kādam bēgļu bārenim vai samocītam gejam varētu iedot ūdentiņu nodzerties, kā viņš tiek pasludināts par Eiropas civilizācijas pretinieku, kulturmarksistu, komandekonomikas adeptu un principā gulagus būvējošu totalitārteroristu. Pārspīlējumi ir diezgan baisi un diskusiju aizkauj pie pašas saknītes.

Kamēr sociālā taisnīguma karonis empātiski uztver visa veida minoritāšu problemātiku, ciešanas un dusmas. Tradicionālā pasaule nav bijusi īpaši taisnīga pret daudz un dažādām sabiedrības daļām, tās bieži nostumjot zemākos un padotākos statusos. Sievietes, geji, čigāni, melnie, krievi, latvieši – visi ir bijuši apspiesti dažādos kontekstos un laikos. Un karonis cīnās pret to lai tas tā vairs neturpinātos un nenotiktu. Bet cīņa tā nav viegla, jo bieži vien nav tādas vienas pareizās atbildes. Panākt līdzsvaru starp iesaistītajām pusēm ir ļoti grūti, un tas ir īpaši grūti ja empātija ir vienvirziena. Kas bieži mēdz notikt -karoņi ir apbrīnojami nespējīgi aptvert piesargu bailes un nepatiku pret izmaiņām.

Un kamēr karoņi to nesapratīs, tikmēr viņiem ar piesargiem neizdosies neko kopīgi atrisināt. Un kā jau minējām augstāk, lielas un paliekošas izmaiņas sabiedrībā ir iespējamas tikai ja ir nospiedošs konsenss un arī viss vienaldzīgais viducis vairs nav vienaldzīgs un pieņem to vai otru viedokli. Diemžēl, tas kas notiek mūsdienu pasaulē bieži ir pretējais – tā veidā lai būvētu konsensu un vienotību, abas puses arvien vairāk radikalizējas. Tām liekas, ka sasniegt savu taisnību var tikai cīnoties stiprāk, tā vietā lai mēģinātu rastu win-win kompromisus.

Kādus win-win kompromisus jūs jautāsiet? Vai tādi tiešām ir iespējami?

Kāpēc nē, Cehs.lv kripolaboratorija ir izveidojusi veselu sarakstu:

  • Latvieši cīnās par un pret rasismu amerikā kas tos tieši neskar un diskusija aug arvien trakāka un dumāka? Vajag to pavērst par diskusiju par attieksmi pret čigāniem Latvijā. Tā nav viegla diskusija, bet toties relevanta. Un var vienot gan krievus gan latviešus. Un karoņiem un piesargiem būs abiem ko teikt, un būs arī personīga pieredze un varbūt arī kādi praktiski ieteikumu un idejas.
  • ASV ir plaša cīņa par un pret transpersonu tiesībām izmantot attiecīgā dzimuma tualetes. Piesargi baidas no potenciālas sieviešu apcelšanas, karoņi grib samazināt pilnīgi reālu tranšu apcelšanu. Diskusija nav viegla – bet risinājums var būt elementārs – aizstāt dzimumspecifiskas daudzkabīņu tualetes ar viendurvju vienpoda labierīcībām. Un ja ne aizstāt tad vismaz ieviest papildus.
  • Cīņa par vārdu papildu/papildus pareizu lietošanu un citām līdzīgām grammarnacībām. Ievilkt dziļi elpu un palūkoties uz sevi no malas. Vai tas tiešām ir to vērts? Vai tas uzlabos manu un manu bērnu dzīvi nākotnē? Vai viens vai otrs rezultāts iznīcinās dzimto valodu? Vai es zinu par izmaiņām dažādu vārdu lietošanā kas notika pirms simts vai divsimts gadiem un vai tagadējā valoda ir iznīkusi dēļ tā? Tikai mazliet padomāt pirms norādīt citiem kā viņi lūk nerunā “pareizi” jo viena grāmata, ko sarakstīja viena tante, teic tā.
  • Piesargiem bail no bēgļiem un citiem imigrantiem ar nepareizu ādas krāsu bet karoņiem gribas visus glābt, samīļot un katram ierādīt pa jaunsaimniecības zemītei mūsu svētajā Latvijā? Abi var tikt apmierināti, ieviešot super striktu vīzu režīmu kas nosaka ka katram bēglim ar nepareizo ādas krāsu kas ierodas Latvijā ir obligāti divu gadu laikā jāiemācas latviešu valoda līdz B2 līmenim, tie nedrīkst dzīvot lielos baros vienkopus, tā vietā jāmitinās valsts ierādītos dzīvoklīšos latvijas kulturas kodam atbilstošos padomju laika mikrorajonos. Un jebkādas izmaksas ko valsts tam tērē tiek uzskaitītas speciālās parādzīmēs kas var tikt dzēstas tikai ja imigrants nomaksā attiecīgu daudzumu nodokļu vai arī sāk strādāt kādā valsts atbalstītā specialitātē. Nu vai kaut kā līdzīgi. Nebūtu viegli aizstāvēt visas piedāvātās idejas starptautiski, bet toties varbūt būtu iespējams sabiedrību saliedēt.
  • Piesargiem dikti nepatīk geji un visas ar tiem saistītās pārmaiņas? it īpaši laulības jēdziena svētums? Paskatamies problēmas saknē – daudzos likumos ir atsauces uz laulību, kaut kas pienākās tikai laulātajiem dzīvesibiedriem. Medicīnas jautājumos, matojumu tiesībās, aizgādības problemātikā un tā tālāk. Karoņi vēlas padarīt laulības jēdzienu iekļaujošāku lai šīs likumu normas attiektos arī uz geju pāriem. Piesargiem tas nepatīk jo grauj pamatus. Un tas ir OK! Risinājums ir vienkāršs – tiek pieņemts atsevišķs likums ar nosaukumu kas ir ļoti tālu no laulības, lai nebūtu vispār nekādi draudi pamatiem. Teiksim “gejpāris”. Es esmu viņa gejpāris, viņš ir mans gejpāris, viņa ir mans gejpāris, viņa un viņa ir gejpāris, viņš un viņš ir gejpāris. Un šādiem gejpāriem ļauj sareģistrēties zagzā, bet ir aizliegts izmantot tradicionālo sintezatoru meldiņus. Un kad likums ir pieņemts, tad visus citos likumos kur ir atsauca uz lauleņiem, tiek ielikta arī atsauce uz gejpāriem. Problem solved. Laulība svēta. Geju tiesības nodrošinātas.
  • Karoņiem dikti nepatīk vardarbība ģimenē un it īpaši bērnu pēršana? Kamēr piesargiem tā ir tradicionālā vērtība kuras izņemšana no sabiedrības modeļa izjauktu to kā džengas torni? Ja ieskatās dziļāk problēmas saknē, tad karoņiem ļoti nepatīk ka bērni tiek fiziski un emocionāli traumēti un var izaugt par morāļiem kropļiem dēļ šādas sišanas. Piesargiem, tieši otrādi, liekas ka bez kaŗtīgas uzskaitīšanas viņi izaugs par nekam nederīgām padibenēm. Zālamana cienīgs risinājums būtu atļaut stingri regulētu uzskaitīšanu, ar sitiena spēku nodefinētu tik lielu kas nav spējīgs izdarīt nevienam fiziski pāri. Ar emocionālo pusi ir grūtāk, bet likumā varētu iekļaut punktu kas ļauj bērnam sūdzēt vecākus tiesā par emocionālu vardarbību, sākot jau no 12 gadu vecuma, ar noteiktu soda mēru kas nav saistīts ar brīvības atņemšanu (un tādējāti nevar sagraut bērna paša nākotni). Soda mēru kas ir publisks pēriens vecākam. Pa pliku dirsu!

Nu tātad, ar to es domāju sabiedrību vienojošu risinājumu piemēru būs gana. Un tādus var izdomāt jebkurai problēmai, vajag tikai gribēt. Kas diemžēl var stipri iztrūkt – karoņu un piesargu partijas garantē balsis saviem priekšstāvjiem, kamēr kompromisu meklētājiem var nākties saņemt sitienus no abām pusēm gala beigās nesavācot balsis pietiekošā apmērā.

Bet tas viss nobāl un atkāpjās brīdī kad diskutanti savā sarunā nebalstās uz daudz maz patiesiem faktiem. Ja faktu bāzīte ir līdzīga un strīds ir tikai par risinājumiem un vērtējumiem, tad kaut ko var risināt. Var risināt arī ja pamatfaktu bāze ir atšķirīga, bet cilvēki ir vismaz spējīgi vienoties par kādām kopīgām cilvēcīgām vērtībām un tad diskusiju balstīt uz to. Bet ja nav ne tas ne tas, tad atliek tikai riet viens otram sejā: “nacists” un saņemt pretī “marksists”, lai gan abi ir mēreni centriski nacionāli noskaņoti latvieši ja skatās uz viņu vēlmēm un interesēm no vēsturiskas perspektīvas.

Kā jau minēju vienā no iepriekšējiem treniņiem – trejdancis ar homofobu ir lielisks līdzeklis pret homofobiju, un pēc šīs analoģijas varam nodefinēt arī zāles pret politisko sašķeltību – darīt finansiāli sāpīgi karoņiem, ja piesargu emocionālās vajadzības tiek bojātas un  tieši tā pat arī ja tiek darīts pāri karoņu interesēm. Empātijas ieročošana (weaponising) ir politiskās sakļautības atslēga.

6 Replies to “Kanceles kultūra”

  1. Cīņa par “grammarnacību” ir tā vērta? Izlasot šo draftu, kas netīšām ticis publicēts, ir skaidrs, ka atbilde ir viennozīmīgs “JĀ!”.

    5
    1
  2. Šoreiz gramatika liedz baudīt līdzenu materiāla plūdumu.
    Otrā rindkopa raisa pietiekami lielu sašutumu un lasītgriba tiek slāpēta, redzot paviršo “ierakumos kur tie tiek sūtīti nomirt” un “astāties pirms dienas ļaundaris nav izmērēts”.
    Aicinu komatus likt gribošu un visus burtus protošu korespondentu iesaistīties situācijas glābšanā!

    2
    1
  3. Kad es eju cehā,es gsidu jobanu valodiņu,spermu,asinis un sūdus!!! Kā minimums – interesantas idejas. Kā nosaukt šo prejakulātu man jādomā,bet šodien darbā tā nopisos,ka nedomājas. Ceru,ka jums ir tradīcija sapulcēties un pizģīt mēneša sūda autoru!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *