Kalašs

Vājā gaisma lidmašīnas kravas nodalījumā bija tumšā rūsas krāsā. Kāds pat varētu nodomāt, ka asiņu uz zemes krāsā, bet vīri pie brūni rudās pustumsas sen bija pieraduši, viņi domāja par ko citu. Domāja, jo sarunāties nebija iespējams, Il-76 četriem turboventilatoru dzinējiem nejēgā skaļi gaudojot un raujot cauri vakara debesīm uz priekšu pašu lidmašīnu, ekipējumu, vairākus desmitus desantnieku un jaunāko karavīru smagās domas.

Oļega domas pēdējos gados bija vieglas. Viņš bija viens no pieredzējušākajiem vīriem vadā un labi zināja, ka sentiments un varbūtību apcerēšana nepalīdzēs uzdevumā. Tikai ātra, precīza un izšķirīga rīcība. Jaunākie droši vien domāja par ģimeni, draugiem, to, kāda būtu dzīve bez kājas vai ar vienu aci, ja kaujā nepaveiksies. Tad jau labāk nomirt.

Oļegs tikmēr pārbaudīja ekipējumu, secīgi izgāja cauri visam uzkabes saturam, lai vēl pēdējo reizi pārliecinātos, ka viss ir savās vietās. Tad pie ieroča. Labā, uzticamā kalašiņa. AKS -74 ar nolokāmo laidi – īss, ātrs un nāvējošs. Kā desantnieka dzīve. Oļegs vizuāli pārbaudīja ieroci, tad maigi nobrauca gar ieroča sānu un pacēla pirkstu pret vienu no rūso gaismu izstarojošajām lampām. Pirksts spīdēja, un Oļegs bija apmierināts. Kalašiņam patika eļļa. Labāk drusku par daudz nekā pārāk maz.

Kaut kad deviņdesmito pašā sākumā viņš vienā no VHS seansiem pie paziņas bija redzējis amerikosu gabalu “Цельнометаллическая оболочка”. Tur seržants bļāva vēl negantāk kā Oļega iesaukumā, bet vienu frāzi viņš īpaši atceras. Visiem bija jāiemācās skaitīt, ka bez sava ieroča karavīrs ir bezjēdzīgs, tāpat kā ierocis bez karavīra ir bezjēdzīgs. Oļegs līdz galam tam nepiekrita, jo kārtīgs desantnieks arī bez kalašiņa sarīkos pienācīgu elli, bet liela daļa taisnības tur tomēr bija. Kalašiņš kaujā jātur ciešāk kā mīļotā kāzās.

Rūsas gaismu nomainīja bāli zaļa, desantnieki pielēca kājās. Il-76 sānu durvis bija vaļā, vīri cits pēc cita bira ārā.

“Uzvaras bulvāris. Nākamā pietura – A. Grīna bulvāris,” paziņoja balss vagona skaļrunīšos. Oļegs no tramvaja desantējās uz sejas un palika nekustīgi guļam. Stikla kalašiņš sašķīda pret asfaltu, kam sekoja biedru daudzbalsīgais “bļēēēē, Oļēēēg.”

Pēc pāris mirkļiem atskanēja ritmiska slurpstināšana, zemē gulošajam Oļegam uzsūcot no kalašiņa izlijušo šķidruma un stikla mistrojumu. Īsts desantnieks savu ieroci nekad nepamet.

  1. haha urlas am i right

  2. spasibo Olegu, za pobedu !

  3. Ģedi poebaļi!

  4. es cehu bieži lasu, bet šis rakstīšanas stils ir “cringy”.
    kaut kāds savārstījums starp šķietami joku un mēģinājumu parodēt smalkāku literatūras stilu.
    Var saprast, ka tā rakstīts apzināti, bet smagi lasās. Autors tā aizraujas ar parodijas filleri, ka pazaudē jebkādu jēgu ar savu rakstu.

  5. Atstāt parka teritoriju lūgts arī kādam citam vīrietim, kurš uz parku bija ieradies ar plakātu, kurā uzsvērta nepieciešamība Latvijā zināt valsts valodu

  6. Vēdiskais astrologs teiktu ka kojots 123 ir citejis Delfi rakstu. Kojots 123, nevaru nepiekrist.

  7. Visi Gunāri met

    Zdrastvuite ja Oljeg, ja pizdabol.
    Prisazhivaites Oljeg.
    A ja nje Oljeg.

  8. Citu cilvēku kļūdu iztirzātājs ” Cehs” ir paslēpis savu pagājušās nedēļas kļūdu! He he he.

Komentēt