Mana ideālā nedēļas nogale šoruden bija apvilkt linu bikses, aiziet uz laukiem apartā uzkalnā, stāvot uz ceļiem saņemt saujā zemi un saspiest tā, lai starp pirkstiem tek dzīvības sulas.
Gribu basām kājām ieiet kūtī un ar īkšķi iespiest govij tesmenī tā, ka paliek balts aplītis, kas atkal strauji piepildās asinīm, atgūstot veselīgo sārtumu. Gribu grābt lapas ar koka grābekli, kamēr saujas klāj lielas, sāpošas tulznas. Un tad ar zobiem vienu pārplēst un iesūkt mutē tulznas ūdeni.
Tam vismaz būtu garša, atšķirībā no lielveikala šķiņķa. Daži saka, ka lielveikala šķiņķis garšojot pēc gumijas. Es saku, ka tas garšo pēc apvainojuma manai latvietībai.
(c) Nemirst.lv 2008
Mēs aizvien atceramies tos laikus, kad mūsu dvēseli audzināja un piepildīja Nemirst.lv – portāls, kas maigi un pavirši aizskāra visu mazsvarīgo. Nevaram noliegt, ka Benis kaut kādā mērā ir skolojis katru no mums. Atskaitot Senci un Cementu, kuri vienkārši 1:1 pizģī viņa jokus. Taču šoreiz stāsts ir par to, ka augstāk minētā māksla beidzot realizējas nākamajā līmenī. Perspektīvā mūzikas grupa “Kabanos”, kas šajā sestdienā Cēsu Fonoklubā priecēs ausis Nekvalitatīvās mūzikas naktī, ir aizkustinājuši mūsu trauslās sirdis, Nemirst.lv rakstu iemūžinot dziesmā. Klausīties un mīlēt.
Šī dziesma skan pēc apvainojuma Benvenuto, jo nav ne vīru kopas Vilki ne ducis daiļu koklētāju.
vai kaut kur ir pieejams nemirst.lv arhīvs? ar web.archive.org/ nevar visus postus izlasīt!
Čaļiem bišku jāpatrenējās, jo dziesma tomēr par ļoti nopietnu tēmu!
Varbūt jums kā sadarbības partneriem ir pieejams Nemirst.lv arhīvs?
Tā muzikālā apvienība ir vnk afiģenā.
Ja atrodiet arhīvu, atsūtiet linku man ar’ uz ē-pastu.
jā ja varētu dabūt veco Beņa gonoreju būtu zajebis. Bērnības atmiņas saldās, kad zāle bija zaļāka, un pretīgi joki pretīgāki.
Man īpaši interesē 10 veidi kā parādīt sevi kā asprātīgu jokdari darba kolektīvā (šobrīd ļoti aktuāli) un vēl gribu saglabāt komiksu par jautro ģimentīti, kur puika izdomāja ananass-bananass un vēl viņam sapņos rādās velns.
Jobanas malaljetkas beidzat fanot par to klaunu!
“Jobanās malaļetkas”, kas “fano par to klaunu”, jau sen ir bārdaini tēviņi ar prievītē tītām tulznainām, sastrādātām saujām; it īpaši labo.
Toreiz viriesi nevalkaja sieviesu dzinsas. Saprati pidar?
Man ir tikai vecs nemirst rss extracts, ko izglaabu no google reader. Tur dažus arheoloģiska rakstura artefaktus no kādreiz varenā nemirst.lv var izrakt.
—————
Pec ilgiem laikiem pacelu augša veco-labo laiku tekstus, kas tika rakstiti relativi šaura garigo kroplu kompanija, kas pulcejas dažada kalibra virtualas dirstuves. Tris, cetrus, pat sešus gadus attali teksti aiztrieca mani tajos zalajos un leknajos laikos, kad ikdiena tika veltita generejot augstvertigu huinu, kas suri blieza pa aknam un, protams, baudot kolegu virtuozos literaros izlecienus.
Šie teksti patikami atsvaidzina, nemot vera, ka tagad visi (un tai skaita es pats) esam iejugušies darba un rukajam, dienasgaismu neredzot vispar. Raušam savu dieniško iztiku, iespieduši seju starp bosa milzigajiem, sasvidušajiem dibena vaigiem, kas atgadina divas galigas, reti izmatotas kivi daivinas. Darbs mus piespradze pie virpas, iekal buktetu bikšu važas un ar katru nostradatu nedelu samazina peni. Pirmdiena-piektdiena, pirmdiena-piektdiena, pirmdiena-piektdiena… Nepaspej ne attapties un jau centimetrs nost. <a href=”http://klab.lv/users/kails/”>Kails</a>:
Lai istu viru parverstu drebeliga punki, pietiek vinam ieradit vietu korporativaja hierarhija.
Zini, kuru dirsu laizit, mergli!
Gribu but setnieks. Šorit redzeju, ka šie savas atstarojošajas oranžajas vestes saviesigo dzivi saka jau 11.00 maza partikas veikala bufete ar sotacinu bonoparta.
Prozit, kapitalisma haizivis.
Bet tas jau tikai tadas sentimentalas gaudas. Skaidrs, ka visi mes turpinasim klusejot stradat smuki sapuceti ar gliti nosietam kaklasaitem – cilpam, kuras jau apsietas gaida, kad pienaks lielais boss un savilks ciešak. Turpinasim, jo jamaksa par Kasko, jo gribam izremontet dzivokli, jo mazulis driz ies skola. Turpinasim un ipaši nedirsisimies. Ja nu vienigi biški pabubinasim zem deguna, kamer neviens nedzird. Piekapsimies, iziesim uz kompromisu:
Vispirms atdod telpu trolejbusa, tad atdod savu sievu draugam, tad algu šefam. Paris reižu piekapies un voila! tu jau suka pediniem autoostas tualete.
http://bit.ly/1BulXw3
šeit centos nošārēt, visu, kas ir