Kā uzlabot demokrātiju valstī jeb idiotu palāta

Cik bieži esi nodomājis, ka parlamentā vieni vienīgi idioti, kas neko nesaprot par “reālo” dzīvi un “parasto” cilvēku problēmām, vajadzībām un vēlmēm? Nodomājis, varbūt pat iepļekājis piktu komentāru ziņu portāla sadaļā. Ja ne tu, tad noteikti kāds tavs draugs, kolēģis vai tētis noteikti ne reizi vien būs nobēris kaut ko no sērijas “buldur buldur, viņi visi tur pilnīgi idioti, buldur buldur”. Ko tu teiktu, ja krietnuma triecienbrigāde “Cehs.lv” tev apgalvotu – mums ir risinājums. Uzlabots parlaments, negraujot pašreizējā parlamenta struktūru. Papildinājums, ne demontāža. Skan pārāk labi, lai būtu patiesība? Iespējams, taču pasapņosim kopā.

Pirms turpinām, gribam Valsts drošības dienesta un Valsts policijas kungiem atgādināt, ka šis ir tikai prāta vingrinājums, domu eksperiments – mēs ne uz ko neaicinām, tikai prātuļojam. Lai būtu pavisam droši, šis domu eksperiments norisinās kādā nelielā, fiktīvā valstī ar nosaukumu Lohtvija. Tā ir demokrātiska parlamentāra republika, kurā suverēnā vara pieder tautai, kas to manifestē, reizi četros gados vienpalātas parlamentā Sajmā ievēlot 100 priekšstāvjus.

Tātad – šajā fiktīvajā valstī Lohtvijā ik vēlēšanu ciklu vēlētājs dodas pie urnām, lai “ievēlētu atkal vienus un tos pašus”, kuri, protams, ir pilnīgākie idioti un zagļi, bet vēlētājs – joprojām gudrs un godīgs. Pastāv risks, ka ar laiku varbūt tiešām kandidēs tikai tie, kuriem nav bail, ka viņus atkal četrus gadus sauks par idiotiem, jo būs jau pieraduši. Bet vēlēt ies arvien mazāk, jo nav taču jēgas – vēlētājs aizvien ir gudrs un godīgs, bet Sajmā ievēl tikai idiotus un zagļus, kas nespēj valsts un iedzīvotāju labā izdarīt absolūti neko jēgpilnu un labu. Krietnuma triecienbrigāde “Cehs.lv” stāv politiskā plurālisma sardzē un nevēlas, lai pienāk brīdis, kad Sajmā tiek tikai idioti, kurus atbalstījuši cerības neatmetušie gudrie un godīgie vēlētāji, vien lai atkal viltos, ka nejauši parlamentā “ievēlējušies” tie paši, kas vienmēr. Mēs gribam, lai vēlētāju aktivitāte atkal pieaug, un to var panākt tikai vienā veidā – atgriežot ticību vēlētājos, ka katrus četrus gadus Sajmā nonāks laba daļa tikpat gudru un godīgu deputātu, cik gudrs un godīgs ir vēlētājs. Tam mums ir divu soļu triecienplāns.

Pirmais solis – dubultot deputātu skaitu. Tieši tā, 200 deputātu Sajmā. “Divreiz vairāk liekēžu, ko barot no maniem nodokļiem? Paldies, nē!” tu sašutis nodomāsi. Tikai mieru, šis ir vien priekšnosacījums plāna īstenošanai, pats kacens, serdīte, ap kuru veidot sulīgo našķi.

Otrais solis – pāriet no vienpalātas parlamenta uz divpalātu parlamentu, taču ne gluži tādā klasiskā un biežāk redzētā šādas parlamenta struktūras izpratnē, kur daudzskaitlīgu apakšpalātu tiešā veidā ievēl tauta, bet mazskaitlīgāko augšpalātu ieceļ. Triecienbrigādes “Cehs.lv” priekšlikums paredz, ka katrā no Sajmas palātām būtu 100 deputāti, kas tiktu ievēlēti tiešā veidā. Tie sanāktu uz plenārsēdēm pilnīgi identiskā sēžu zālē, to darba pienākumi būtu pilnīgi identiski. Kāda no šādas struktūras jēga? Loģisks jautājums. Lūk, kaut vizuāli un pēc funkcijām identiskas, abas palātas nošķirs viena būtiska atšķirība.

Vienā uz sēdēm sanāks 100 tautas priekšstāvji, kas izskatīs likumprojektus, debatēs centīsies izcīnīt pēc iespējas labāko vēlētājiem iepriekš doto solījumu īstenošanas scenāriju, balsos un pieņems likumus. Otrā palātā uz sēdēm pulcēsies 100 idioti (kurus, protams, vienmēr ievēl gudri un godīgi vēlētāji, tikai nejauši). Ja pirmajā palātā veiktie balsojumi ir leģitīmi, likumi materializējas praksē un dzīve valstī tiek ietekmēta uz labu, tad otrajā palātā deputāti arī izskata likumprojektus, arī balso, balsojuma rezultāti pat parādās uz ekrāna, nu gluži kā pirmās palātas sēžu zālē. Atšķirība tāda, ka šie balsojumi nekur tālāk nenonāk. Sauksim to par spēlēšanos sajmās. Tādu kā dienas aprūpes centru grūtgalvjiem – par labu un pārliecinošu konkurenta “nolikšanu” tribīnē uz degungala varēs saņemt zelta zvaigznītes uzlīmi no spīkera vai spīkeres. Par labu sēžu apmeklējumu, sakrājot noteiktu skaitu uzlīmīšu grāmatiņā (gluži kā savulaik lielveikalu kuponu grāmatiņās), svētkos tiks piešķirta godam nopelnīta piemaksa. Par katru mēnesi, ko frakcija iztur kopā, nepajūkot trīs atsevišķās grupās un vēl piecos neatkarīgajos deputātos, visi frakcijas deputāti saņems 20% atlaidi Sajmas ēdnīcā. Ideja skaidra, taču katram triecienplānam sevi jāattaisno – kādi no tā būs ieguvumi un kā to vispār īstenot.

Vispirms par ieguvumiem.

Pirmkārt – ievēlot uz pusi vairāk deputātu, cilvēkos tiks veicināta līdzdalības sajūta. Tādējādi krietni pieaugs izredzes, ka arī tavs parasti aiz strīpas nedaudz palikušais favorīts nu varēs šķaidīt siekalas Sajmas tribīnē. Varbūt beidzot kāda no 10 sīkpartijām, kas regulāri ar drusku pamainītu nosaukumu kandidē, nebūs izveidota un CVK sarakstā iekļauta pilnīgi veltīgi – varbūt šoreiz kādam no “Eiroskeptiķu un Latvijas Atjaunotnes Jaunā Saskaņas centra” vai “Par Latviju, brīvu no kultūrmarksisma” tomēr izdosies iekļūt Sajmā.

Otrkārt, lielākas izredzes tikt ievēlētam varētu palielināt arī motivāciju kandidēt tiem, kurus iepriekš no tā bija atturējusi pārliecība, ka Sajmā allaž tiek tikai vieni un tie paši.

Treškārt, šāda divplūsmu darbība pavisam noteikti efektivizētu parlamenta darbu. Ir daudz vieglāk pieņemt valstij būtiskus lēmumus, īpaši krīzes situācijā, ja regulāri globālas krīzes (finanšu, veselības, drošības – vienalga, kādas) laikā sēdēs nav jānodarbojas ar likumprojektiem par to, vai skolu ēdnīcās kā obligātu ēdienkartes sastāvdaļu nevajadzētu ieviest sklandrausi, bukstiņputru un citus patriotiskus ēdienus. Vai arī par jautājumiem, kā šķīstajiem un ļauno pasauli nepieredzējušajiem sešpadsmitgadniekiem izskaidrot gejus, daudzrokainu un nesmuku skulptūru Rīgas centrā un to, kāpēc sirmais dieviņš sandalēs viņus mīl vairāk nekā sešroku ziloņa dieviņš tumsnējo čali, kas tev piegādāja picu.

Ceturtkārt, protams, arī no grūtgalvju palātas reizēm var izripot kāds potenciāli vērtīgs ierosinājums, varbūt reizēm pat tāds, ko parastās palātas deputāti perspektīvu atšķirības dēļ nebūtu iedomājušies pacelt dienaskārtībā. Tāpēc tiktu ieviests zināms filtrs, caur kuru izsijāti daži potenciāli jēdzīgākie priekšlikumi tomēr nonāktu arī otrajā palātā izskatīšanai. Šajā gadījumā tā tiešām funkcionētu kā klasiskāka augšpalāta. Taču joprojām paredzams, ka lielākā daļa grūtgalvju palātas materiāla tiktu aizlaista pa taisno nebūtībā uzreiz pēc balsojuma rezultātu attēlošanas uz displeja. Kopumā tam visam būtu jāvainagojas ar efektīvāku Sajmas darbu un apmierinātākiem vēlētājiem.

Bet nu par izpildi.

Pirmkārt, kā panākt atlasi – kurš no 200 ievēlētajiem nonāks grūtgalvju palātā? Mēs domājam, ka šeit atkal varētu lieti noderēt “Cehs.lv” Mākslīgā intelekta laboratorijas superdators 50R055, kurā tiktu iebaroti dati – deputātu atbildes uz, teiksim, 30 testa jautājumiem. Daži varētu būt, piemēram, “Vai jūs uzskatāt, ka iestāšanās NATO bija kļūda?” un “Vai jūs uzskatāt, ka globālā sasilšana ir mīts, jo šogad aprīlī drusku uzsniga?”. Algoritms paveiks pārējo, kā tāda mākslīgā intelekta iespējota šķirmice Harija Potera pasaulē.

Otrkārt, kā grūtgalvju palātā uzturēt ilūziju, ka šeit notiek īsts darbs un šī nav fiktīvās valsts Lohtvijas fiktīvā parlamenta Sajmas rotaļu istaba, kur garīgi nobriedušie partijas biedri sēžu dienās atstāj savus mazāk apdāvinātos kolēģus paspēlēties parlamentos? Te vispār nekas daudz nebūtu jādara – parasti šie cilvēki ir tik pārņemti ar visu citu, izņemot produktīvu darbu, ka diez vai pamanītu, ja kāds no viņu ieteikumiem četru gadu laikā nebūtu materializējies nekādā praktiskā veidā. Patiesībā tas bieži notiek jau šobrīd. Ticamības momentam, protams, par viņu “izskatītajiem” likumprojektiem varētu vēstīt kāds nišas medijs. Hmm… sauksim to par “Brīvvalsts televīziju”. “Deputāts Aldis pasludina kovidšovu par izbeigtu: to var ārstēt ar visparastāko aspirīnu!” vai “Deputāte Jūlija plāno aizliegt onānismu un metālmūziku, lai pasargātu no spontānas pašaizdegšanās” – šādiem sižetiem vajadzētu tīkami pakņudināt ar šādu būtisku jautājumu risināšanu pārņemtos deputātu ego. Pietiekami, lai tie turpinātu “ražot” jaunus un līdzvērtīgi ģeniālus priekšlikumus un pārāk nesatrauktos par to, kas notika ar iepriekšējiem.

Treškārt, kurš gan gribētu uzdot liekus jautājumus, ja plenārsēžu zālē varētu sēdēt plastmasas bumbiņu kastē, bet tribīnē mikrofons būtu no lillā un dzeltenas plastmasas, ar daudzām podziņām, kas ļauj uzrunas laikā ieslēgt apakšā bungu ritmu vai ieslēgt savai balsij stilīgu atbalss efektu? Šajā sēžu zālē urbināt degunu un ieņukāt puņķus būtu ne tikai pieņemami, bet norma. Apsaukāšanās – biežāk lietotais argumentācijas paņēmiens. “Solitaire” un papīra lidmašīniņu locīšana darba laikā tiks uztverta kā deputāta pašizglītošanās, ieguldījums sevī, nevis nodokļu maksātāju naudas izšķiešana. Tiem, kas pusdienās izēdīs visu pamatēdiena porciju, pirms prasīs saldo, audzinātāja pirms diendusas atļaus 10 minūtes padzīvoties telefonā.

Domājam, ka vēl vienas sēžu zāles izbūve un vēl 100 deputātu uzturēšana nav par daudz prasīts, lai nosargātu patiesu demokrātiju un ļautu katram idiotam paspēlēties sajmās, vienlaikus nesagraujot likumdošanas procesu valstī.

3 Replies to “Kā uzlabot demokrātiju valstī jeb idiotu palāta”

  1. Ja jautri padirst? OK.
    Reāli, tērēt laiku un zoles vēlēšanām ir bezjēdzīgi.
    Jebkura politiskā sistēma ir nekāda. Idioti taisa revolūcijas un mītiņo, saprātīgie taisa piķi.

  2. 100 -> 200 nav uz pusi, bet gan divreiz vairāk. Ai, ai, šādas neuzmanības liek apšaubīt pārēja piedāvājuma nopietnību!

    Man gan labāk patīk ideja, ka kā likumi tiek pieņemti visretvītotākie ieraksti twatterī. Kā nekā, tur tomēr uzturas visi svarīgie domas līderi. Kam vajag politiķus?

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *