Kā top vate jeb kāpēc okupantu fani ‘nesūtās’ atpakaļ uz Krieviju

Pēdējās dienās sabiedrības noskaņojums ir tik nokaitēts, kādu to neatceros esam nekad. Gan jau ir bijis ne reizi vien, bet es personīgi neatminos. Stiepa, stiepa to mūžam pacietīgās Latvijas sabiedrības noskaņojumu kā tādu atsperi. Nu beidzot izstiepa tik tālu, ka pirksti neizturēja, gals izspruka un atspere uzšāva turētājam pa zobiem.

Nekad iepriekš tik liels skaits Latvijas iedzīvotāju tik bieži un tik publiski nav sūtījuši “okupantus atpakaļ uz Krieviju” vai skaitījuši “čemodāns – stacija – Maskava” mantru. Taču viņi ņem un nebrauc, un sūtītāji ir neizpratnē – kāpēc. Pateikšu, kāpēc. Tāpēc, ka šiem cilvēkiem mājas nav Krievija. Acīmredzams, ka mājas viņiem nav arī Latvija. Patiesībā man šķiet, ka taisnība būs, pārfrāzējot dziesmu par palestīniešiem, ka viņiem māju nav nekur. Paskaidrošu, kāpēc.

Kad biju mazs, vienmēr aizgrābti skatījos, kā omulīgais kungs vai dāma cukurvates aparāta otrā pusē izveicīgi žonglē kociņu pa tvertni, līdz tas apaug ar saldo, pūkaino lipekli. Bieži vien pats process tiešām bija aizraujošāks nekā gastronomiskais aspekts. Neapšaubāmi, ka stumt mutē tīru cukuru amizantā formātā ir katra sīča sapnis, un arī noķēpāšanās un lipīga mute, pirksti un krekls, ir pilnīgi nebūtiskas blaknes. Taču šī pieredze noteikti nebūtu tik baudpilna, ja nevarētu kāri pāri cukurvates aparāta malai vērot, kā pūkainais ķepeklis smuki uzaug tavā acu priekšā. Saldējums ir garšīgāks, bet to tev vienkārši pasniedz pāri letei. Cukurvates sastāvs ir vienkāršs. Tur ir cukurs. Reizi pa reizei tiek pievienota kāda krāsviela vai aromatizētājs, bet principā tas tāpat ir tīrs cukurs. Taču Kremļa vates sastāvs ir tik ārkārtīgi neizprotams, ka tās vietu ķīmisko savienojumu klasifikācijā pat aptuveni noteikt ir grūti. Pie vates vēlāk atgriezīsimies.

Sūtīja uz Maskavu šos cilvēkus, kuri Latviju dziļi nīst, jau sen. Pirms Krimas okupācijas un aneksijas, un pēc tam vēl vairāk. Un šobrīd visvairāk. Sūta uz katra soļa, bet viņi nebrauc. Ja iepriekš – pirms gadiem trim vai pieciem – to varētu skaidrot ar ērtu burbuli šeit, tad šobrīd tam vajadzētu (vēlams) kļūt arvien mazāk komfortabli. Proti, līdz šim viss tika ļauts. Pabubinājām savā starpā un internetā par to, ka 9. maijs mums nozīmē jaunas okupācijas sākumu, nevis atbrīvošanu, bet tā īsti neviens netraucēja tur notikt šašlikfestam “Katjušas” pavadījumā.

Pabubinājām par to, ka jābrauc prom tiem, kuri šo valsti bezmērķīgi zākā bez nolūkiem norādīt uz nebūšanām vai veicināt uzlabošanu. Gluži pretēji, viņi zākā ar mērķi parādīt, ka Latvija ir izgāzies projekts un būtu tā kā laiks tomēr atgriezties lielā lāča azotē, kad “vismaz visiem bija darbs” un “izglītība par brīvu”. Mēs tikai pabubinājām un turpinājām tēlot, ka integrācija norit veiksmīgi, bet pretējā pusē ir tikai daži atsevišķi izlecēji. Pāris simti šašlikfesta apmeklētāju un viss.

Šobrīd katrs cilvēks ir izdarījis izvēli. Vieni par labu tiesiskumam un civilizētai attiecību kārtošanai. Tie, kuri neuzskata, ka ir normāli tā vienkārši ierasties citā valstī un sākt slepkavot civiliedzīvotājus, šantažējot pārējo pasauli ar kodolkaru un energoresursu piegādēm. Otri uzskata, ka tieši tā var atjaunot kaut kādu iedomāto vēsturisko taisnīgumu, un nevar būt nekā citādi. Tie otrie ir sašutuši, ka tie pirmie to nesaprot un beidzot ir sākuši atklāti lamāt un sūtīt pakaļ krievu karakuģim. Proti, tiem otriem beidzot vismaz psiholoģiskā aspektā dzīve Latvijā sāk kļūt mazāk komfortabla. Viņus šeit sāk ienīst atklāti, nevis tikai paciest. Arvien mazāk tie pirmie sāk baidīties “aizskart jūtas”, “provocēt” vai tikt nosauktiem par “fašistiem”.

Parasti cilvēka un vispār jebkuras dzīvas būtnes tieksme ir izvairīties no ciešanām un neērtībām, kur vien tas iespējams. Ja gaismu mīlošu augu apēno, tas par visām varītēm stiepsies uz vienīgo saulaino stūrīti uz palodzes. Pretējā gadījumā nīkuļos. Ja cilvēku darbā pazemo, normāla būtu vēlme doties prom, nevis turpināt ciest gadiem ilgi tikai algas dēļ. Daudzi, protams, tā arī nesaņemtu dūšu to izdarīt, bet vēlme aiziet būtu visiem. Taču tieši Z burtu valkātāji sevi sauc par visdrosmīgākajiem. Viņiem nevajadzētu būt problēmām pieņemt dzīves kvalitāti uzlabojošus lēmumus un pazust no vietas, kur viņus neieredz nu jau klaji un neieredzēs vēl ilgi.
Tūkstošiem cilvēku dzīvību bija tas lūzuma punkts, kas bija vajadzīgs, lai Latvijas iedzīvotāji saņemtos un saprastu, ka 9. maija balagānam šeit vairs nākotnes nav.

Un jau atkal – viņi nebrauc. Sūta, sūta, bet nebrauc. Un man ir aizdomas, ka arī tie, kas brauktu, būtu stipri vīlušies. Man ir aizdomas, ka šiem cilvēkiem vairs nav citu komfortablu māju, kā vien pašu prāta cietoksnī, kurā pamatus gadiem ilgi lējuši solovjovi un sienas krāsojušas simonjanas.
Nu esam atpakaļ pie vates. Tātad – cukurvate top no cukura. Kremļa vate, neatkarīgi no tautības – krievu vai latviešu, vai citas – top no saskābušas un gadu no gada atkal uzsildītas zupas par vienīgo taisnīgo uzvarētāju nāciju.

Zupā visu laiku tiek liktas klāt jaunas sastāvdaļas. Sākumā tā bija jaunā reliģija – it kā ateistiskais komunisms. Tautu draudzība, kurā visām draudzīgajām tautām tomēr labāk runāt vienas draudzīgās tautas valodā. Nu jau šajā zupā komunisms un sajūsma par Staļina idejām draudzīgi sadzīvo ar kristīgo garīgumu un popiem, kas valstiski svarīgos notikumos stāv blakus ģenerāļiem un ar svētīto ūdeni apslaca kalašņikovus un ballistiskās raķetes. Nav nekāds pārsteigums redzēt sieviņu, kurai pie sienas ir Ļeņina, Staļina, Jaunavas Marijas, Jēzus Kristus un Putina bildes vienlaikus.

Vēl zupā iekšā ir pārliecība, ka valstij jāgādā par saviem cilvēkiem. Jāiedod darbs, jāiedod izglītība un bezmaksas veselības aprūpe. Ja cilvēks neko negrib darīt, tad vismaz pensija par nekā nedarīšanu jāiedod. Vārdu sakot, tas pats komunisms uz papīra, kur no katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām. Un vienlaikus zupā iekšā ir pārliecība, ka Rietumu miljardieri ir tautas apzadzēji, salašņas, karu sponsorētāji un savā dziļākajā būtībā ļaunums. Bet ne “mūsējie”. Tie, kas privātās audiencēs dodas nomaksāt meslus caram Putinam. Tie uzceļ pa kādai slimnīcai, varbūt noziedo bērniem ar invaliditāti. Tie ir labie bagātnieki, un tas nekas, ka vispār jau tādiem nevajadzētu būt, jo visiem taču pēc vajadzībām. Kāpēc vienam vajag piecas jahtas, bet man vajag tikai pusotristabas dzīvokli hruščovkā? Hmm.

Tad vēl zupā iekšā ir arī pārliecība, ka Krievija ir pašpietiekama un viss “mūsējais” pēc noklusējuma ir labāks. Šī pārliecība tiek ietvītota no Rietumos ražota viedtālruņa, braucot Rietumos ražotā automašīnā. Arī te netiek saskatītas nekādas pretrunas. Gluži kā tajā, ka “specoperācija”, kurai bija jāilgst trīs dienas, jo “fašistu apspiestie ukraiņi” tā vien gaida atbrīvošanu no važām, tomēr kaut kā turpinās jau divus mēnešus. Tiešām nevienam nerodas jautājumi?

Vēl zupā ir apziņa, ka visa pasaule ir fašisti. Pat Izraēla nu ir fašisti un nacisti. Kāpēc? Jo pārējie negrib runāt, darīt, domāt, izskatīties un uzvesties tieši tā, kā to paredz mūsu varas centrāles nostādnes, tāpēc militāra izrēķināšanās ir ne tikai taisnīga un vēlama, bet pat obligāta un liktenī ieausta. Tā ir vienīgā pareizā rīcība. Un arī šeit nav nekādas “rīvēšanās” prātā starp šo uzskatu un definīcijām par fašismu, kas būtībā ir tieši šāda vēlme ar spēku pakļaut visus varas centrāles izpratnei par lietu kārtību un patiesībām. Kā jau jebkura totalitāra ideoloģija – būtība nemainās, tikai garšvielas citas.

Šo visu virumu ar vēl simtiem lielāku un tūkstošiem mazāku pretmetu sastāvā salejam iekšā cukurvates aparātā un – voila! – tiekam pie Kremļa vates. Tā reizē ir gan pūkaini gaisīga, gan šķidra. Gan skāba, gan salda. Gan garšīga, gan negaršīga. Gan veselīga, gan neveselīga. Rezultātā tā ir nekāda – izdomāta.

Un tieši tāpēc vienīgā vieta, kurp šie cilvēki justos kā mājās, ir viņu pašu iedomas. Viņi nejutīsies kā mājās Krievijā. Vairums negribēs uz turieni braukt, lai cik reizes viņus turp nesūtītu. Tur ikdienā nebūs kā televizorā un tiešraidēs no 9. maija parādes. Tur katru dienu tavā rūpnīcā neieradīsies Putins apsveicināties un apjautāties, kā tad velmētājiem un virpotājiem šodien sviežas un vai nevajadzētu kādu jaunu ražošanas iekārtu? Tur bijušajiem darba varoņiem un piecdesmitgadīgajiem Otrā pasaules kara veterāniem katru gadu nepacels pensijas. Labākajā gadījumā piespraudīs kādu pusmetāla medaļu par to, ka viņš sagaidījis vēl vienu 9. maiju. Tur nebūs tā, kā televizorā ar mūžīgajām uzvarām, un tas nu nekam neder.