Kā partijas mēģina nopirkt tavu balsi par 500 eiro

Neatceros, kurš ir autors, taču laikā, kad sākās Covid-19 krīze, kāds teicienu “mēs visi esam vienā laivā” precizēja uz nu jau diezgan klišejisko, taču aizvien lielisko “vētra ir viena, bet katram laiva ir sava”. Proti, pandēmijas neērtības ir trāpījušas visiem, bet ir starpība, vai šīs brāzmas tu sagaidi kartona kastē zem tilta vai normālā dzīvoklī jaunajā projektā Rīgas centrā, turklāt ar nelielu, bet idillisku lauku mājiņu, kurā patverties. Kā es.

Vienmēr ir šķitis, ka man īsti nav, ar ko plātīties, taču pēdējā laika publiskā retorika, kurā politiķi neizsīkstošiem spēkiem cīnās par manas ģimenes labklājību, liek domāt, ka tu vari mani saukt par rudentiņu, jo, iespējams, es esmu bagāts vīrs.

Mans vārds ir Kristofers, un šo rakstu mani pamudināja uzrakstīt brālēns Kristaps Āls, kuru jūs, iespējams, atceraties no tādiem “Cehs.lv” rakstiem kā “Vai Latvija tavu bērnu izskolos par asinskāru varmāku”, “Iesien lakatā šito, mazais šmurguli”, kā arī žanra klasisku “Man nepatīk mans bērns”.

Esmu precējies nu jau sešus vai septiņus gadus (beidzu skaitīt pēc piektā, jo, būsim atklāti, nākamā nozīmīgā jubileja, kas jāatceras, būs desmitā), un manā ģimenē ir divi mazi bērni. Nedomāju, ka mēs klasificējamies kā biezie, taču abiem ar sievu ienākumi ir krietni virs vidējiem. Īsumā labklājību ieskicēšu, sakot, ka jaunu “Teslu” atļauties nevaram, taču īsi pirms pandēmijas lietotu atdzīt no Vācijas gan varējām. Tā, protams, nav greznība, bet aprēķins. Sapratām, ka pie mūsu noslodzes un nepieciešamības šāds auto ilgtermiņā būs izdevīgāks. Un daudz stilīgāks. Kā varat saprast, mēs sekojam līdzi finansēm un, sākoties pandēmijai, iegājām taupības režīmā, jo nebija ne jausmas, kā notikumi pasaulē atsauksies uz manu privāto biznesu un sievas darbavietu.

Līdzīgi kā daudzas ģimenes, mūs pandēmija finansiāli sita maz. Darbs nepazuda. Tā visādā ziņā kļuva pat vairāk. Kaut kādās pozīcijās ienākumi samazinājās, taču citās – palielinājās. Lielisks lēmums bija arī pērnruden iepirkt akcijas biržā, kas nu jau būs nodzēsušas dažu mēnešu maksājumus “Teslai”.

Vairums neērtību Covid-19 laikā ir praktiskas dabas. Apgrūtināta iepirkšanās (ej un sazīmē bērniem ziemas zābakus internetā ar laicīgu piegādi), kā arī mācības no mājām, kas ļoti kaitina. Tāpat kopumā gluži vienkārši emocionāli ir ļoti nomācošs laiks, ja neskaita to, ka pirmo reizi atteikšanās apciemot sievas draudzenes ir attaisnojama ar rūpēm par to “Instagram” sučku veselību. Taču neviens no tiem nav jautājums par finansēm.

Līdzīgi kā daudzi citi, esmu ļoti noguris no neskaitāmajām ziņām par jaunajiem ierobežojumiem, izmaiņām pabalstos, saslimšanas situācijas raksturojumiem un tā tālāk. Tāpēc jau vairākus mēnešus es izvēlos sevi apgrūtināt tikai ar pamata zināšanām, lai nejauši nepārkāptu likumu un zinātu, kad es varu iet pēc savas vakcīnas.

Līdz vienā brīdī es sāku pamanīt, ka patiesībā mani divi bērni ir iemesls, kāpēc atrodos sociāli neaizsargātā grupā un mani ir nepieciešams glābt. Es paskatījos apkārt – ēdiena netrūkst, drēbes ir, pajumte ir, piķis, lai pie pirmās izdevības lidotu uz Maldīvu salām, arī ir. “Un man par šito vēl maksās?” es nopriecājos.

Būsim atklāti – kurš loģiski domājošs cilvēks gan neatteiktos no liekas štukas, vai ne?

Mana pirmā doma bija – varbūt šo naudu simboliski ziedot labdarībai. Tomēr es domas mainīju. Labdarībai es tāpat šad tad kaut ko ziedoju. Vienreiz pat stāvēju blakus ielu muzikantam un vējainā laikā liku klāt pa piecītim viņa saksofona futlārī, lai katru reizi viņš būtu spiests pārtraukt spēlēt un pieliekties pēc papīra naudas. Vienā no reizēm to pat aizpūta prom un muzikants bija spiests dzīties pakaļ naudai pāri visam Brīvības laukumam.

Man tas bija amizanti, bet viņš nopelnīja 50 eiro. Valdības lēmums gan ir principiālas dabas jautājums, tāpēc plānoju par šiem 1000 eiro iegādāties jocīgas kriptovalūtas. Ja sanāks, tad būšu daudzkāršojis bērniem paredzēto budžetu, ja nesanāks… Nu, neko darīt. Tā aizvien būs labāk izsaimniekota nauda nekā tie miljoni, ko šobrīd dāļā valdība.

Lai tas kalpo kā simbols tviterī balstītajai valsts pārvaldei, kas savā domāšanā nav tikusi tālāk par zīgeristu banāniem deviņdesmitajos un iedzīvotājus, šķiet, pamatoti uzlūko kā ar īsu atmiņu apveltītus pamuļķus, kuriem kā suņiem var pasviest nedaudz skaidras naudas un teikt: “Še, še, ņukā iekšā, tas tev par mūsu konsekventi sūdīgajiem lēmumiem un bezdarbību.”

Doma, ka aizvadītajos mēnešos “Twitter” platformā tiek ne tikai risināti strīdi starp ministriem, bet arī bīdītas reālas iniciatīvas teju 200 miljonu apmērā, ir grandioza. Varbūt vienkārši valdības sēdes uzreiz pārceļam uz sociālajiem tīkliem un uzvar tas priekšlikums, kurš iegūst vairāk “like” atzīmju? Jo tieši šāds princips nostrādāja 500 eiro populismā, racionālos argumentus, ka varbūt vajadzētu to nedaudz apdomāt, pirms pieņemt, brutāli iznīcinot ar “Tu ienīsti ģimenes, ja?!” argumentiem.

Es nesaku, ka nevajag 500 eiro pabalstus ģimenēm. Varbūt vajag. Varbūt tas atspēlēsies pozitīvi valsts budžetam, jo visi tos iztērēs frizētavās, kuras uzreiz caur godprātīgu nodokļu maksāšanu tos atgriezīs valsts makā. Varbūt nelabvēlīgās ģimenes, kurās tik tiešām vecāki ir maznodrošināti atkarībnieki, saņemot nepieskatītus 500 eiro, atbildīgi tos tērēs atvašu vajadzībām, nevis metīsies stutēt viena otra mākslas mecenāta biznesu.

Man ir sajūta, ka pie šī pabalsta esam tikuši ceļā, kas ir pazemojošs populisms, cerot, ka ar šo naudu atsevišķas partijas nopirks sev vēlētāju uzticību. Piedod, Nacionālā apvienība. Piedodiet, “Progresīvie”. Mana balss nemaksā 500 eiro. Mana balss maksā racionālus un pārdomātus lēmumus, iespējams, pat pragmatiskus. Ja es gribētu politiķus, kuri mētājas ar naudu tviterī un balstās preses relīzē bāzētā argumentācijā, es balsotu par Aldi.

Vai es cenšos attaisnot Reiru? Sasodīts, nē, viņš, manuprāt, ir ar atrāvienu vājākais redzamais posms “Jaunajā Vienotībā”, un pat viņam pietika prāta pateikt: “Klau, džeki, šito moš izrunājam, pirms pieņemam?” Man gribētos ticēt, ka arī citu partiju atbildīgie ministri izskata jautājumus, pirms tos pieņem.

Šobrīd es varu vien pieņemt jūsu naudu un ieteikt vēl dažus lieliskus pabalstus, kam sociālie tīkli nespēs pateikt “nē”:

– Kompensācija 100 eiro apmērā visiem cilvēkiem, kuriem ir rudi mati.

– Atbalsts 2500 eiro apmērā vīriešiem, kuriem loceklis karstā vannā izskatās īsāks nekā dzīvē.

– 5000 eiro skaidrā naudā visiem, kuri uzskata, ka mīlestība dzīvē ir galvenais.

– 1000 eiro katram, kuram nav bērnu, bet kas teorētiskā līmenī neizslēdz iespēju, ka kaut kad nākotnē varētu būt.

– 500 eiro visiem, kam patīk Latvija.

– 666 eiro pabalsts tiem cilvēkiem, kuri nav godprātīgi maksājuši nodokļus, bet ir domājuši, ka varbūt vajadzētu sākt to darīt.

– Pamatojoties uz čeku loterijas popularitāti un ministru darba pārcelšanu uz sociālajiem tīkliem, konkurss “Ietago cilvēku, kuram rūp sabiedrība”. Visiem “ietagotajiem” 500 eiro.

– 100 eiro pabalsts katram “Dinamo” fanam katru reizi, kad komanda zaudē, bet 200 eiro pabalsts par katru reizi, kad uzvar.

7 Replies to “Kā partijas mēģina nopirkt tavu balsi par 500 eiro”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *