Kā no blogera kļūt par blogeri

Publicists Konrāds nebija pārāk izskatīgs, taču viņš šarmēja ļaudis ar savām smadzenēm. Viņš, loģiski, nebija arī pats turīgākais cilvēks savā draugu lokā, jo ir taču skaidrs, ka inteliģentiem cilvēkiem naudas nav. Par dziļi eksistenciāliem savārstījumiem neviens vidējo mēnešalgu nemaksā, taču nolaisties līdz CV iesūtīšanai labi apmaksātās darba vietās nozīmētu iekāpšanu netīrajā sistēmā, ko Kondrāds vienmēr asi kritizēja.

Viņš to kritizēja nevis tāpēc, ka uzskatītu to par sliktu esam, bet gan tāpēc, ka iespēja kritizēt iemiesoja visu viņa pasauli. Galvenokārt – viņa publisko tēlu, kas bija sācis dīgt pēc līdzīga principa kā padsmitgadnieces krūtis. Būtu jājūtas slikti par tā apbrīnošanu, taču ir atzinīgi jānovērtē fakts, jo tas glabā potenciālu nākotnei. Turklāt tas šad tad kļūst par apspriešanas vērtu tematu Tviterī.

Konrāda mūžīgās finansiālās problēmas nevarēja atrisināt arī bagātas sievas piemeklēšana, jo ar viņu vēlējās draudzēties tikai dāmas ekvivalentā stāvoklī. Nepārprotiet, viņas tiešām bija gudras meičas (savā lauciņā) un nozarē ļoti pieprasītas (savā lauciņā). Problēma slēpās tajā, ka viņu lauciņš bija tieši tik neliels, lai pieprasījums korelētu ar šampūna atšķaidīšanu, kad pudele iet uz beigām.

Konrāds bija ticis pie iespējas publicēties kādā žurnālā, tāpēc ātri prasījās attēls autoru slejai. Viņu pieteica kā skarbu, bet patiesu satīras rakstnieku, tāpēc joki bija mazi. Attēlam bija jāiemieso attieksme, melnbaltā krāsa, lai neredz pretīgās tapetes fonā, un bohēma. Cigarete, rūpju nomocīts acu sktiens, iespējams, viskija glāze…

“Klau, Kaspar, kā es izskatos?” viņš vaicāja vienam no saviem dzīvokļa biedriem. “Fantastiski! Gudri! Labais!” Konrāds zināja, ka Kaspars ir tā kā labradors, kurš allaž būs līdzās, lai mētātos ar komplimentiem. Konrāds un Kaspars bija gluži kā Betmens un Robins. Mozers un Štokingers. Kārlis Dagilis un viņa suns Jons. Jānis Skutelis un satīras scenāriste Nellija Ločmele LTV raidījumā “Skutelis IR studijā”.

Parasti Konrādu iepriecināja Kaspara nepamatotie komplimenti, taču ilgstošā raudzīšanās spogulī viņam lika aizdomāties un pamanīt novelkāto apģērbu, plaisas apmetumā un pretīgo lustru. Konrāds saprata, ka ar vārdu “vintāžs” viņš vienmēr mēģina nomaskēt vārdu “vecs”, bet ar vārdu “atmosfērisks” – “netīrs”. Gluži tādā pašā izpratnē kā Čomskis ir vintāža un atmosfēriska kafejnīca.

– “Kaspar, vecīt… Tev nešķiet, ka mēs dzīvē kaut ko darām nepareizi?”
– “Nē, ko tu. Apskaties uz mums! Kur mēs bijām pirms trim gadiem un kur mēs esam tagad!”
– “Mēs esam turpat, kur bijām, kamēr visi citi virzās uz augšu.”
– “Jā, mēs esam un paliekam true!”