Kā lietas būtu jādara, ja Latvija būtu “normāla valsts”

“A ja atradīšu? A nu ka – izņem rokas no kabatām un palēkā! A ko tik augsta temperatūra? Kaut ko slēp no mums? Ko stosties? Nerunāsi? Labi, piespiedu karantīnā būs laiks apdomāties!” humanoīds robots ar galvas mājienu policistam norādīja durvis, kuru virzienā tie tūdaļ ar steku starp lāpstiņām virzīja aizturēto. Robots lēnām, kokaini pagrieza galvu pret otrām durvīm: “Nākamais!”, bet šo darbību nepavadīja zinātniskās fantastikas filmās stereotipiski dzirdamā sīkšana un pneimatikas skaņas. Loģiski, ir 21. gadsimts un tā – robotu tehnoloģijas gluži nav 80. gadu B klases bojeviku līmenī, taču šoreiz ne šis bija īstais iemesls. Humanoīds robots patiesībā nebija robots, bet cilvēks plastmasas robota kostīmā.

“Es teicu – nākamais! Tā, tā, kas mums te ir?” vīrs robota kostīmā nopētīja lidostas drošībnieka pavadībā telpā ievesto sievieti. “Nu, ielidoji no Itālijas, ko?”

“No Grieķijas… ē… policista kungs?”

“Nemuldi! Sēdies, parunāsim. A ko tik augsta temperatūra? Satraucies par kaut ko?” vīrs robota kostīmā paliecās uz priekšu un nu bija tieši desmit reizes tuvāk sievietes sejai par epidemiologu noteiktajiem diviem metriem.

“Jā, policista kungs.”

“A ko satraucies? Slēp kaut ko? Biji tomēr tajā Itālijā, ne?”

“Nē, nē, es biju Grieķijā. Atvaļinājums, vēl pirms viss šis sākās. Varat taču pārbaudīt aviokompānijas datu bāzē, viss ir tā, kā es saku! Goda vārds, policista kungs!”

“Nu, par to goda vārdu tūlīt redzēsim. Inspektor, šurp melu detektoru!”

“Ko? Pag, ko? Policista kungs, man ir izglītība psiholoģijā, un poligrāfa tests ir pusgadsimtu sena pseidozinātne. Ar to nav iespējams precīzi konstatēt melus, un arī nevainīgi cilvēki pusē gadījumu “iekrīt”. Vispār šāda nopratināšana ir pretrunā ar cilvēktiesībām!”

“Skatos, mums te ir viena pārgudrele, inspektor. Piespiedu karantīnā varēsi labi pārdomāt, vai pandēmijas un ārkārtējā stāvokļa laikā ir prātīgi melot varas pārstāvim! Aizvediet viņu. Nākamais!”

Bet neviens vairs nelielajā telpā iestumts netika, vien pavērtajās durvīs pabāztā drošībnieka galva nomurmulēja: “Šodien viss, Ģirģenkopa kungs.”

“Vienkārši Ģirģenkops.”

“Šodien viss, Ģirģenkop.”

“Vēl viena parasta diena valsts sardzē,” nodomāja Ģirģenkops Sandis, velkot nost ar termokameru aprīkoto plastmasas ķiveri, pasita to padusē un tādā pašā ietērpā cauri lidostai devās uz automašīnu stāvvietu. Lidostas darbinieki, protams, skatījās, kaut līdzīgu ainu pēdējās nedēļās bija redzējuši vairākkārt. Sandim, protams, patika, ka viņi skatījās. Viņš gāja lēnām un kokaini – līdz mašīnai viņš vēl ir Ģirģenkops, nevis vienkārši iekšlietu ministrs.

Un te nu nelielā etīde par to, kā “lietas būtu jādara normālā valstī”, beidzas, un nododam stafeti “Ceha” Mākslīgā intelekta laboratorijas (MIL) ekspertiem.

Jaunā koronavīrusa izraisītās slimības Covid-19 pandēmija ir vienlaikus globāla mēroga krīzes situācija, un tajā pašā laikā lielisks pārbaudījums tam, kā spējam funkcionēt kā valsts, kā sabiedrība. Kā nopratāt, šoreiz eksperti no MIL Krīzes menedžmenta izcilības centra pievērsušies vienai, bet būtiskai sastāvdaļai šajā visā valsts-sabiedrības mašinērijā – iekšlietu ministra darbībai, konkrētāk, viņa vēlmēm.

Vispirms vēlamies uzteikt Latviju – gan lēmumu pieņemšanu ministru līmenī, gan atbildīgo dienestu līmenī, gan dienestu darbinieku pašaizliedzību un arī sabiedrības spēju samērā labi mobilizēties – šobrīd Latvija ir tā Baltijas valsts, uz kuru pārējās divas var skatīties un ņemt piemēru. Bet nu par iekšlietu ministra izcilo vīziju, kas izskanēja sarunā ar Jāni Domburu. Proti, Ģirģens uzskata, ka “normālā valstī jau sen vajadzēja būt sakārtotai enter-exit sistēmai ar attiecīgiem automātiskiem vārtiem, digitālo datu vākšanu, tur vajadzēja būt termokamerām, kuras spēj kontrolēt ne tikai cilvēku temperatūru, bet arī emocijas.”

Kontrolēt emocijas. Kontrolēt, Karl. Pat ne noteikt, bet kontrolēt.

“Parasti normālā situācijā dodam kļūdas kredītu, taču šobrīd runa ir par pandēmijas laikā vienas no nozīmīgākajām ministrijām vadītāju, tāpēc uzmanība jāpievērš arī atsevišķiem vārdiem. “Kontrolēt” ir spēcīgs vārds, kas sevī ietver nodomu uz aktīvu rīcību, un tas vieš bažas tad, ja konteksts ir – cilvēku emocijas un izjūtas,” skaidro “Ceha” MIL lingvistiskās kriptogrāfijas eksperts Kristaps Āls. “No vienas puses ministrs regulāri uzsver, ka nepamatota ierobežošana nav pašmērķis, no otras puses – ik pa laikam pasprūk izteikumi, kas vedina domāt par vēlmi kontrolēt pat intīmākos iedzīvotāju dzīves aspektus,” bilst K. Āls.

Protams, gribam ticēt labiem nodomiem arī šoreiz un pieņemsim, ka ministra iecere bija ar šādu “emociju kontroles termisko kameru” palīdzību no lidostas termināļiem uz papildu pārbaudēm “izzvejot” tos, kam paaugstināta temperatūra iespējamas saslimšanas dēļ. Tādā ziņā viss kārtībā – šādu praksi var īstenot un jau īsteno vairākās lidostās pasaulē. Tomēr otrā daļa par termālā attēla izmantošanu, lai noteiktu, vai kāds ir priecīgs, bēdīgs, vai nobijies, jo kabatās ir mēģene ar vīrusu un kuņģī – maišeļi ar kokaīnu – ir kaut kas cits. Jā, ir neliels skaits pētījumu par termālo raksturlielumu sasaisti ar to, kā cilvēks konkrētajā brīdī jūtas, taču tie visi ir neliela mēroga ar nelielu dalībnieku izlasi, un šobrīd aizvien nav konkrētu, drošticamu zinātnisku pierādījumu tam, ka tikai pēc termālā attēla vien iespējams pateikt, kuri no 100 lidostas pasažieriem rindā uz iebraukšanu valstī ir laimīgi, kuriem ir problēmas laulībās vai ķermeni atdzesējusi vienaldzība, bet kuri ir karsti kā svaigi cepti pīrādziņi tāpēc, ka azotē valstī grib ievest ļaunus nodomus un melus.

Ir simts un viens iemesls, kāpēc cilvēkam var izmainīties ķermeņa temperatūra, tāpat ir simts un viens iemesls, kāpēc kāds poligrāfa testā var izrādīties “melis”. Tiesa, kamēr poligrāfa tests nu jau sen skaitās pseidozinātne, termālā attēla saistīšanu ar konkrētām tā brīža izjūtām pagaidām norakstīt neņemas arī K. Āls, taču uzsver – šī lieta pagaidām ir tik maz izpētīta, tāpēc apgalvojums “normālā valstī jau sen jābūt termokamerām emociju kontrolēšanai” ir aplams. Normālā valstī neievieš nepārbaudītas un eksperimentālas metodes, īpaši ja runa ir par cilvēku privātās dzīves pieskatīšanu.

Tāpat normālā valstī ministri, kuriem jau tā ir darba pilnas rokas, un vēl jo vairāk pandēmijas laikā, par visām varēm neraujas apvienot amatus un vadīt valstī pamatīgā grāvī iebraukuša sporta veida federāciju.

Taču, ja jau sākām runāt par pseidozinātni, piedāvājam vēl divas idejas par to, kā lietas būtu jādara “normālā valstī”, kontrolējot cilvēku plūsmu. Tīri tā – nelielam taktiskam pārsvaram. Gribam būt pirmie, kas nāk klajā ar kārtējo uzmanības piesaistīšanai paredzēto apgalvojumu, pirms to izdara ministrs.

Vispirms – līdzās emociju kontroles termokamerām varam ieviest mākslīgā intelekta algoritmus, kas izstrādāti pēc labākajām 19. gadsimta kriminālistikas tradīcijām – frenoloģijas un fiziognomikas? Domājams, neparastas formas galvaskauss un uzkumpis deguns norāda uz potenciālo ļaundari ne par matu sliktāk kā pārāk karsti vaigu kauli.

Tos, kurus sistēma iezīmē kā potenciālos noziedzniekus un ļaunprāšus, jānopratina, bet ne jau ar poligrāfu. Divi vārdi – patiesības serums. Kāpēc čakarēties ar poligrāfu un nolīgt vēl vienu ekspertu, kas tā rādījumus spēj iztulkot “taisnība” vai “melis” verdiktā, ja var vienkārši injicēt nātrija pentotālu un saņemt skaidras atbildes? Cik nu skaidras varēs saklausīt caur dezorientēta cilvēka nesakarīgo buldurēšanu. Filmās šis strādā!

 

 

1 Reply to “Kā lietas būtu jādara, ja Latvija būtu “normāla valsts””

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *