Kā kļūt par stilīgu minoritāti

Kā ierasts, mūsu iknedēļas artavu Delfi.lv satura papildināšanā, publicējam arī šeit. 

Aizvadot savas dienas ērtos biroja krēslos, reti aizdomājamies par to, ka mūsu starpā arvien biežāk parādās minoritātes. Pavisam nemanāmi – tas var būt kāds no kolēģiem, tas var būt arī pastnieks vai veikala kasiere. Tā var būt pat bērnudārza auklīte, kas katru dienu pavada kopā ar mūsu atvasi. Statistiski, teju vai katrs desmitais satiktais cilvēks ir viens no viņiem, kaut gan ārēji nekas par to neliecina. Runa, protams, ir par pašu stilīgāko moderno minoritāti – velosipēdistu.

2

Šķiet, ka brīdī, kad sajūti starp kājām ieslīdam auksto dzelzs rumaku un uzsēdies uz stingrā un uzticamā ādas sēdekļa, tavā dzīvē kaut kas neatgriezeniski mainās. Ja līdz tam biji vienkārši pilnvērtīgs un iederīgs sabiedrības un pilsētvides loceklis, tad šajā mirklī esi pievienojies augstākajai – izredzēto kastai. Viens zibsnis, un pēkšņi saproti, ka pilsētas infrastruktūra, kas vēl no rīta šķita tīri tā nekas, tomēr ir neatgriezeniski sačakarēta. Saproti, ka pilsētas domes plāns vairāku gadu laikā pakāpeniski padarīt Rīgu par velodraudzīgu pilsētu ir nekam nederīgs, jo visu pilsētu jāpārvērš par vienu milzīgu veloceļu TŪLĪT PAT!

Kļūt par velosipēdistu ir gluži kā izvilkt laimīgo lozi vai Super Bingo izlozē tikt pie lielā laimes rata. Ja vēl pirms mirkļa biji nekam nederīga pabira, tad uzsēžoties uz ciskudriļļa, automātiski iegūsti tiesības pieprasīt jebko. Pieprasīt, lai pilnīgi visur ir veloceliņi, lai vienmēr deg zaļā gaisma, lai autovadītāji dod ceļu, lai gājēji nemaisās pa kājām. Principā, velosipēds ir kā Mozus, kura priekšā pilsētai jāpaveras kā jūrai, bet neticīgajiem jākrīt ceļos un jālūdz piedošana par to, ka trāpījušies ceļā.

Velosipēda iegāde pilnībā maina cilvēka vērtību sistēmu. Tie, kas agrāk satraucās par Krievijas teroru Ukrainā un trešā pasaules kara draudiem, tagad vairāk pārdzīvo par faktu, ka visos Rīgas centra krustojumos nav uzstādīti kāju balsti, kas ļautu sagaidīt zaļo gaismu nenokāpjot no velosipēda. Cilvēkus, kas iepriekš juta empātiju pret Nepālas krīzē cietušajiem, šobrīd vairāk satrauc fakts, ka visi nav pamanījuši jauno, iepirkumu groziņa krāsai pieskaņoto latte kafijas turētāju.

Apbrīnas vērta ir arī velosipēdista mesijas apziņa un vēlme pilnīgi visiem uzspiest savu vienīgo un pareizo dzīvesveidu. Viņi ir kā divdesmitpirmā gadsimta ārieši, kas būtu gatavi visus autovadītājus sūtīt uz labošanas nometnēm, atņemt viņiem automašīnas un pārstrādāt tās velosipēdu rezerves daļās.

Katrs sevi cienošs velosipēdists pasūdzēsies internetam par to, cik ļoti viņu apbižo visi pārējie satiksmes dalībnieki. Sevišķi jau sātana izdzimumi – autovadītāji. Viņš pastāstīs par to, cik ļoti daudz velosipēdistu cietuši sadursmēs un pieminēs faktu, ka pērn bojā gājuši veseli 16 velosipēdisti. Tomēr, pārveselīgajam dzīvesveidam līdzi nākošo loģiskās domāšanas un veselā saprāta trūkuma dēļ, viņš ignorēs to, ka šajā pat laika posmā bojā gājuši tikai 10 motociklisti. Un šeit mēs runājam par čaļiem, kas parāvuši gaisā priekšējo ratu, velk pa Brīvības ielu uz 150 km/h. Par čaļiem, kuri brauc tik ātri, ka ir pārējiem spoguļos jāskatās divas reizes biežāk. Kāpēc tikai desmit? Tāpēc, ka viņi, atšķirībā no velosipēdistiem, zina ceļu satiksmes noteikumus, prot ne tikai braukt, bet arī nolasīt satiksmi un prognozēt pārējo satiksmes dalībnieku kustības. Tāpēc, ka viņiem, atšķirībā no tik ļoti priviliģētajiem cietējiem, rokas aug no pleciem, nevis pakaļas.

Tiesa, ir divas lietas, kas var mainīt pašpārliecināta veloentuziasta viedokli un dzīves uztveri, un likt viņam no karojoša radikāļa pārvērsties par normālu cilvēku, kuram vienkārši patīk mīties ar riteni:
– bērna piedzimšana, kas nāk reizē ar apziņu, ka bez automašīnas dzīvot tomēr ir diezgan sarežģīti;
– 21 gadu vecuma sasniegšana.

Katram, protams, savs. Respektēsim līdzcilvēku izvēles un neuzbāzīsimies tiem ar savējām. Kamēr velosipēdisti sestdienu rītos stāvēs Juglā šosejas malā, rokās turot plāksnītes ar dažādu pilsētu nosaukumiem, es būšu tas čalis, kurš pabrauks garām tukšā mašīnā, uztaurēs un smaidīgi parādīs uz augšu izstieptu īkšķi: “Veiksmi pilsētvides un velosipēdu infrastruktūras uzlabošanā, draugi! Līdz Salacgrīvai jāiet tikai 103 kilometri.”

22 Replies to “Kā kļūt par stilīgu minoritāti”

  1. nezinu kādēļ, bet šī minoritāte pārsvarā dzīvo tikai Rīgā, laukos un mazajās pilsētās ir novērojami tikai pohujisti un mazohisti, kas ar riteni pārvietojas stiprā reibumā, protams ja var ticēt vietējam laikrakstam!

  2. Kopš izlasīju Rīgas riteņbraucēju skolas vadītāja nicīgo atbildi pārmetumiem par remontējamās Siguldas šosejas regulāru bloķēšanu ar savu audzēkņu treniņiem, ka autovadītāji var arī desmit, piecapdsmit kilometrus pabraukt ar 40 km/h un nekas nenotiks, es arī sāku ienīst velosipēdistus. Ja kāds pāraudzis tīnis man uz šauras ietves nekaunīgi nesās virsū, sagaidot ka es mukšu malā, tad nudien elkoņus es pie sāniem īpaši nespiežu. Ļoti daudz taisnības ir šajā ceha rakstā.

  3. nē tā nav! jūs visi esat slikti!!11!
    jūs vienkārši ienīstat velosipēdistus! Neviens mūs neciena! Brauc virsū! Maisās pa kājām, apsmej, apmētā ar rabarberiem. Kā jūs nesaprotat, ka velosipēdists ir vislabākais un prioritārais.
    Pieprasu rakstu izņemt no šīs mājas lapas vai grozīt tekstu par sliktu gājējiem un autovadītājiem.
    Tūlīt !!!1!

  4. Līdz šim es domāju, ka brīvā laika pavadīšanas minoritātes ir tie, kuri kolekcionē odu kūniņas, veic gastronomiskus eksperientus ar dubļiem, bāž degunā kancelejas preces, savā apkārtnē vāc visu, ko var panest, ēd kamīnmalku vai brauc pie dabas runāties ar akmeņiem.

    Ir aizdomas, ka gņiloceliņi, kas daudzās Rīgas ielas ir nekas vairāk kā kroplīga veloceliņu mulāža, ir ārkārtīgi viltīgs un izsmalcināts priekšvēlēšanu triks elektorāta vairošanai. (Atcerēsimies nodokļu maksātāju miljonus vērto “bezmaksas” sabiedrisko transportu penšiem.) Šādas metodes ir visai iedarbīgas, ja runājam par elektorāta debilāko daļu, kuras viena no krutuma mērvienībām ir zaļajā zonā atstāto mēslu daudzums.

  5. Man skauģi kapu rok, pidirallā, pidirallā,
    Es kapa nebaidos, pidi ridi ridi rallallā

    Es, kapā gulēdams, pidirallā, pidirallā,
    Spļauj griestos svilpodams, pidi ridi ridi rallallā.

  6. Labs darbs ir reizi mēnesī algas dienā SSā nopirkt lietotu, lētu velosipēdu un iemest kādā ūdenstilpnē.

    Kā arī iesaku cehs.lv reizi gadā (vēlams sezonas sākumā) organizēt velosipēdu bēres, kurās jebkurš var piedalīties ar savu nule SSā iegādāto velosipēdu. Pasākuma mērķis – pastarpināta etniskā tīrīšana.

    Pieejot problēmai no otra gala, cehs.lv varētu ieviest velosipēdu pieņemšanas/iznīcināšanas punktu, lai lietotu velosipēdu īpašniekiem būtu alternatīva pārdošanai SSā.
    Ja lietotu velosipēdu īpašnieki vēlas pretī saņemt kādu grasi, nepieciešams organizēt ziedojumu vākšanu cēlajam mērķim. Domāju, lapas galvgalī ievietots minoritāri stilīgs banneris ar liesmām saistītu daudzu autovadītāju uzmanību.

  7. Idejas turpinājums – saziedoto līdzekļu izmantošana lietoto, lēto SSa velosipēdu uzpirkšanai un publiskai saciršanai.

    Bezpeļņas organizācija “Nēlosipēds”.

  8. Ja gribās pāriet no joku rakstiem uz nopietno žurnālistiku, un rakstīt par šādām tādām sadzīviskām tēmām ar statistikas datu piesaukšanu, tad autoram vajadzētu mazāk braukelēt uz salacgrīvu, un aiziet uz kādu skolu, kur māca elementārus statistikas pamatprincipus. Varu pateikt priekšā, ka velosipēdistu un motociklistu skaits Latvijā pavisam “nedaudz” atšķiras.

  9. Šis nav oriģinālraksts. Šis ir tikai Latvijas izcilo ziņu portālu komentāru apkopojums. Autovadītāji – Dievi. Viņi diktē noteikumus uz ceļa, jo ielas tak tika radītas viņiem. Jo niknāks auto, jo dievišķāks esi. Uz statistiku viņiem nospļauties, ne piedirš gaisu, ne mirst. Viņi Tak Dievi. Kājāmgājējs – cienījams vergs un plebejs, ar iespēju kļūt par Dievu. Dzīvo savu dzīvi starp Dieviem, cienot tos un pretī arī tiek cienīti, jo krutu bmw jau nesabojās, un virsū neskries. Daži kā Hērakli – piedzimst pusdievi un cīnās ar 12 darbiem un haltūrām, lai kļūtu par pilnvērtīgu Dievu. Visbeidzot velobraucējs – nesaprasts, ienīsts,sektants, revolucionārs un anarhists. “Vairāk veloceļu!”, “Dievi mūs neciena, nāvi tiem!” – ar šādiem saukļiem, katru dienu cīnās pret skarbi pastāvošo sistēmu, pret visaugstajiem Dieviem un nabaga, parastajiem kājāmgājējiem. Parāda savu neapmierinātību neievērojot Dievu likumus un vēl tos klaji nerespektējot-“Mēs esam labāki, pievienojaties!”,”Necienot nevienu, mēs iegūsim cieņu!”. Ar skaļiem lozungiem dodas pretīgajā pasaulē, ko sauc par Rīgu.

  10. Ja autovadītājs grib izmīlēt savu auto, viņš izdrāž to izpūtējā kaislīgā mīlasaktā.
    Tupretī velosipēdists nevar izmīlēt velosipēdu, jo tur viss ir otrādi – velosipēda ragi un nagi tiek brutāli bāzti visos caurumos. Kulminācija tiek sasniegta iebāžot dirsā visu sēdekli un izkliedzot shimano pārslēdzēju modeļus secībā no lētākā līdz dārgākajam.
    Vienīgais veids, kā velosipēdistam izmīlēt velosipēdu, ir rīt hormonālās tabletes, lai samazinās krāns līdz klitora izmēram, vai nedaudz lielāks, tad to varēs iebāzt stūres trubai galā. Un galvenais šajā procesā – krāt sēklu tai stūrē, jo tā sakrāsies un veikli ripinoties pa galvaspilsētas ielām jautri klunšķēs kā nedaudz ierūdzis piens kvadrapakā (Tetra Pak ir brends, nevis iepakojuma veids).

  11. Pa velloceliņiem nav iespējams normāli pabraukt, tur maisās beciņi un beciņas ar fiksīšiem un lieliem holandiešu vello, kā arī staigā grūtnieces ar trijiem bērniem un maziem sunīšiem tā, ka nekas cits neatliek kā braukt pa brauktuvi un izretis kādai resnai galvai parādīt vidējo.

  12. Vienā rindkopā teikumi ar saturu:

    “[..] parāvuši gaisā priekšējo ratu, velk pa Brīvības ielu uz 150 km/h [..]” un

    “[..]zina ceļu satiksmes noteikumus, prot ne tikai braukt, bet arī nolasīt satiksmi [..]”

    Tomēr kaut kā neiet kopā.

Atbildēt uz marcus Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *