Kā es pazaudēju vienu “Twitter” sekotāju

Vēls rudens, aiz muguras pārdzīvoti pandēmijas ierobežojumi, plaušās drusku dur no pārslimotā kovida, priekšā smaida ekonomiskā krīze, bet kaimiņos notiek karš. Mūrēju lauku saimniecības ēkai sienu, mēģinot saprast, kā man dzīvē justies.

Lietotu, taču praktiski nesabojātu silikāta ķieģelu čupiņā, ko atradu ss.lv, pagadījies arī apskrambāts pusķieģelis, kam īsti pielietojumu neatrodu, tāpēc tas nomaļus stāv un vērtē procesu.

Es: “Kā tev šķiet, pusķieģeli, vai bija kāds gana labs arguments Uzvaras pieminekļa nenojaukšanai?”

Pusķieģelis klusēja.

“Jā, tā jau man šķita,” es norūcu bārdā, turpinot tam uzdot jautājumus: “Varbūt militārajam dienestam tomēr ir jābūt brīvprātīgam?”

Pusķieģelis nosodoši klusēja. “Atkal kā naglai uz galvas,” kaunīgi nopurpināju, aizbildinoties, ka uzdevu jautājumu tikai diskusijas pēc. “Es domāju, kā labāk noformulēt domu, ka par depresiju ir kaitīgi runāt tikai caur prizmu, kas paredz ēst tonnām zāles.”

Pusķieģelis nedaudz paklusēja un tad turpināja klusēt. “Laikam jau tev atkal taisnība – par šo tēmu labāk ir runāt ekspertiem,” kārtējo reizi kapitulēju silikāta domas giganta priekšā.

“Pusķieģeli, es šeit tā padomāju. Tu mani gan uzklausi, gan pamāci. Es ļoti novērtēju šo sarunu. Varbūt man izdzēsties no Tvitera un biežāk runāties ar tevi?”

“Tak aizpis vienreiz muti un mūrē savu fakino sienu. Varbūt vēl dirsā mani iestumsi? Es pis, mudaks, bļe,” pusķieģelis neizturēja.

Es vēlāk pamanīju, ka mans “Twitter” sekotāju loks kļuvis par vienu lietotāju mazāks.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *