Jūtu Ješkiņš

Vai arī tev reizēm ir licies, ka pasaulē nebūtu karu un tamlīdzīgu nebūšanu, ja cilvēki patiesi saprastu cits citu. Kādu vēl karu, pat kautiņu un strīdu nebūtu. Ja visi spētu – tā patiesi un dziļi. Vīrieši spētu kaut uz dienu ielīst sieviešu ādā un saprast, kā viņas redz pasauli un kā pasaule izturas pret viņām. Un otrādi. Nacionāli noskaņotie – nostaigāt vienus simt kilometrus imigrantu kurpēs līdz kārtējai robežai, bet liberāls homoseksuālis – pieredzēt vienu grandiozu dievkalpojumu Aglonā tradicionāli orientēta katoļa acīm un saprast, cik daudz tas nozīmē. Ješkiņš tam no sirds ticēja. Ja mēs patiešām to spētu, karu nebūtu.

Ješkiņš šķiet stulbs vārds, bet tāds nu Ješkiņam bija. Viņš sen vairs nebija Jēkabs vai pat Jēcis ne citiem, ne sev. Kad Ješkiņš šļūkāja pa ietvi pusplīsušajās kurpēs, kas viņam divus izmērus par lielām, vietējie mēdza viņu sveicināt. Grīziņā, Brasā, Teikā, Čierītī – tajā galā Ješkiņu zināja un reizēm pasveicināja arī. Pārsvarā gan pēc skata citi tādi paši ješkiņi, kas sēdēja pieturās vai pie veikaliem, dzēra un pīpēja, un kaut ko savā starpā krekšķēja. Taču Ješkiņš tikai pēc skata bija tāds līdzīgs šļūkātājs, dzērājs un pīpētājs. Garāmgājējs nekad nepateiktu atšķirību, un tā arī bija viņa galvenā problēma, kas traucēja pildīt uzdevumu.

Ješkiņš sēdēja istabā uz netīra matrača malas. Istaba bija ar šur tur pa būvgružu čupām salasītiem finiera gabaliem un plēvēm norobežots stūris pamestā ražotnē. Smuka ēka kādreiz bijusi. Brīvvalsts laika. Augstie logi, ķieģeļu sienas. Ješkiņš sēdēja kails un skatījās priekšā noliktajā spoguļa lauskā, atstutētā pret sienu. Cauri putekļainajām rūtīm viņu glāstīja pavasara rīta saules stari. Nevienmērīgais, siltais izgaismojums šajā kaktā radīja skaistu noskaņu, gluži kā gatavs “indie” filmas kadrs. Nāsīs iesitās aromāts. Drusku tā kā pēc uzsildītas otrās dienas zirņu vai frikadeļu zupas, drusku pēc vecu koka divstāveņu kāpņutelpas. “Šodien beidzot jāaizšļūc līdz Ķīsītim un jānomazgājas, nu jau būs gana silts,” nosprieda Ješkiņš un uzsvempās kājās. Prātā iešāvās neliels amzieris. Viņš ietūcīja un noslēpa vīrišķo mantību starp ciskām, tad turpināja sevi aplūkot spoguļa lauskā tādu. Nez, kā ir būt sievietei? To varētu noskaidrot.

Šajā brīdī ir laiks atklāt, ar ko gan Ješkiņš bija tik atšķirīgs no citiem – pēc skata līdzīgiem. Nesen viņš bija atklājis sevī retu spēju – sajust, ko citi jūt. Patiesi. Iejusties. Atliek vien uzlikt roku. Kopš tā brīža Ješkiņš uzskatīja, ka tā ir viņa sūtība uz šīs pasaules. Saprast citus, saplūst ar viņu būtību. Tad sludināt citiem.

Tā viņš gandrīz katru dienu šļūkāja savās amizanti lielajās kurpēs un nedaudz noļukušajās biksēs pa Rīgu un cītīgi strādāja. Lūk, sieviete tramvaja pieturā. Izskatās skumīga. Pārgurusi. Ješkiņš piešļūca klāt un uzlika uz pleca roku. Uzplaiksnījums. Viss nejēgā balts, kā tā daudz piesauktā gaisma tuneļa galā. Nē, izrādās, baltajam ir arī tekstūra. Kadrs attālinās, un nu var saprast ­– tā ir kāzu kleita, mirdzoša, skaista. Sieviete dejo ar staltu vīrieti uzvalkā. Šī pati sieviete, kura stāv pieturā. Vīrieša viņas dzīvē vairs nav, ir tikai divi bērni. Vīrietis ir pie citas. Ješkiņš to visu redz un jūt. Viņš redz un jūt, cik ļoti sieviete ir nogurusi no visiem tiem nelūgtajiem padomiem, kas iesākas ar to, kāds bijušais vīrs ir kretīns, bet noslēdzas ar pamācībām, kā labāk dabūt normālu veci. Tas ir apnicīgi un izsūc enerģiju vēl vairāk par pašu šķiršanās procesu un cīņu par aizgādības tiesībām. Ješkiņš jūt līdzi, viņam gribētos, kaut jel cilvēki no sievietes atšūtos un ļautu viņai ar jauno situāciju aprast savā tempā, nevis uzplītos, skubinātu un mudinātu. Atšujieties taču.

“Atšujies taču!” sievietes acis pauda pārsteigumu, bet bez izbīļa. Skatiens dedzināja caurumu Ješkiņa pierē. “Ejiet prom, es jums neko nedošu!”

Mjā. Spēcīgs raksturs, nudien. Taču aizvien saglabāja pieklājību un uzrunāja uz “jūs”, prātoja Ješkiņš, šļūkādams tālāk. Un viņš jau neko arī nebija prasījis. To sieviete pati bija pieņēmusi. Tikai pēc tā, kā Ješkiņš izskatās.

Šļūcot tālāk, viņš pamanīja parkā sēžam jaunieti. Vienu pašu, un dīvaini, bet jaunietis nebija ieurbies telefona ekrānā. Ješkiņš piešļūca pie soliņa, apsēdās blakus un uzlika roku uz jaunieša ceļgala. “Kroplis tu esi, dzirdi? Kroplis! Vācies prom!” Vispirms Ješkiņš dzirdēja tikai balsi, tad pamazām iezīmējās arī izplūdušas aprises. Asaras lija aumaļām, viņš redzēja rokas, kas stūķē mugursomā drēbes. Somā tika iestumts arī kosmētikas piederumu maciņš, bet no atvilktnes rokas izvilka cigarešu paciņu. Skats pārslīdēja istabai pēdējo reizi. Jaunietis gāja garām aizvien histēriski aurojošajai mātei. “Pediņš! Nē, to es vēl kaut kā saprastu. Kas tu vispār, domā, esi? Meitene sagribējies būt? Tev ir krāns! Tu esi zēns!” kliedza sieviete un uz mirkli aprāvās tikai tad, kad viņas virzienā aizlidoja atslēgu saišķis. “Vācies un atpakaļ nenāc! Vācies!” Jaunietis bija jauniete, jo jutās kā jauniete, un nu Ješkiņš to zināja un juta.

“Vācies! Vācies prom!” kliedza jauniete uz apstulbušo Ješkiņu. Viņa bija pielēkusi kājās un atkāpusies dažus soļus atpakaļ. Ješkiņš vēl sēdēja, viņa acīs bija asaras. “Ej, citādi saukšu policiju.”

“Piedod, piedod, jaunkundz, piedod! Es jau, es jau!” Ješkiņš uzsvempās un devās prom, turpinot murmināt “piedod”.

Jaunietes sažņaugtās dūres atlaidās. Pag, jaunkundz! Kā tas bomzis zināja? Jauniete pēc skata bija pilnīgi parasts čalis, nekas šodien izvēlētajā drānu kārtā neliecināja par viņas iekšējo pasauli, un arī meikapam jau laika nebija. Visa tā kliegšana un histēriskā māte. Viņa sekundi apsvēra, kas notiktu, ja apturētu Ješkiņu un pajautātu, bet nesaņēmās.

Vakarā Ješkiņš atkal sēdēja uz netīrā matrača malas un skatījās uz sevi spoguļa lauskā. Viņš juta visus, kam pieskārās, taču sevi nejuta sen. Un arī neviens cits Ješkiņu nejuta, pat nemēģināja. Var jau nosodīt, ka viņa īpašās spējas ir vien pagrabā saķīmiķotā opiāta blaknes. Ka Ješkiņš tās iedomājas un ir vien prasts narkomāns. Tā, protams, tiešām ir. Taču iejūtība nav vienvirziena iela, un Ješkiņš šļūkās apkārt tik ilgi, kamēr kāds panāks pretī. Un varbūt kādreiz arī karš beigsies.