Jautrie āpsīši

Viesturs īstenībā bija tīri jauks puisis. Vismaz tā viņš pats par sevi domāja un ar šādu rakstura īpašību sevi identificēja virtuālajos interneta iepazīšanās portālos. Jauks, atklāts, godīgs, turklāt ar nule kā iegūtu bakalaura grādu inženierzinībās. Par spīti tam iepazīšanās ar pretējo dzimumu vedās kā pa greiziem un klupinošiem celmiem -daiļās lēdijas nekaunīgi ignorēja viņa šarmu un morālās kvalitātes, nereti pat pasmejoties par jaunekļa izmisīgajiem pūliņiem aicināšanā uz „kafijas tasi”.

Diemžēl dzīvē Viesturam sarunas ar dāmām vedās vēl skumjākās toņkārtās. Pat antisociālā un ar kleptomāniju sirgstošā kursabiedrene Tamāra uz viņa aicinājumu kopīgi apmeklēt „fukšu balli” atsaucās ar zemisku klusēšanu. Māte gan šādās situācijās viņu mierināja, ka visa dzīve vēl priekšā un esot arī jaukas meitenes pasaulē. Tikpat jaukas kā viņš. Vajagot tikai pienākt īstajam brīdim, un liktenis pats piespēlēšot līgavu. Viss esot saplānots, nevajagot forsēt notikumus.

Tomēr mēneši negausīgi ritēja, un nekas nemainījās. Ja nu tāda augstāka lietu kārtība kosmosā arī pastāvēja, tad visi tās struktūrelementi bija nostājušies virzienā pret Viesturu ar izsmejoši izstieptu vidējo pirkstu rokā. Viņš kļuva no dienas īgnāks, izvēlējās arvien agresīvākas komunikācijas metodes internetā. „Suka, bļeģ. Es Tevi dzīvē atradīšu un sasitīšu,” kādreiz tik saulainais un gaišais puisis draudēja kādai „Čiepiņa_24”, kura bija solījusi kopā apmeklēt Rīgas „Dinamo” spēli, bet pēdējā brīdī aizbildinājās ar strauji kāpjošu ķermeņa temperatūru un veselības pasliktināšanos.

Kādu dienu Viestura uzmanību piesaistīja iepriekš neredzēts jauns iepazīšanās portāls „Pretēja Puse”. Šī vietne atšķirībā no daudzām citām apvienoja tieši tās vientuļas sirdis, kurām acīmredzami dzīvē pietrūka cilvēciska siltuma, gaiša vārda un maiga pieskāriena. Apsārtušām acīm boloties ekrānā, Viesturs nolēma likt punktu jaukā puiša tēlam un identificēt sevi pārējo lietotāju acīs kā depresīvu pohujistu. Vismaz divas stundas viņš veltīja sava profila veidošanai – tajā atrodamajai informācijai vajadzēja vēstīt par viņu kā smagu rūdījumu guvušu, drūmu un skarbu vīru. Sagrābstījis no „darklyrics.com” dažādu smagā metāla grupu citātus, ielicis galerijā bildes ar mototehniku un sevi „aifonā” „nofočējis” par 49,00 latiem pirktā kreklā ar stilīgu uzrakstu, viņš jutās gatavs piedzīvojumiem. Tagad tiem vajadzēja nākt. Trakiem un slapjiem.

Tomēr tie nenāca. Par spīti asajai un īsta vīra stilā ieturētajai komunikācijai meitenes joprojām ar viņu nesatikās, izņemot kādu 48 gadus vecu „baikeru” biedrības mūzu, kura vēlējās iegādāties no Viestura moto riepas par labām cenām. Ar katru piedzīvoto atraidījumu viņš uzbudinājās vēl trakāk. Viņš vairs neieturēja formāli pieklājīgo stilu, rakstot vēstuli jaunai meitenei, bet uzreiz viņu aicināja uz mājām. Saņemot atteikumus, Viesturs piekopa vienotu atbildes formu visiem gadījumiem. Tā skanēja: „Fāk jū bīč, ai hōp jū dai!!!”

Pavisam neviļus mūsu neveiksmēm lolotais jauneklis reiz ielūkojās portāla „Pretēja Puse” forumā. Paskaidrojošā tekstā virs jauna temata veidnes iespējas mājaslapas administrācija tika uzskatāmi norādījusi, ka arī šeit drīkst sludināties mīlestības meklēšanas nolūkos. Iekšēja naida plosīts, Viesturs izveidoja jaunu tēmu „Šeit iepazīties nevar. Meitenes ir kuces???”, detalizēti izstāstot savu līdzšinējo pieredzi un vēršoties pēc padoma pie pieredzes bagātākiem portāla izmantotājiem. Tomēr cerība uz situācijas risinājumu zuda līdz ar pirmo tēmas komentāru izlasīšanu. „Paskaties uz sevi, idiņ!” un tamlīdzīgi meiteņu rakstīti teksti, kuriem piebalsoja stiprā dzimuma acīmredzamas nievas par sugas brāļa absolūto neveiksminieka būtību un infantilismu, pilnībā sagrāva Viestura ilūzijas par laimīgu iepazīšanos. Viņš jutās pazemots, iztukšots un novārdzis. Šo emocionālo stāvokli puisis kliedēja ar par mātes izsniegto kabatas naudu iegādātu alkoholisku dzērienu baudīšanu. Stundām ilgi viņš bezmērķīgi nīka pie datora monitora šādā kondīcijā – piedzēries, neveselīgi uzburbis, no nemazgāšanās iesvīdis un smirdošs un morāli uzbudināts.

Kādu rītu, piepampušām acīm veroties ekrānā, viņš ieraudzīja portāla pastkastītē sūtījumu no kāda lietotāja vārdā „āpsēns_66”. „Sveiks, ceļiniek. Ar smagām sirds sāpēm veros Tavās morālajās ciešanās un gribu Tev no sirds palīdzēt. Pārstāvu slepeno šī portāla organizāciju „Jautrie āpsīši”, kas ir speciāli apmācīta, lai sniegtu palīdzīgu roku pilsoņiem šādās krīzes situācijās. Tu neesi viens. Mēs varam palīdzēt risināt Tavu problēmu saziņā ar pretējo dzimumu.”

No tālākas sarakstes noskaidrojās, ka „Jautrie āpsīši” ir neliela šajā portālā specializējusies cilvēku kopiena, kas strādā pilnīgā slepenībā, saņem savas darbības uzturēšanai finansējumu no kādas specifiskas Eiropas valsts un ir palīdzējusi daudziem vīriešiem un sievietēm mīlas jautājumu risināšanā. Iestāšanās biedra nauda jeb brīvprātīgais ziedojums bija noteikts simts latu apmērā. Iegūstamais rezultāts tika raksturots kā „taustāms”, „efektīvs” un „ļoti uzskatāms”.

Viesturs bez lielas šaubīšanās piekrita apmeklēt ievada jeb iepazīšanās nodarbību. Sarakstē ar „Jautro āpsīšu” valdes locekli, kā sevi dēvēja minētais lietotājs, par organizācijas satikšanās vietu jeb bāzi tika norādīts kāds nomaļš nams Maskavas ielas rajonā. Nonākot attiecīgajā adresē, Viesturs ar lielu izbrīnu aplūkoja noplukušajai atrašanās vietai neraksturīgi modernu un mūsdienīgas arhitektūras labākajās noskaņās celtu divstāvu māju.

Uz durvju zvanu atsaucās iznesīgs smokingā tērpies šveicars, vaicājot par viesa ierašanās iemeslu. „Āpsīši, āpsīši. Maigi viņiem kažociņi. Tā kā tādi saulstariņi. Forši, mīļi jaukumiņi,” Viesturs pārliecinoši nodeklamēja organizācijas slepeno saukli, par to tiekot laipni aicināts doties uz mājas otro stāvu. Ievests izsmalcinātā kamīnzālē, viņš par lielu izbrīnu ieraudzīja ap apaļu ozolkoka galdu sēdošu cilvēku kopumu – visi tie bija satērpti āpšu kostīmos. Vienīgi tālākajā galā sēdošais aptuveni 29 gadus vecais vīrietis atšķīrās no citiem – viņš bija izmeties mazajās biksītēs un seju izraibinājis dīvainām zīmēm.

„Olē! Ceļiniek. Tu esi jaunas dzīves priekšvakarā,” ieraudzījis ienācēju, plati smaidīdams pusplikais metās pie Viestura un drudžainā sveicienā kratīja viņa roku.

„Ēm…Es te tā kā par to iepazīšanos..nūū..tā organizācija,” neveikli stostījās Viesturs.

„Kuš, kuš,” pieliekot rādītājpirkstu pie lūpām sazvērnieciskā smīnā nočukstēja pusplikais. „Mēs esam ļoti slepena organizācija. Varbūt esi dzirdējis par brīvmūrniekiem? Nu mēs esam ar tikpat senu vēsturi. Palīdzam attiecībās , ja. Es esmu Fēlikss, Viņa Augstība, Āpsēns Numur Viens. Šis ir mans galms. Olē!”

„Olē!” vienotā korī atbildēja pie galda sēdošie. Viesturs jutās it kā palēninātā filmā, cenšoties saprast vai atrodas realitātē, vai sapnī.

„Tu taču paņēmi biedra naudiņas pirmo iemaksu, mans mīļais draugs,” Fēlikss maigā balstiņā dudināja, veroties jauneklī. Viesturs kā transā izņēma no jakas iekškabatas aploksni un nodeva to rokās organizācijas barvedim.

„Brīnišķīgi. Redzu, ka esi gatavs pārmaiņām. Tevi gaidīs burvīgi randiņi un daudz, daudz meiteņu. Vai varam sākt terapiju? Galms, esat gatavi? Olē!”

„Olē, olē!” mājas sienas nodārdēja vienotā korī.

Kamīnzālē pēkšņi atkal ienākušais šveicars izdalīja visiem esošajiem gigantiskas dažādu zvēru mīkstās rotaļlietas. Viesturam tāpat kā pārējiem tika likts tās ņemt cieši rokās, kopā lēkāt pa telpu, ik pēc pusminūtes izdvešot stenošu vaidu, tādējādi imitējot baudas un labsajūtas gārdzienu. Sākumā Viesturs par to jutās neveikli, taču pamazām atraisījās un lēkāja tikpat skaļi stenēdams kā visi pārējie. Ik pēc piecām minūtēm atskanēja vadoņa izkliegtais „Olē” izsauciens, kas vēstīja par īsu pārtraukumu seansā, kura laikā dalībniekiem bija jābauda speciāls savādi garšojošs tonizējošs dzēriens. Viesturs lēkāja, stenēja, dzēra, tad atkal lēkāja un stenēja, līdz vienā brīdī attēls pagaisa. Iestājās tumsa.

***

Viesturs pamodās meža malā. Ķermenis bija stīvs un sāpēja. Tālumā skanēja mašīnu trokšņi. Viņš konstatēja, ka visas personīgās mantas kaut kur pazudušas. Arī virsjaka. Sekojot automobiļu signālu skaņām, viņš drīz vien sasniedza „Rīga-Jūrmala” šoseju. Grīļodamies un neveikli klumpačodams, viņš uzsāka reidu tajā virzienā, kur vajadzēja būt Rīgai.

Pēkšņi viņam blakus strauji nobremzēja mašīna. Simpātiskas meitenes skatiens no loga līdzjūtīgi vērās apmulsušajā Viesturā. Viņa atvēra logu.

„Kas noticis? Vai Tev viss kārtībā?”

„Nūū…jā..es meklēju tuvāko ceļu uz Pļavniekiem…”

„Es arī tur dzīvoju,” meitene draiski uzsmaidīja. „Mums varētu būt pa ceļam,” viņa noteica, laipni aicinot sagurušo jaunekli savā automobilī.

16 Replies to “Jautrie āpsīši”

  1. Sižets kā augstākās raudzes Holivudas romantiskajās komēdijās ar laimīgām beigām. Aaa, ku mīļi, gandrīz saraudinājāt manu vienacaino čūsku…

  2. Edgars: tur arī nekā smieklīga nav. Šī ir drūma proza. Tikpat drūma kā Rūdolfa Blaumaņa sāpju un nāves apgarotās noveles. Lai pareizi spētu to izprast, lasīšanas laikā sejas izteiksme jāsavelk šķoboši mokpilnā grimasē, lūpu kaktiņiem jābūt viegli trīcošiem un ļenganiem, bet acīm – izvalbīti neko nesaprotošām. Plakstiņiem nedaudz jāraustās.

  3. Ahujeķ. Es šito biju iebukmarkojis lai palasītu vēlāk. Nu tā reize pienāca. Sveiztmaize aiz vaiga, kafija vienā rokā, datormanipulatora “pele” ripulītis zem rādītājpirksta.
    Izrāvu vienā kafijas strēbienā. Ļoti aizraujoši. Paldies. Vien iesmeldza caurums sirdī, kas radies gadu laikā novērojot benvenuto mūžīgo pazušanu no manas dzīves.
    Laba proza ir zelta vērta.
    Ole!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *