Jaunības dvaša

Atmiņu stāsts Ceha 2025. Erotisko Stāstu Konkursa ietvaros

Reiz jaunībā (zēnībā, puisībā) es gāju izklaidēties (iedzert, padejot) uz naktsklubu Vecrīgā. Toreiz tālajā 2001ajā. gadā (vai 98ajā, vai arī varbūt 2005tajā) tas vēl bija normāli, vietējiem jauniešiem meklēt laimi Vecrīgā, nevis dažādos hipsteru terraformētos industriālos pagalmos desmit kvartālu rādiusā ap centru. Toreiz pat tādu hipsteru vēl nebija. Bija tikai matainie un reperi, kuri aktīvi uzprasījās uz purna piedauzīšanu vienam no otra. Bet parastajos naktsklubos viņu īsti nebija. Tur bija tādi paši kā es, studenti (esošie, bijušie, nekļuvušie) bez graša pie dvēseles. Nu, tiem citiem kas tusējās, graši pie dvēseles kaut kā vienmēr bija, bet ne man. 

Toties vēlmes uz pretējo dzimumu bija atliku likām (at liku likām, atlikulikām). Un kā par brīnumu laiku pa laikam meitenes arī ļāvās dejas griezienos, kuri man izdevās gluži pavedinoši. Nu, tā vismaz gribējās domāt, jo viņas tā laiku pa laikam teica. Un ļāvās cieši piespiesties un dažreiz arī bučoties. Atceroties manu toreizējo sociālās distances ievērošanu attiecībā pret dušu un līdzīgiem higiēnas noteikumiem, atlieku vien saprast, ka dejas prasmes bija tiešām lieliskais, vai arī smaids, vai arī tās muļķībiņas ko mēdzu čukstēt lēno deju laikā. 

Šajā reizē viss bija kā ierasts. Kursēju starp vairākām telpām, ne pārāk slēpti veroties apkārt uz meitenēm, štukojot kuru uzaicināt uz deju, kur atraidījums būtu ne tik obligāts. Bija dažas ļoti skaistas un pievilcīgas meitenes, tām pat negāju klāt, ko nu tur blamēties. Pietiekoši daudz atteikumu jau būs arī no tām kas tādas vienkāršākas. Un tur ja tie būs tad varbūt bez gaisā uzrauta deguna un pārākuma tonīša. Lai viņas iet dirst. Gribējās alu. Bet bija nauda tikai diviem kausiem un viens jau bija izdzerts. Nebija arī neviena paziņas no kā aizņemties. 

Divas meitenes stāv. Klasiskais pāris, viena plānāka un glītāka, otra apaļāka un mazāk glīta. Ar sejā ierakstītu sapratni, ka tu iesi klāt pirmai. Un tu tā arī dari. Jo pirmā tev patīk, bet otra ne pārāk. “Vienu deju?” šausmkaislais brīdis pirms atbildes. Vai būs “atvaino, esmu piekususi” vai arī vienkārši “nē”, ko šovakar esmu dzirdējis jau reizes sešas.

“Jā”. Brīnišķīgi. Ieslēdzu smaidu, izsleju elkoni pseido galantumā un vedu viņu uz deju grīdu. Ātrākas dejas, lēnākas dejas, labi sapas. Sakļaujas ķermeņi laiku pa laikumis cieši. Episki. Prieks piepilda vēnas. Katrs mazākais ķermeņa ādu saskāriens dod mazu šāvienu dopamīna, serotonīna un vēl kaut kāda nebūt smadzeņu prieka toponīma. Kaifs.

Pēc kāda laika spēks nomazinājies, nogurums ir augšā, ejam malā. Viņa man iečukst, “Uzlūgsi manu draudzeni? Lūdzu.” Labi.

Aicinu draudzeni dejot un tā nāk arī bez komentāriem un jautājumiem. Atstāj tikai somiņu skaistās meitenes uzraudzībā un aiziet. Deja tikpat viduvēja kā izskats. No vienas puses, no tagades atskatoties pagātnē liekas tā ļoti seksistisks un visnotaļ nepareizs domu virziens, bet nu kādi nu fakti uz sejas bija tādi bija. Pēc pāris dejām, savstarpēji neveikli vienojoties par deju beigām, vedu viņu atpakaļ pie viņu galdiņu. Atceros labi skolā mācītu, ka meitene jāaizved pēc dejas līdz vietai, ne vienkārši jāpalaiž vaļā. Labi. Vai skaistā meitene gribēs dejot vēl?

Grib! Dejojam. Un tad kopā atpūšamies un atkal dejojam. Meitenei pašai ir dzēriens, nav jāpiedāvā nopirkt. Lieliski, jo naudas nav. Ir tikai vienam aliņam. Nopērku to. Saskandinam. Jautrība.

Viduvējā draudzene sakās doties uz mājām. Viss. Vai viss būs galā? Nē, deju partnere varētu vēl palikt ilgāk. Lieliski! Aiziet dejas! Gaisā virmo saldme. 

Vēl stundu dejojam. Vēl divas stundas. Viņa man nopērk šnabi ar redbulu kad pērk sev rumkolu. Apskāvieni un pieglaudieni (pa kādai joku bučiņai)

Viņai laiks mājās. Piesakos pavadīt. Līdz taksim (nakts trolejbusam, pirmajam autobusam). Izstāvam rindu uz mazo lodziņu Kabatas (Kardināla, Slepenā Ekspermenta) garderobē, saģērbjamies un dodamies ārā. 

Ir februāris un stipri mīnusi (-5, -10, -20). Viņa ieķeras man elkonī. Es viņu piespiežu sev klāt. Ejam lēnām pa Vecrīgu. Piespiežu savu auksto vaigu pie viņas aukstā vaiga. Romantiski. Sabučojamies un smejamies. Ejam lēnāk.

Ejam prezidenta pils virzienā. Laukuma. Tas ir virziens uz viņas transportu. Iespējams. Varbūt vienkārši klīstam. Bet ir auksti. Snieg. Mazliet pūš arī vējš. Dzeļ ausīs. Ieraugu telefona būdiņu. Lattlekom. Vēl ar “k”, un vēl ne “tet”. Izgaismota stāv starp kokiem un sniega nomazinātajām pusgaišajām laternām. Veru durvis vaļā un velku viņu iekšā. Viņa nepretojas. 

Nav daudz vietas, un arī telefona aparāts aizņem vietu un arī pie sienas piekarinātā dzelteno lapu reklāmu biezgrāmata, un mazs dīvains plauktiņš virs tās. Bet ātri sagrupējamies un piespiežamies viens otram cieši cieši. Skūpstamies aizrautīgi un kaislīgi. Auksti vaigi, karstas lūpas. Manas rokas viņai zem jakas (mēteļa, pufaikas), viņas rokas man ap kaklu. 

Ar rokām lēnām tieku cauri vairākām apģērba kārtām. Mana roka ir auksta, viņas āda silta. “ha ha, piedod, ja man aukstas rokas” saku starp skūpstiem. “mmm jā,” viņa neatbild un mēs turpinam skūpstīties. 

Roku pārvietoju uz priekšu, ieslidinu zem krūštura. Tas ir ciešs. Kāpēc es neattaisīju? Vienalga. Krūtsgals starp pirkstiem ir kā uzvaras medaļa. Uzbudinoši. Sajūtu erekciju. Piespiežos viņai klāt. Kaislīgi skūpsti. 

Roku laižu zemāk. Cenšos atpogāt (atvilkt rācējslēdzēju, atslēgt) viņai bikses. Ir ziema. Viss cieši un sarežģīti. Bet viņa ļaujas. Pēc brīža izdodas. Samainu pozu tā lai neizlauztu roku un varētu tai pamainīt lenķi. Telefona būdiņa ir maza. Bet izdodās un ieslidinu viņai biksēs roku. Vienā slīdienā, gan biksēs gan biksītes un starp kājām. Mana plauksta ir viņai uz kājstarpes (pežuka, vietiņas) un sajūt karstu miklumu, lūpiņu reljefu un mazliet matiņus (spalviņas, kūsīti).

Kaislīgi skūpstamies, es viņu pirkstoju, viņa ar savu roku kautrīgi pieskaras briedumam manu bikšu priekšpusē. Telefona būdiņa aizsvīdusi. Bauda. 

Pēkšņi atveras durvis un platu smaidu sejā mūs uzrunā bomzis (bezpajumtnieks, dzīves pabērns), “нечего нечего, ето дело малодоё, мне вот толко ето взять (nekas nekas, tas jau normāli jauniešiem, man tikai šo paņemt)”  pieliecas un izplēš vairākas lapas no dzelteno lapu grāmatas, kas karājas puspavērta. Labas, plānas un mīkstas lapas (nav abrazīvas, var ērti atslaucīties).

Laura (Egija, Anita), ja atminies, nekautrējies un ieraksti komentāros. Tavs Treneris. Tava jaunības dvaša.