“Šodien atkal runājos ar pūķiem. Terapija pagaidām nepalīdz, bet zālēm nepietiek naudas, jo vakar aizgāju no jaunā darba un ievācos dārgākā dzīvoklī. It kā jau darbā viss bija forši, bet viens no kolēģiem uz mani jocīgi skatījās…
Pati vairs netieku galā. Ja vēlies palīdzēt, te būs mans konta numuriņš: …”
Nekad neesmu pametis cilvēkus nelaimē un negrasos to sākt darīt šodien. Protams, ka palīdzēšu grūtībās nonākušam dzīves pabērnam, kurš pats netiek galā. Bet cik pārskaitīt? Piečuks būtu tāda kā ņirgāšanās, kā izkaisīt melnīšus pie bomža kājām un tad skatīties, kā viņš tos naski uzlasa. Desmit? Joprojām kaut kā pamaz.
Divdesmit it kā jau skan tuvāk vēlamajam, bet par tik niecīgu summu gan jau mūsdienās nevienas normālas zāles nemaz nevar nopirkt. Un cilvēkam tomēr grūti. Lai iet piecdesmit.
“Hei, hei, hei, foršiņie, man šodien dzimšanas diena! Protams, esmu turīga un nāku no vēl turīgākas ģimenes, bet, ja vēlies mani apsveikt, te būs konta numuriņš: …”
Teikšu, kā ir – vienmēr esmu vēlējies šeit iestumt un naudas pārskaitījums varētu būt pareizais žests, kā likt noprast par savām vēlmēm. Viņa sapratīs, ka esmu ļoti turīgs, jutīsies man pateicīga un pati uzlēks virsū. Bet cik liela summa jāpārskaita, lai radītu cukurpapa, nevis veca un siekalaina dročītāja iespaidu?
Šeit ar piecdesmitnieku netikšu cauri. Sotaks? Vairāk par šo viņa droši vien vienā piektdienā nošņauc kokā. Piecsimts pārāk daudz, tik bagāts es arī neesmu. Lai iet divi simti.
“Man šodien dzimšanas diena, bet, tā vietā, lai pirktu man dāvanas, ja ir tāda iespēja, labāk pārskaitiet naudu dzīvnieku patversmes sunīšiem, kuri nespēj par sevi parūpēties paši. Redz kur konta numuriņš: …”
Es nemaz nezinu, kas ir šī persona un negrasījos viņai pirkt dāvanu, bet īstais jautājums šeit ir pavisam cits: “Vai es ienīstu suņus?” Nē, man ļoti patīk suņi un nevēlos, lai kāds nodomātu citādi. Nav divu domu, ka jāatbalsta. Šeit lai iet divdesmit eiro – sīkie patversmes sūdi tāpat par to nevarēs ietvītot, bet komentārā pierakstīšu, ka aizskaitīju simtu.
“Ja esi īsts patriots, tad runā ar maciņu, nevis muti! Mēs jau teju vai 20 gadus nespējam sevi uzturēt paši, tāpēc pienākusi ikgadējā portāla atbalsta akcija. Skaiti naudu šeit: …”
Nu, bļaģ. Konts drīz nonuļļosies, bet šajā portālā tomēr publicējas viss KKC zieds un ļoti gribētos, lai viņi zina, ka arī es esmu intelektuālis. Lai pamāj ar galvu, pamanot mani uz ielas. Atpazīstamība par naudu šinī gadījumā būtu lielisks pirkums pat tad, ja pašu portālu atveru labi ja reizi divos mēnešos. Sotaks.
“Daudziem tas jau piemirsies, bet Ukrainā joprojām notiek karš un ukraiņu tautai nepieciešama mūsu palīdzība! Viņi karo ne tikai par savu valsti, bet arī par mūsējo. Ja ir tāda iespēja, tad, lūdzu, atbalstiet. Noderēs jebkura palīdzība. Konta numurs: …”
Ziniet ko – ejiet dirst! Es neesmu kaut kāds bezizmēra naudas maks, kurš katru reizi, kad internetā ierauga konta numuru, automātiski paveras un met virsū naudu. Nesen bija alga, bet manā kontā jau svilpo vējš, tā kā ejiet dirst ar savu karu. Kāpēc man jāpalīdz visiem, bet man nepalīdz neviens? Jā, lūk – redz kur mans konta numurs: …