Izvēle

„Kārli! Ārā no klases!”
„Bet tas nebiju es, skolotāj!” tēloti spalgā balsī ieīdējās Kārlis, vienlaikus jau stumjot no sola grāmatas  mugursomā. Kārļa repliku pavadīja klasesbiedru smieklu šalts. Reinholds gan nesmējās, Reinholds čamdīja pakausi, pa kuru Kārlis nupat trāpīgi bija ielingojis ar prāva izmēra dzēšgumiju. Otru roku viņš joprojām turēja paceltu.

„Tā, Reinholdiņ, tad kurā gadā notika Romas impērijas sadalīšanās?”
„Roma nevienu nepiš,” pa durvju spraugu klasē paguva iebļaut Kārlis. Durvis jau bija aizvērtas, kad Kārļa prātā uzplaiksnīja otrais asprātības zibsnis, tāpēc ausīgākie, tostarp Reinholds, kurš allaž skolā tik uzmanīgi klausījās, no gaiteņa vēl dzirdēja: „Romā tikai piš. Sīkus pedopuisēnus. Tādus kā Reinholds!”
Atkal smiekli.

Šķietami uzkrītošs, klajš mobinga un bērnu vardarbības piemērs, bet gluži tik vienkārši viss nebija. Reinholds lielākajai daļai besīja pamatotu iemeslu dēļ. Panākumu un autoritāšu, pagaidām tā bija skolotāja, atzinības vārdā viņš bija gatavs iet pāri ar pirmsnāves bailēs izsprukuša pēdējā kāla masu klātiem klasesbiedru līķiem. Reinholds bija tas puiškāns, kurš starpbrīdī uz „Eu, Rein, kas uz piektdienu uzdots latenē?” atbildēja ar „Ha ha, es tak’ nezinu, nepierakstīju. Pohuj, nemācīšos,” bet galu galā nocēla vismaz devītnieku.

Arī fizkultūras skolotājs, kurš tikai nupat bija pabeidzis sporta pedagogus un labi sapratās ar jaunuļiem, nelaida garām iespēju pavilkt uz zoba sīko siekalzaķi: „Iedod taču arī citiem piespēli, Reinhold. Tu met gluži kā Joņa sencis pa lampu – pārāk bieži.”

Joņs neapvainojās, jo šad tad arī meta kopā ar senci un fizenes skolotāju, kamēr Reinholds to uztvēra ačgārni – kā pamudinājumu. Viņš gūs visvairāk punktu. Visus. Jāgūst visi punkti – un lādēja groza virzienā no visneērtākajām pozīcijām.

Ar tādu vidējo un neskaitāmajiem olimpiāžu diplomiem Reinholds būtu varējis tikt budžetā jebkurā skolā jebkurā studiju programmā, pat vispieprasītākajās, bet izvēlējās eksperimentālo un vēl neakreditēto „Starptautisko korporāciju sociālās identitātes konstruēšanu” – viņš gribēja būt pirmais nozares ģēnijs, pirmais uzart lemeša vēl iepriekš neskartu pļavu, pirmais nokost gabsīti no dievišķā Nekurzemes šerberta. Pārējiem no 19 kursa biedriem motivācija izvēlēties šo programmu bija nedaudz atšķirīga – te neprasīja ne centralizēto eksāmenu matemātikā, ne IQ augstāku par 100, bet pēc apraksta solīja pamatīgu haļavu un pēc trim gadiem prestiža ziņā jebkurai citai soczinātņu fakultātes programmai pielīdzināmu diplomu.

Studiju gadi nebija atraisījuši Reinholdu, bet šoreiz kursa biedriem rižā čūpšļmūdža izdarības nerūpēja – augstskolā visu varēja nopirkt vai nu naudā vai atsūķī senilam, bet uz jaunu lūpu čmokstīgo apskāvienu kāram dekānam, un Reinholda nevēlešanās dalīties pierakstos un slimīgā tieksme allaž būt pirmajam nebija sāpju temats. Kamēr citi džeki krīkšķināja koju gultas ar piedzirdītām švaukstēm, Reinholds kala galvā obligāto literatūru un atslodzei gāja pamētāt bumbu grozā, visus punktus spēlē pret iedomāto pretinieku – visiem citiem – gūstot vienīgais.

Desmitnieki un uzstāšanās zinātniskās konferencēs Reinholdam bira kā kursa biedriem akadēmiskie parādi, līdz kārotais papīrs bija rokā. Kamēr tie nedaudzie no pārējiem, kas studijas bija izvilkuši līdz galam, aktīvi organizēja vakara šmigājienu, Reinholds domās bija uzbūvējis jau pārdesmit pakāpienu savās stāvajās (kā gan citādi?) karjeras kāpnēs. „Izcilnieks, līderis, katra darba devēja sapnis, drīz pēc tam – katra darba ņēmēja sapņu boss” – domas steidzināja soļus, kas Reinholdu virzīja tuvāk savas alma mater galvenajām durvīm. „Nākamais Ričards Brensons. Nē, pajāt, nākamais Īlons Masks. Nē. Īlona Maksa boss un iedvesmotājs!” Reinholds nu jau teju skrēja.

„Bet savādi. Kāpēc aiz stiklotajām vestibila durvīm tik tumšs? Ārā taču vasara. Pulkstens pieci pēcpusdienā.” Tādas bija taisnās zarnas finiša spurtā Reinholda, šī mazā sūda, pēdējās apceres, pirms viņš noplunkšķēja klozeta vēsajā veldzē. Primais. Bet jau drīz turpat ieplunkšķēja visi Reinholda kursabiedri, daži no tiem jau pālī, uzsākot nebēdnīgu kulstīšanos un stumdīšanos klozeta acī. Atkal visi kopā, kā sākuši pirms 4 gadiem. Viņi nebija tik pārsteigti, jo jau izdarot izvēli par studiju programmu sevi vismaz zemapziņā apzinājās kā sūdus.

Vien uz mirkli Reinholdu atkal apžilbināja pēkšņi baltas gaismas vāli, spalvainajai IT sistēmu inženiera pēcpusei pieceļoties no poda, kā pēdējo reizi paņirgājoties par nebijušo gaišo nākotni, lai jau drīz atkal atstātu sīko sūdu piķa tumsā, šoreiz uz visiem laikiem.

16 Replies to “Izvēle”

  1. Reinholdiņš tika palaists dzīvē. Būs turpinājums? Pirmais kāpiens pa karjeras kāpni, pirmā mīlestība, laulības, bērni… nu un visa pārējā šņaga.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *