Ivars un Jūra

Kā katru rītu, Ivars iekārtojās pie brokastu desmaizes ar kafiju un atvēra telefonā twitteri. Tas bija viņa rituāls jau vairākus gadus. Lasīt ziņas, sabiedrībā pazīstamu cilvēku viedokļus, politiķu uzsaukumus, brendu neveiklos pī-āra jokus. Visa tā lasīšana darīja Ivaru laimpilnu un piederīgu globālai un modernai pasaulei. Arī šorīt, viņš atkal paijāja uz augšu čiepstu lenti. Uz augšu vien uz augšu vien. Partijas biedru ziņas, amerikāņu filozofu uzsaukumi, apspriede par feminitīviem, aktualitātes vegānajā virtuvē, veloceliņu problemātika. Uz augšu vien.

Viņa uzmanību piesaistīja kāds tvīts no dzīvesgudras dāmas labākajos gados par viņas uzvarām un zaudējumiem vīto ilggadējo ceļa svara kontroles pasaulē. “meh, whatever” pie sevis nodomāja Ivars, un pats uzreiz samulsa par savām ne pārāk korektajām domām. Zem tvīta komentēja daudzi viņa paziņas, partijas jaunatnes organizācijas kolēģi un arī daži prominenti influenceri. “Tu esi tik skaista!”, “yo go girl”, “YAS Queen!” un līdzīgi komentāri sekoja viens pēc otra. “nu cik var,” pie sevis netīši nodomāja Ivars un uzreiz sašausminājās vēl vairāk.

Tēja vairs nelikās salda un arī aizkostā desmaize atgriezās uz šķīvīša ar emaljētu maliņu. “Kas ar mani notiek? Tas taču nav normāli, smieties par citādo! visi ķermeņi taču ir skaisti!” viņš sāka apcerēt “bet nu, no otras puses, tas taču ir kaut kādā veidā evolucionāri mums noteikts, ka jāsmejās par kādu kurš ir acīmredzami slims, ja jau tauku spēj noslēpt siksnu, bez kuras bikses nemaz neturētos kājā?” Ivars pie sevis iespurdzās vienlaikus nobālot no šausmām par savām ķecerīgajām domām. “Es taču neesmu slikts cilvēks, vai ne?” viņš klusi jautāja visumam.

Dienas gāja, desmaizes, kebabi, rauši, voki un suši tika joprojām patērēti pie twittera. Uz augšu vien. Ivars joprojām atzinīgi atzīmēja ar īkšķīšiem un sirsniņām pareizos postus, retvītoja dziļākus domu graudus un atbalstija ar cieņpilnu komentāru savus biedrus un biedrenes vārdu kaujās ar atpakaļrāpulīgajiem konzerviem un vecūkšņiem. Bet kaut kas viņā bij mainījies. Arvien biežāk viņš sevi pieķēra domās apsmejot sociālistus, urbānistus, nacionālistus, konservatīvos, trampistus, aparistus, jenotus, skrituļotājus, rašistus, globālistus, ekonomistus, antifašistus, deputātus, skolotājus, latgaļus, kurzemniekus, baušķiniekus, gejus, katoļus, bembistus un velosipēdistus.

Problēma progresēja, un brīdī kad viņš pieķera sevi ieķiķinot par transpersonu krūšturiem, viņš nolēma ka kaut kas lietas labā ir jādara. Vairs nebij iespējams apvienot cīņu par vērtībām un šo šausminošo ikdienas naidadomu vienā personībā.

Tajā pat vakarā, Ivars iekšēji sasprindzinājās, atvēra savu makbūku un no svaigi izveidota gmail konta sāka rakstīt epastu:

Sveiki cehs.lv, šeit Stampātājs. Es jau sen esmu jūsu lasītājs un kaismīgs fans. Man ir iekrājies šis tas ko pateikt par būtisko, un nemīžu arī no negācijām un sabiedrības dusmām. Domāju, ka arī rakstu neslikti. Vabūt es varētu publicēt kādu savu rakstiņu cehā? Vai jūs uzņemat jaunus biedrus? Domāju, ka es varētu labi piešaut klāt savu asumiņu jau tā labi stiprajai ceha šmekas virai! Uzdirsīsim tiem pidariem kopā!

Free Faceless woman using laptop while sitting on bed Stock Photo

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *