Irina Fjodorovna – ofisa blūzs

Recepcioniste Lienīte bija pirmā, ko viņa uzrunāja, ienākot birojā:

“Čau, zajeņka!”

“Čau, Irina!”

Meitene kā parasti smaidīja, baltā formas blūzīte spoža un gluda, lūpas perfekti sarkanas ar nevainojamu kontūrlīniju. Taču Irinas Fjodorovnas modrā acs uzreiz pamanīja, ka skatiens saguris un bēdīgs.

“Kas par lietu, zajeņka?”

“Nu, tu zini, tās dienas… velk šausmīgi, nevaru nosēdēt, kā sāp.”

Irina Fjodorovna uzmeta profesionālu skatu Lienītes letei.

“Plastmasas pudele. Tu visu laiku no tām dzer?”

“Nuja.”

“Ko tad tu gaidi, zajeņka? Plastmasā taču visa tā ķīmija. Tikai krāna ūdeni! Un samaisi ar koka karoti pulksteņrādītāja virzienā, pirms dzert. Un viss būs labi.”

Irina Fjodorovna soļoja uz administrācijas vadītāja kabinetu. Egils, kā parasti, bija projām. Savā vietā tastatūru klabināja un uzsvērti žāvājās viņa asistente Vika.

“Negulēta nakts?”

“Ak, i nerunā. Mazais vispār nedod acu aizvērt. Tad murgi rādās, tad viņam kaut kas sāp, tad vienkārši īd kā zīdainis. Vēl pāris tādu nakšu, un es sajukšu prātā.”

“Apiņu spilvens.”

“Ko?”

“Ka es tev saku. Man viena paziņa taisa, tepat Bolderājā. Viņa tev iedos skidočku. Kaimiņienei Zojai tas pats bija ar Mišeņku, kā ar roku noņēma. Paliksi viņam zem galvas un gulēs kā lācis.”

Pēc tam Irina Fjodorovna devās uz grāmatvedību. Tur pie lielajiem logiem, ventilatoram liegi žūžojot, spraigi pļāpāja Rasa un Asta. Abas rudmates, abas ar brillēm, gluži kā māte un meita – arī vecuma ziņā.

“Čau, Rasočka! Čau, Astočka! O čom bazarim?”

“Čau, Ira! Vot, par bērniem runājam. Peciņa jau sākusi staigāt, domāju, varbūt viņai vajag brālīti? A, mož, par ātru?”

“Nekas nav par ātru! Roģiš uzreiz – būs mazāka vecuma starpība, un arī tev plāns izpildīts!”

“Bet abi būs tādi zīdaiņi…”

“Klausi mani, jo mazāka vecuma starpība, jo viņiem lielāka dvēseles saikne. Kas tev peciņa pēc goroskopa?”

“Skorpions.”

“Oi-oi! Būs kaislīga sieviete. Nu, ja tagad zaļetiš, tad otrs var sanākt… paga… Zivis. Nav slikti. Saderīga zīme un mierīga. A tu ko, Asta, atkal darbini to elektroierīci, taču papildus starojums.”

“Nevaru citādi, Iročka. Karstuma viļņi. Te uznāk, te pāriet. Kad tas viss reiz beigsies? Naktī atkal pamodos, visa nosvīdusi.”

“Beidz! Katram vecumam savi pārbaudījumi. Tev tuvojas vieduma gadi, domā par to. Un sodas vannas – divas nedēļas sodas vanna, plus divdesmit pilienu Zalmanova emulsijas. Un pāries tavi karstuma viļņi.”

“Tiešām?”

“Pati izmēģināju. Garantēts.”

“Paldies, Irina Fjodorovna! Ko mēs bez tevis darītu?”

Tālāk viņa devās uz otro stāvu. Tur kā gigantisks runcis savā templī sēdēja finanšu direktora sekretāre Maija. Češīras kaķa smaids bija mānīgs – nedod dievs, kāds spers kāju šajā pasaulē bez uzaicinājuma vai ar nepareizo veidlapu – nāve nekavējoties.

Taču, ieraugot Irinu Fjodorovnu, runcis-kaujinieks momentā izstiepa tai pretī savas ķepas draudzīgā sveicienā:

“Irinčik! Ņem, pacienājies! Re, kur personālpārvaldes meitenes no Toskānas cepumiņus atvedušas.”

“Nevaru, Maijuci. Es trešdienās ēdu tikai neapstrādātu, vai tad neatceries? Kā Zbigņevs?”

“Klausies!!! Zbigņevam viss, atkāpās! Nopirku pie Krišnām sudraba mēles tīrītāju, pāris dienas patīrījām, un – kā nebijis! Vairs nemaz neskatās uz sīvo – saka, fui, pretīgi, smird pēc spirta. Iedomājies?”

“Ļoti labi. Turpini tīrīt viņam mēli. Vismaz pusgadu. Bet par to 5G starojuma noņēmēju, tu prasīji… Man ir telefons tam pretstarojuma katušku meistaram, pa, tūlīt…”

Irina Fjodorovna jau bāza roku kabatā, kad iezvanījās sekretāres telefons. Maija pielika pirkstu pie lūpām:

“Pats!… Jā, klausos, Māri. Irina Fjodorovna? Jā, ir tieši pie manis. Tūlīt? Aha, protams.”

Irina Fjodorovna iekāpa liftā. Tas arī radīja starojumu. Bet, kad sauca Pats un steidzami, – jāpiecieš. Nekas, viņai kabatās bija kastaņi, gan jau noņems.

Pats stāvēja sava kabineta vidū, rokās iemīļotā kafijas krūzīte ar uzdrukātu sievas un dēla fotogrāfiju, galvas vidū, kā vienmēr, izspūris ērkulis.

“Irina Fjodorvna, atvainojiet, ka izsaucu kā uz ugunsgrēku, bet man tūlīt svarīga investoru tikšanās. A es izlēju latti… Gandrīz visu krūzi.”

Irina Fjodorovna palūkojās sev zem kājām. Nudien, gaiši violetā paklāja romba augšgalā rēgojās neglīti brūns pleķis.

“Izņemiet šito, Irina Fjodorovna, un tūlīt pat.”

“Bet… ar ko lai tādu izņem?”

“Nu, kā ar ko? Ar to rozā, ne? Nu, kā to sauc – Vanišu? Jūs taču galu galā te esat apkopēja jau piecpadsmit gadus – vai kas?”

5 Replies to “Irina Fjodorovna – ofisa blūzs”

  1. A latti ta Pats izlēja tāpēc, ka roka notrīcēja. Bet roka notrīcēja, jo no rīta viņš patrāpijās zem debesīs sakrusota čemtraila. Zināms, ka sakrustots čemtrails rada gāzu koncentrāciju, kas atstāj iespaidu uz vesibilāro aparātu. Toč, cirvis. Nekāds Vanish tur nelīdzēs.

  2. nesapratu par ko stāsts. Nu tante apkopeja. Viņai patīk ezotērika. Kolēģi šķiet jauki.

    Nebija ne smieklīgi, ne pamacoši. Pat ne ironiski.

    Vismaz nebija tipiskās cehs.lv gaušanās kādi visi ir idioti, un kā cehs visu zin labāk un izlabotu, ja vien ne smagā sabiedrības intelekta nasta būtu jāpaceļ.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *