Teju uz iekšu nočukstētais „bļe…” citu apmeklētāju ausis nesasniedza, kaut laundžīgais džezs fonā skanēja gaisīgi klusu, tikko jaušami. Ja labi gribēja, varēja pat sadzirdēt, kā telpas stūrī sēdošais bārdainis slurpstina savu latti. Pēteris, kārtējo reizi paņemot telefonu, lai apskatītos pulksteni, aplējās ar kafiju. Ne pārāk traki, bet gana, lai kaitinātu pirmais, kas iekrita acīs. „Jums visiem ir VIENA UN TĀ PATI FRIZŪRA!” viņš nobļāvās uz bārdaini stūrī. Domās, ne skaļi, saprotams. Pēteris pēc dabas nebūt nebija bravūrīgs, vien džeks, kuram bijusi slikta diena. Pēdējā gada laikā katra diena šķita tāda, kaut patiesībā – par ko besīties? Labi apmaksāts vadošais amats vienā no tām reklāmas aģentūrām, kur algas neizmaksā kebabu kuponos un ielūgumos uz pašas aģentūras rīkotiem pasākumiem, dizaina dzīvoklis centrā, skaista draudzene un dārgs šķirnes kaķis. Ne luksus, bet tīri laba mašīna arī. Pēteris atkal paskatījās pulkstenī. Drīz jābrauc mājās. Piektdiena, bet vakarpusē vēl jāpastrādā pie idejas piedāvājumam naudīgam klientam, rīt laika nebūs, Ilzes draudzenei kaut kāds pasākums, kur otrajām pusītēm arī esot jābūt. „Ja šito dīlu izdosies nocelt, garantēts krietns kāposts. Varbūt pat kaut kad dažus mēnešus vēlāk beidzot varēšu dabūt atvaļinājumu, kaut kur aizbraukt vai vienkārši neko nedarīt,” nodomāja Pēteris. Pēdējais variants viņam patiktu visvairāk. Nedaudz brīva laika nekam.
„Ir brītiņš?”
„M?”
„Atvaino. Ansis,” pie galdiņa pienākušais sniedza roku. „Drīkst?”
„M… jā, kaut vai. Es tāpat tūlīt dodos.”
„Tieši par to es vēlējos parunāt. Redzēju, kā tu ik pēc 2 minūtēm skaties pulkstenī.”
„Parunāt? Pag, es tevi nemaz nepazīstu.”
„Un ja nu es teikšu, ka varu tev palīdzēt. Atrisināt problēmas,” svešinieks nedaudz saliecās uz priekšu.
„Paklau, kāpēc tu domā, ka man ir problēmas?” Pēteris kļuva viegli aizkaitināts un, ja nebūtu tāds ļurļaks, būtu paturpinājis teikumu ar „šķiet, ka problēma tūlīt būs tev”. To viņš aši izspēlēja fantāzijā – uzvarošs atcirtiens un lakonisks punkts šai nepatīkamajai diskusijai ārā pie kafejnīcas durvīm, kā kulaks uz acs, burtiski.
„Vai vēlies par to parunāt?” svešinieks iesmējās.”Haha, joks. Ainas šovu atceries taču? Noteikti, ka atceries.”
„Paklau, man šim nav laika.”
„Malacis. Te mēs arī nonākam pie galvenā. Redzi, esam uzsākuši biznesiņu. Bizness neliels, bet potenciāls – milzīgs. Jau tagad skaidrs, ka vislielākā deficīta prece ir laiks. Mēs to pārdodam. Mēs saviem klientiem piedāvājam laiku. Es. Tev. Piedāvāju laiku. Ko teiksi? Tā kā esam jauns uzņēmums, faktistki stārtaps, iedošu tev krietnu atlaidi.”
„Muļķības.”
„Pēteri, tici man, tu pēc tam mūs ieteiksi visiem saviem draugiem.”
„Šaubos ga… pag, kā tu zini manu vārdu?”
Ansis iesmējās. „Tu esi mūsu klients. Mūsu darbs ir pazīt savus klientus. Pazīt labi.”
„Es neesmu jūsu klients!”
„Nebiji. No šī brīža esi. Tu nenožēlosi. Mēs ar tevi sāksim strādāt jau šodien! Tagad man jāskrien,” celdamies kājās, Ansis atkal pasniedza Pēterim roku, kurš to par spīti visam arī paspieda, jo bija pārāk mīksts, lai parādītu attieksmi.
Pēdējais tasē palikušais kafijas malks jau bija slimnieka paduses temperatūrā, tāpēc melnā balzama aromāts mutē aizķērās stiprāks kā pieklātos cilvēkam, kurš tūlīt sēdīsies pie stūres. Bet „vienu jau var” likums darba nedēļas beigās Pēteri vēl nebija pievīlis. Pa ceļam vēl bija jāiebrauc šmigas veikalā, Ilze pieteica, ka rīt vajadzēs vīnu ciemakukulim. Stūrī sēdošais bezglutēna Barontēvs šobrīd ar abām plaukstām no sava izspūrušā pazodes kaunuma dauzīja ārā ķirbju mafina krikumus.
—
„Pašuj malā, Knut!” Pēteris ar kāju viegli pastūma malā plakansejaino pūku čupu, kas murrāja un luncinājās gar kājām. Saimnieka soļu skaņa Knutu allaž izsauca uz sargposteni pie pašām durvīm, kur viņš Pēteri sagaidīja.
Dzīvoklī dīvaini oda. Pēc kafijas un… klizmas? Tā, it kā kāds hipsternīcā aiz letes uz grīdas būtu uzvijis ģiftīgu kāla tadžmahalu. „Ilze? Pēc kā te smird? Ilze?”
„Ā, Pēci, beidzot esi klāt. Jau domāju, ka tevi nesagaidīšu un būs jābrauc citu reizi. Darbs dzen darbu. Pats zini, kā tas ir.”
Pēteris vien pāris reizes noplātīja muti, bez skaņas. Virtuvē pie galda sēdēja pliks Ansis, malkoja kafiju un šķirstīja žurnālus. „Ilze vēl ir guļamistabā. Palaidīsi garām? Ieskriešu aši dušā. Kad zem deguna nav kafijas tase, tā zicele tomēr nešpetni dvingo. Uzreiz skaidrs, ka Ilze nav vegāne.”
Pēteris atkāpās un palaida garām Ansi, kurš iegāja istabā. „Kur jums stāv dvieļi?”
„Skapis, augšējās kreisās durvis,” istabā atskanēja nupat no pēdējā orgasma atgājušās Ilzes trīcošā balss.
Pēteris saņēma visu savu vīrišķību, lai nesāktu ņuņņāt vai histēriski bļaut. Visu trīs draudzības gadu laikā Ilze viņam nekad nebija atļāvusi pašiverēt savā dubļu klētī, tas bojāšot viņas bioenerģētisko lauku. Pēterim bija jāsamierinās ar spriguļa kulstīšanu tradicionālajā rijā. Pēteris zināja, ka pēc visiem priekšrakstiem viņam vajadzētu iedot Ansim bietē, bet Ilzi patriekt no dzīves un dzīvokļa. Pēteris paņēma padusē Knutu un izgāja pa durvīm, tās neaizvērdams.
Šonakt viņš paliks pie Aivara. Aivars nekad nav atteicis čomam, it īpaši, ja tas zvanu sāk ar atslēgas frāzi „Tu iedzert negribi?” Noparkojis mašīnu ielas pretējā pusē, Pēteris atvēra aizmugures durvis, lai paņemtu Knutu. Knuts, kurš visu dzīvi bija pavadījis dzīvoklī, no rūcošā šausmu kambara pārbijies izšāvās ārā, pirms Pēteris paspēja noreaģēt. Noreaģēt nepaspēja arī 74 gauds vecais sagrabējušā volviķa vadītājs. Pēterim aiz muguras atskanēja žļerkstošs „pļurmmppff”. Viņš neapgriezās, bet ielu pārgāja krustojumā kvartālu tālāk. Visus pārdesmit metrus līdz Aivara kāpņutelpas durvīm Pēteris skatījās uz mājas sienām vai cieši ietvē.
—
„Tajā visā ir arī kaut kas labs. Tev rīt nebūs jāklausās grimētu hiēnu hihināšanā vai neveikli jāmēģina uzturēt saruna ar viņu pajoliņiem. Normāli iekapāsim, izgulēsies, izštukosi līdz galam savu darba štelli. Skaidrs tak, ka labākās idejas nāk pēc pohu soļankas,” Aivars centās mierināt, cik labi vien prata.
Tovakar Pēteris piekampās tā, kā nebija ņēmis kādus gadus divus trīs, un nogulēja līdz sestdienas četriem pēcpusdienā. Pamodies un nočāpstinājies, viņš vispirms saganīja rokā telefonu un paskatījās pulkstenī. Tad aizklumburēja uz virtuvi, kur šampja ielāpu jau lika Aivars: „Dzersi?”
„Mhm.”
„Tu vari te palikt, kamēr atradīsi dzīvokli vai lietas nokārtosies. Tas tā, zināšanai. Še, iedzer.”
„Paldies.”
„Ko tālāk? Domā šodien strādāt?”
„Ne-e. Šodien vairs nav jēgas.”
Pēc šiem vārdiem, skaļi izteiktiem, Pēterim kaut kur aizausē aizmetās dīglis apjausmai, kurai jo stundas jo vairāk būs lemts pieņemties spēkā. Sestdienas vakars – brīvs. Ilze nevelk uz saviem tizlajiem pasākumiem, darbam līdz rītam jāatmet ar roku. Viņam bija nedaudz brīva laika, lai darītu neko īpašu. Knuta gan ļoti žēl. Pēteris nevarēja sevi iedomāties pieņemam jaunu kaķi. Vismaz tuvākajos gados ne. Kaut kā tie nelietderīgie spalvu kumšķi tomēr baigi iekrīt sirdī.
—
Pirmdien ieradies darbā, Pēteris pa taisno devās uz radošā direktora kabūzi. Viņš nebija sagatavojis piedāvājumu klientam, un nebija arī pārsteigts, priekšnieka kabinetā ieraugot smaidīgo Ansi. „Sveiks, Ansi. Sveiks, Ērik.”
„Jūs viens otru pazīstat?”
„Nedaudz.”
„Ā, Pēteri, starp citu, jā. Ansis nupat prezentēja fantastiskāko ideju, kādu esmu dzirdējis. Jebkad. Nesaprotu, kā šitāds talants tik ilgi nepamanīts blandījies apkārt pa Rīgu. Iedomājies? Bet jā, īsumā – tas projekts, ko tev uzticēju…”
„Jā, es zinu. Tāpēc te būs mans atlūgums.” Pēteris nolika uz galda lapu. “Atā, Ērik.”
„Pagaidi, Pēter.” Ansis viņu panāca gaitenī.
„Ko?”
„Atslēgas. Mašīnas. Tev tās vairs nevajadzēs. Servisi, apskates, viss tas čakars. Kam tev tas? Tev nekur nav jāsteidzas. Ja gribi, vari uzskati to par samaksu par pakalpojumiem.”
Pēteris, neko neteicis, apātiski izvilka no žaketes kabatas auto atslēgas un ielika tās Anša saujā.
—
Jauns vīrietis ar diplomātu rokā cīnījās ar spēcīgu pretvēju un vienlaikus centās kaut ko sabļaut telefonā. Acīmredzami steidzās, acīmredzami bija uzvilkts. Fonā sešstāvu ēkas visu gala sienu nosedza milzīgs baneris ar smaidīgu Anša seju. „Ir brītiņš?” vēstīja runas burbulis blakus smaidīgajam vīrietim. „Mirkļi, sprīži, dienas un nedēļas. Laiks par visizdevīgākajām cenām. Draudzīgi līzinga nosacījumi.” Steidzīgais vīrietis, nesazvanījis cerēto, spēji apstājās. Viņš šeit gāja ik darba dienu, pusdienās. Arī baneri uz šīs sienas bija redzējis jau simtiem reižu, kaut tādi bija visā pilsētā, taču šodien pirmo reizi apstājās un ievadīja telefonā tajā redzamo numuru.
Uz promenādes soliņa sēdēja piecās apģērbu kārtās satuntulējies skrandainis un, viņaprāt, amizanto ainu vēroja. „Tevi grib appist! Tūkstotis eiro par nedēļu laika? Es nesamaksāju neko. Par VISU LAIKU, ko vien vēlos,” auroja dvingojošais vecis, vai tā viņam šķita, ik pa brīdim iekrekstēdamies smieklos, un teikumu pabeidzot ar salutēšanu kādam citam garāmgājējam. Tas, ko dzirdēja steidzīgais vīrietis, gan skanēja vairāk pēc vircā slīkstoša āža gurguļošanas: „Tvļāppst! Bvuksts ero pa ģļēļu? S jņsmkghāāju ekō pa VIS LAIK!” Pētera mēle starp cingas izretinātajām zobu rindām vāļājās kā trankvilizatorus sarijies gliemis. Steidzīgais vīrietis, noglabājis banerī redzamo numuru telefonā, nometa Pēterim pie kājām eiro ar dažiem centiem un steidzās tālāk.
Gandrīz katrā pēterī mīt lielāks vai mazāks ansis. Nē, otrādi.
Lielisks darbs!
Lasiiju ar interesi.. Nedaudz atgaadinaaja Orvelu.
Šādus gifiņus ir jāprot atrast!!!
Wow, instant classic!
BOBMA – Stūrī sēdošais bezglutēna Barontēvs šobrīd ar abām plaukstām no sava izspūrušā pazodes kaunuma dauzīja ārā ķirbju mafina krikumus.
Bļe … es slapja!
Autor, apgaismo- kāda ir stāsta morāle?
Es nebeidzu beigt…..
Mietiņ, puis, kā lai es zinu? Es esmu vien parasts alkoholiķis.
Lai mācītāji moralizē.
pāris forši epiteti.
Citkārtīgi – īsti nestiprs darbs. Pēteris ir tipisks beta, un es kā lasītājs nespēju asociēties ar viņa mīkstmiesību, un attiecīgi nespēju izprast Anša tēla nozīmi stāstā.
Laba pasaka – ļaunīga un košā valodā.
Bļa ku labs, pārrēcos! Bezglutēna barontēvs, kāla tadžmahals hahahhahahahahaaa