iPusdienas

Bija nedēļās vidus, darbs mani dzina uz kādu mazpilsētu, bet pusdienu izsalkums lika novietot dienesta auto pie vietas, kura sevi lepni dēvēja par restorānu. Bija kādas padsmit minūtes pāri divpadsmitiem un vieta šķita pārpildīta. Laba zīme, es nodomāju, gan jau, ka sanāks paēst nepārmaksājot vairāk par trim eiro. Klusībā cerēju, ka viņi pasniedz kompleksās pusdienas, un dienas zupa ir borščs nevis soļanka.

Pēc īsas sarunas viesmīlis ļoti laipni man norādīja uz vietu pie loga, aiz strūklakas. Zīme “rezervēts” pazuda vienā acumirklī. Droši vien, labākā vieta restorānā, es pie sevis nodomāju. Saņēmis ēdienkarti, es iedziļinājos izpētē, meklējot līdzsvaru starp ēdiena cenu, gaļas daudzumu un porcijas lielumu. Es vēl nepaspēju pilnībā pāršķirstīt ēdienkarti, un apstājos starp zupām un zivs ēdieniem, kad viesmīlis vēlreiz piegāja pie manis.

„Kompliments no šefa! ” viņš paziņoja un lika galdā baltvīna glāzi un lašmaizīti, kura vairāk līdzinājās Mondriāna gleznai, nevis uzkodai. „Ja atļausiet ieteikt,” viesmīlis pieliecās tuvāk un pazemināja balsi – „liellopa steiks šodien ir īpaši lielisks.” Nācās piekrist, un es domās pareizināju ar desmit plānotos pusdienu izdevumus.

Viesmīlis aizgāja, es, gaidot pasūtījumu, malkoju vīnu, pētīju restorāna izkārtojumu un mierināju domas vērojot zivis akvārijā. Steiks patiešām bija gards, taču manu sirdi apgrūtināja apsvērums, ka es nebiju ēdienkartē izlasījis tā cenu. Ap 20 eiro es varētu par to atdot, es prātoju, 40 būtu jau stipri par daudz, un, ja tas būtu vēl dārgāks, tad tā jau būtu laupīšana. Ej nu sazini, dzīvē mēdz būt dīvaini atgadījumi, es prātoju un palūdzu atnest rēķinu. Viesmīlis atnāca ar sarkanvīna pudeli rokā.

„Tas ir jums!” viņš svinīgi paziņoja. Gads uz etiķetes skaidri norādīja, ka šis vīns ir vecāks par mani pašu. Es neesmu idiots, man labpatīk sevi uzskatīt par saprātīgu būtni, un arī šinī gadījumā prāts ģenerēja idejas, lai izskaidrotu pēkšņo un pārlieko labvēlību. Pasaule sadalījās kategorijās “es” un “viņi” un šie “viņi” bija ļoti nelabvēlīgi noskaņoti. Viņi velk laiku un gaida, kad iedarbosies inde? Viņi grib pārdot manus orgānus melnajā tirgū? Viņi mani apreibinās un liks parakstīt aizņēmuma līgumu? Varbūt es līdzinos kādai slavenībai, jebšu mani uzskata par vietējā cīņas kluba organizētāju? Variantus, ka mani filmē slēptā kamera vai arī, ka es esmu miljonais klients, es atmetu kā nereālus.

Es vēlreiz palūdzu rēķinu. “Neuztraucieties, jūsu pusdienas ir par brīvu!”

“Kāpēc man tiek šis gods?” es biju patiesi izbrīnīts un mans izbrīns mijās ar neuzticības pilnu satraukumu.
“Redziet”, viesmīlis sāka “kad jūs ienācāt, es jums piedāvāju wi-fi paroli, taču jūs atteicāties! Vēl jo vairāk, pusdienu laikā, jūs ne reizi neizvilkāt no kabatas telefonu, lai gan es ievēroju – jums kabatās tādi ir divi. Mūsu šefpavārs ko tādu nav redzējis vairākus gadus.” Mēs atvadījāmies kā labākie draugi.

Es labprāt pareklamētu doto vietu, taču šķiet, ka viņi neizjūt klientu trūkumu. Bez tam, es esmu drošs, ka ikviens no jums atteiktos no bezmaksas pusdienām, ja tās vajadzētu baudīt bez komunikācijas ierīču lietošanas. Es pats būtu darījis tieši tāpat, ja todien abiem telefoniem nebūtu nosēdusies baterija. Ceru laboties un arī jums to iesaku. Baudiet dzīvi. Meklējiet mani feisbukā, rakstiet twitterī.

cream

14 Replies to “iPusdienas”

  1. Lai samazinātu satiksmes negadījumu riskus, vegāniem tiek rekomendēts nesēsties pie stūres gaļas ēdienu reibumā. Pēc Kijevas kotletes vai steika baudīšanas vajadzētu stundiņas divas trīs pagulēt. Abstinences sindroma gadījumā nekādā gadījumā nevajadzētu “lāpīties” ar speķa pīrādziņiem vai Statoila hotdogiem. Būs vēl sliktāk.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *