Šonedēļ Delfos man beidzot piekrīt komentētāji. Jūtos netīrs.
Šķiet, ka pirmoreiz par iecietību aizdomājos, kad sešu gadu vecumā pie brokastu galda idzirdēju mātes teikto: “Ja tu to jebučo šķīvi momentāli neizēdīsi tukšu es tev to visu nahuj matos iesmērēšu!” Lai arī kopš tās dienas ir pagājuši vairāk nekā 25 gadi, tā brīža emocijas esmu nesis savā sirsniņā gluži kā kvēlojošu oglīti, kurai varu uzpūst un pārvērst to ugunskurā, kad vien tas dzīvē nepieciešams.
Līdz ar interneta kļūšanu no šauras IT sfēras darbinieku privilēģijas par katra lumpeņa cilvēktiesībām, tas ir būtiski izmainījies – kļuvis par personīgo tribīni ikvienam kretīnam, kurš var un grib uzrausties uz skatuves, lai no tās izkliegtu komandas visiem pārējiem – kā pareizi justies, runāt, domāt, ēst un dzīvot vispār. Katrs modema īpašnieks ir kļuvis par manu māti.
Ikdienas saruna no komunikācijas brīvā formā ir pārvērtusies par lavierēšanu pa mīnu lauku, kur katrs vārds var iedarbināt modernā interneta taisnības cīnītāja sašutuma sprādzienu. Pirms vērt muti vaļā par jebkuru tēmu – sākot no kulinārijas, beidzot ar jenotu labturību – jāpatur prātā jaunā pasaules kārtība. Tanī cilvēki nav resni, bet pilnslaidi, nav neglīti, bet īpaši, nav stulbi, bet alternatīvi apdāvināti. Tanī vairs nav vīriešu un sieviešu, bet ir neskaitāms daudzums dzimumu, ar kuriem var brīvi identificēties, kuri plūst un pārklājas un kurus var izgudrot arvien jaunus. Ikviens no tiem ir leģitīms un pieprasa cieņu.
Esmu ievērojis, ka ir izveidojusies jauna – paralēla – valoda, kuru izmanto publiskajā telpā. Tā ir neko konkrēti nepasakoša un no kontroversiālām tēmām un viedokļiem brīva. Iecietības misonāri ir tā iebiedējuši apkārtējos, ka līdzcilvēki sākuši baidīties publiski paust savas patiesās domas. Tās tiek atklātas tikai šauram uzticamu un labi iepazītu cilvēku lokam virtuves formāta sarunās. Gluži kā manu vecāku paaudzes laikā pēc obligātā 1. maija sarkankarogainā svētku gājiena, komunālā dzīvokļa istabiņā draugi viens otram stāstīja anekdotes par valdību un nožēlojamo padomju sadzīvi.
Turpinoties pārspīlētas un pārprastas iecietības tendencei, prognozēju, ka drīz mēs nonāksim pie situācijas, kad valdību veidos pēc rasu, oreintācijas un dzimumu dažādības principa, nevis pēc spējām. Līdzīgi nu jau daudzviet populārajām uzņēmumu valžu kvotām. Tāda valdība, protams, arī izdos atbilstošus likumus, kuros primārais būs, nedod Dievs, kādu neaizvainot. Ja nu tā būs sanācis, ka kāds būs nolēmis mani izvarot, mans pienākums būs ieņemt izvarotājam ērtu pozu, lai nepārkāptu izvarotāja tiesības uz patīkamu seksu. Ja manās mājās ielauzīsies zaglis, man būs jāpalīdz viņam iznest televizors, jo citādāk es būšu atbildīgs par zagļa gūto muguras sastiepumu. Ja mani pārkāpumi pret iecietību uzkrās valdības noteikto kritisko punktu masu, mani nosūtīs uz īpašu pāraudzināšanas iestādi, kur domu policija no manis izveidos visiem ērtu un pufīgu amorfu bezviedokļa medūzu, kas turpmāk pasaulē raudzīsies ar lobotomizēti zilām, iecietības pilnām marcipāna acīm.
Pret argumentu “Jā, bet tev pašam taču negribētos, lai par tevi visu saka tieši”, varu atbildēt, ka gribētos gan. Sevi ne vienmēr ir iespējams pašam objektīvi novērtēt no malas. Tāpēc kritika, lai arī dažreiz sāpīga, ir noderīga, jo palīdz pilnveidoties. Tā vietā, lai mani iedrošinātu mesties visās savās vājībās un slavētu par padarīto sfērās, kurās man nav ne talanta, ne spēju, labāk izbaudītu patiesības šprici, kas sākumā mazliet pasāpēs, bet vēlāk pasargās no iecietības smadzeņu puves.
No sirds nevēlos nonākt uzslavu un izmainītas realitātes rozā migliņas burbulī, kurā esmu atlaidis visas bremzes, noēdies līdz 350kg, pīpēju 4 paciņas dienā, esmu bezdarbnieks un alkoholiķis, bet visi tuvinieki un draugi mani sauc par skaistu princi un, attaisnojot atkarības, par izcilu mākslinieku un dziļu personību. To visu – tikai tāpēc, ka ir iecietīgi un baidās traumēt manas jūtas.
Esmu pārliecināts, ka par augstākminēto domu izklāstu mani nekavējoties pasludinās par pretīgu atpakaļrāpuli, mēslu un Hitlera reinkarnāciju, kuram vajadzētu izšķaidīt purnu. Jo neviens tik kvēli neprot ienīst kā iecietības sludinātāji.
Tieši un trāpīgi……savukārt GIFus gan būtu laiks izmantot oriģinālākus!
Vienai pazīstamai vecenei piedzima sīkais. Bļe, melns. Pati šobrīd publiski deklarē, ka ir atvērtā tipa internacionāliste, skaļi piesakot krusta karu jebkādiem aizspriedumiem. Katru dienu pa vienam šādam FB ierakstam. Jau sāk kaitināt.
Realitāte gan ir nedaudz citāda. Viņa – resna cūka, kuru paņēmis nēģis vien tāpēc, lai tiktu pie kārotās pases.
Ko man tagad darīt – pateikt šito visu tieši sejā vai lišķīgi klusēt. dilemma. Eh.
Saki sejā! T.i. – feisbukā!
Man ir (nu jau laikam “bija”) viena draudzene, kura te vienu dienu publiski atzinās kaislā mīlā savam vīram, te otrā dienā – lai savāc savas lupatas, mērglis tāds! Godīgi pateicu – apnicis lasīt to meksikāņu seriālu! Kopš tā brīža klusums. Laikam beidzot salīguši.
Par procentiem 80 esmu pārliecināts – raksta autors ir baltais vīrietis. Nožēlojami.
Nemaz tik nozelojami nav, tas liecina ka tavas pertika smadzenes noder ne tikai kapurkezu ellosanai.
Dauņu magnēts strādā nevainojami. Tikai pēc lietošanas tas ir jāsterilizē ar hlorkaļķiem un acetonu.
Vai ne! Tāda baltā privilēģija, rasisms un vīriešu ideoloģijas uzspiešana. Ah un jā, nacisms, protams, arī!
Tieši sejà… ļoti labi un saturìgi, bez diršanas.
Jūtos aizskarts, ka man nebija iespēja pirmajam iekomentēt… vai Ceha komanda kaut kādā veidā sodīs tos septiņu komentāru autorus, kas iekomentēja pirms manis? Vai man nāksies griezties pie tiesībsarga Jurčika un aizklapēs to jūsu bodīti ciet.
bļe, ku maz komentu šitajam dikti feinajam rakstelim…
vai nu klusa piekrišana autoram, vai ignore- neiebraucu…
Nu tad paskatīsim, kas mums tagad pasaulē notiek pa krāsām.
Zilie- maz, ka māca normāliem jākļiem, ka smuka ir tikai kaulaina blozga bez pupiem, nu dikti līdzīga pusaudžu puikam, vēl arī mēģina ieklārēt, ka iestūmiens grūbu gaņģī ir saucams par laulībām
Zaļie- ka jāciena vistu…eeee….vistutiesības, un vispār, ka cirks ir slikti…
Sarkanie- ka putlers ir visu tautu Tēvs un Dievs, Zosu Lidošanas instruktors, atsevišķu protonu saplūšanas Vadonis Saules centrā, bet arī, ka ja krievs tevi izcērt, tad tas ir labi un svētīgi…
Un vēl un vēl…zb tās krāsas, meinstrīmam vairs galīgi nav nekādas dzīves….
Labs raksts. Te kopā ar manu brokastu cīgu nāk mans radikālais viedoklis – cilvēks ir 90% pērtiķis ar bišķ lielāku pieres daivu kas dod iespēju novērot procesus un saprast to mijiedarbību kā arī izveidot sarežģītākus algoritmus par “pabakstīšu ar mietu un banāni nokritīs”. Un te arī rodas apziņas ilūzija ar visām no tā izrietošajām sekām. Kad problēmu nav, mēs tās izveidosim un vēlāk aizvietosim ar citām. Taču pamatā – dzīvnieks.
Pričom tut tas? Vienkārši gribu norādīt uz to, ka īsti pareizā viedokļa nav un esmu dzīves laikā bijis starp daudzām sabiedrības grupām – no vulgāriem cūktēviņiem līdz inteliģentiem filozofiem, no savā pasaulē dzīvojošiem māksliniekiem līdz naudaskāriem biznesmeņiem utt. Katram ir sava patiesība, kas balstās tikai uz diviem faktoriem – gēniem un apkārtējiem apstākļiem no dzimšanas brīža. Pat nesatricināma loģika ir apgāžama ja premises ir aplamas, tieši dzīves izpratnē un vērtību sistēmas izveidē rodas plaisas par kurām iepriekš nav dota info tāpēc bieži tās aizpilda katrs pats, kā nu māk un kā pašam šķiet pareizāk.
Tāpēc es iestājos PAR iecietību pret deģenerātiem, jo bieži vien viņos nekas nav maināms kad stulbums ir nostiprinājies. Zinot ka kādam citam arī es būšu deģenerāts, turpinu būt kā staigājoša metafora eksistencei un smejos par visu to absurdu kas notiek apkārt, jo viss šis ir joks.
Perfekts raksts.
Ak apspiesto Kekistāni, visa Kekistānas tauta jūt tev līdzi!
Lai svētīts PEPE!
https://www.youtube.com/watch?v=kcxal9VAFww
Lai Kekistānas karogs droši plīvo!
Lielisks raksts!
Kā esmu novērojis, iecietību nevar nopirkt, iemainīt, iemācīt vai piespiest. Rakstā attēlotā iecietība ir vienkārši jēls „politkorektums”, kas tiek cildināts ikvienā sadzīves sfērā. Patiesu iecietību esmu novērojis „atstumtajos” – cilvēkos, kuri nepārtraukti kritizēti, pazemoti, cietuši no nepiepildītas mīlestības, nesaprasti un nodoti. Cilvēkos, kuri ir pacēluši galvas tad, kad mugurā vairs nav vietas, kur iedurt kārtējo dunci. Iemācījušies sevi aizstāvēt un pastāvēt vieni ielenkumā. Iecietīgs var būt tāds cilvēks, kurš zina ciešanu cenu.