Depresīvā nedēļa: Slimie

Dažreiz rodas iespaids, ka Latvijas internetā uzturas tikai skaistie un veiksmīgie. Viedie
spriedumi blogos, asprātīgās atziņas twitteros, ceļojumi un gardās maltītes instagramos.
Šad un tad, starp receptēm un smieklīgiem video, parādās arī kāds sauciens pēc palīdzības, kurš raibajā ziņu lentē bieži vien paliek nepamanīts. Paldies Facebook par draugu ierakstu pielāgoto attēlošanu. Īpašs algoritms ne vienmēr parāda visu to, ko raksta jūsu draugi. Varbūt tas kādam nāk par labu.

Nodūris galvu es pētīju flīzes, ar kurām bija izklāta slimnīcas koridora grīda. Kāpēc grīda ir no flīzēm? Ne jau, lai atgādinātu antīkos Pompejus vai Persepoli. Ne jau higiēnas nolūkos, nē. Flīžu grīdas un sienas pārvērta koridoru par sava veida rezonatoru, kurš pastiprināja visas skaņas, lika sarunāties čukstus un spert uzmanīgākus soļus, nesmieties, neizcelties un nedomāt gaišas domas. Nošķaudīties? Pasarg’ dies, vai Jūs slims esat?

Bija kārtējā gripas sezona un es biju saķēris kārtējo saaukstēšanos. Iesnas pāries pēc divām dienām, to es zināju, tāpat kā to, ka ģimenes ārsts izrakstīs slimības lapu vismaz uz nedēļu. Ja es būtu veiksmīgs un sekmīgs, ar darbu radošā amatā un karjeras perspektīvu, es pēc slimības lapas neietu. Droši vien. Bet tagad es varēšu dzert vismaz trīs dienas no vietas. Dzert un neraizēties. Vismaz trīs dienas.

Man blakus sēdēja sieviete ar bērnu. Droši vien māte. Izskatījās uz saviem četrdesmit, bet spriežot pēc puslīdz gaumīgā apģērba, jaunāka. Izskatītos pat pievilcīga, ja ne iesārtušie plakstiņi un deguns, dziļās rievas pierē, krunkas ap acīm un lūpām, zilās vēnas uz bālajām rokām un nogurušais skatiens. Bērns — bāls puišelis, tā ap 7-8 gadi. Kluss un pieklājīgs, tādi mēdz būt tikai pa īstam slimi bērni. Mēs sēdējām šaurajā koridorā, centāmies neizdvest ne skaņu, un gaidījām savu kārtu tikt pie ārsta.

No kabineta izgāja vecene, kurai derētu meklēt vietu kapos, nevis apmeklēt dakteri un kavēt rindu. Tā ir, kad ģimenes ārsts ir gan terapeits, gan pediatrs, gan velns-zina-kas uz pusslodzi. Slepus novēlēju vecenei nosprāgt un nenākt atpakaļ. Māte piekodināja puikam lai sēž, bet pati iegāja kabinetā. Šķiet, zēns to vien gaidīja. Tiklīdz aizvērās durvis aiz mātes, viņš pārstāja ciesties un palaida garu klepus kārtu. Tad puika pievērsa uzmanību man.

„Jūs arī esat slims?” viņš jautāja.
„Kas tev liek tā domāt, Šerlok?”, cerēju viņu aizbiedēt ar savu īgnumu, taču bērni bieži vien ir pārāk biezādaini un pieaugušo rupjība tiek uztverta kā joks. Zēns paskaidroja, ka viņu sauc nevis Šerloks, bet Rihards, un tad viņš stāstīja, ka rudenī sāka iet skolā, taču slimības dēļ esot izlaidis pusgadu, bet viņš jau māk lasīt un skaitīt, un jautāja, līdz cik es protu skaitīt. Nesagaidījis atbildi, viņš turpināja stāstīt, ka viņam mājās bija suns, taču ārsts aizliedza to turēt mājās, un suns aizbrauca uz laukiem, un tagad Rihards dzer daudz tablešu, veselu miljonu tablešu, lai rudenī atkal varētu iet skolā. Iedomājos, ka puikam akūti pietrūkst pieauguša vīrieša sabiedrības. Interesanti, kur ir viņa tēvs? Aizbēdzis, simts punkti. Bet puika turpināja, stāstīja par špricēm, zālēm un mikstūrām. Un tad pavisam nopietni pateica, ka viņš var nomirt.

„Bet es negribu nomirt,” viņš teica. „Varbūt ne tagad. Kādreiz.”
„Es gan dažreiz gribu nomirt,” biju atklāts. „Kad man ir pohas. Vai no kauna, dažreiz.”
„Kas ir pohas?”
„Tādas galvassāpes un drebuļi, pieaugušajiem gadās ik pa reizei.”
„Zinu! Man arī gadās pohas, tikai mamma tās sauc par drudzi.”
„Kas tev īsti kaiš, sīkais?”
„Anemone!”, viņš svarīgi paziņoja. „Mamma saka, ka no tā var nomirt.”
„Sīkais dirsēj, anemonēm, nav nekādas vainas,” es atrūcu. „Manai vecmātei bija pilnas vagas ar anemonēm, un viņa nodzīvoja līdz deviņdesmit gadiem.”
„Jūs sakāt, ka es nenomiršu?”, puikas acīs iedegās cerība. Viņš uzdeva nopietnu jautājumu un gaidīja godīgu atbildi.
„Protams, ka nomirsi. Visi nomirs. Es, tu, tava mamma, visi nomirs.”
„Nu jā, bet ne uzreiz, ne tagad, vai ne?”
„Kas to lai zina, ja es būtu ārsts, es te rindā nesēdētu.”

Puika mirkli sēdēja klusēdams, tad atsāka savu monologu. Es uzzināju, ka viņš jau apmeklējis daudzus ārstus, un zina dažu slimību latīniskos nosaukumus un latīņu valoda nav nemaz līdzīga latviešu valodai, lai gan nosaukumi ir līdzīgi. Viņš pārliecinoši stāstīju par operāciju dārgumu un nekļūdīgi sauca piecciparu skaitļus. Viņš pieminēja ziedojumu vākšanas kompāniju, kura izgāzās. Viņš pieminēja kvotas, un to, ka būtu ārstējies jau pagājušogad, bet tad nevarēja, bet daži ārsti prasīja kukuli un mamma nemāk tādus uzcept.

„Ja man kāds slakteris prasītu kukuli, es viņam iedotu,” nopietni teicu. „Iedotu ar kulaku pa purnu”. Parādīju sīcim savu dūri. „Šo te rētu atstāja viens cirvis ar saviem zobiem”.

Puika iesmējās — „Bet cirvim taču nav zobu!”
„Tagad dažu nav”, piekritu.

Par laimi, atvērās ārsta kabineta durvis, no tām iznāca māte miklām acīm un bija mana kārta iet iekšā. Lieliski, šī saruna sāka kļūt apgrūtinoša.

„Turies mazais, neslimo” teicu uz atvadām. Māte nervozi pogāja ciet puikas jaku un veltīja man neuzticības pilnu skatienu. „Cik reižu tev teicu nerunāt ar svešiniekiem!” viņa šņāca.

Pēc nedēļas, pēc trīsdiennieka, diviem kautiņiem un vienas nakts policijas izolatorā, es atkal atrados tanī pat nožēlojamā slimnīcas koridorā. Noslēgt slimības lapu un ar pirmdienu atsākt apmaksāto verdzību. Nebiju pārsteigts, ka arī puikas mamma bija turpat. Šoreiz viena pati.

„Ko jūs izdarījāt manam dēlam?” viņa neapsveicinoties jautāja. „Pēc sarunas ar jums viņš kļuvis savādāks. Atgriezies dzīvesprieks, uzlabojās apetīte, viņš pat sācis vingrot.” Viņas smaids bija kautrīgs, bet silts.

“Ceru, ar viņu viss būs kārtībā”, teicu patiesi, nevis pieklājības pēc.
“Es nezinu”, māte sadrūma. “Ārsti nav pārliecināti par nākotni un neko nesola. Starp citu”, viņa atkal silti pasmaidīja — “dēls sācis rupji lamāties, jums ar to noteikti nav nekāda sakara, vai ne?”

„Savam vīram pauri pisīsi,” atteicu un gāju prom. Šķirtene ar piekabīti? Nē, paldies.

house2

  1. Oficiāli, elektroniskā kārtā, lūdzu pagarināt Depresīvo nedēļu vēl par 3 nedēļām un pēcāk izdot kārtīgus kopotos rakstus ar atjaunotās Latvijas “mazo” ļaužu sadzīvisko problēmu apstāstījumu.

  2. šis. bija. P.E.R.F.E.K.T.I.!.

    Pēdējās rindkopas dēļ uz datora ekrāna kafija. Diena birojā iesākusies izcili.

  3. Edvarts Virza savā poēmā Straumēni apraksta klīnisku nāves ainu no Tūbainās anemones. Faktiski, lasot starp rindiņām, visa poēma ir viena vienīga anemoņu epidēmijas agonija. Depresīvi.

  4. No anemones senāk ārstējās ar vīgriežu, ko latvieši dēvēja par, Filipendula ulmaria, jeb Balto kūsi, tējas izsmidzināšanu un ierīvēšanos ar putu polistirolu pirms gulētiešanas. Mūsdienās izmanto 3 procentīgo piepi un uzmundrinošu papliķēšanu pa muguru.

  5. piekritu… pagariniet Depresivo Nedelju.

  6. Atvainojos, nenoturejos, gribu pievienoties par depresivas nedelas pagarinaasanu.

  7. Ļoti labi, pieprasu vairāk depresijas un pagarināt depresīvo nedēļu uz mēnesi

  8. beidzot kaut kas normāls

  9. Lūdzu depresīvo stāstu pagarinājumu studijā! Nevienam neinteresē tā delfu politiskā caureja, tauta grib īstu sāpi ble

  10. tuk, tuk!
    durvis atveras, tur viņa.
    Zini ko… Ej tu dirst ar visu savu gludekli!

  11. O jā, depresīvā nedēļa jāpagarina. Un pēc tam jāizdod kādi stāstu krājums.

  12. lielisks stāsts, tev jāraksta kas garāks šai stilā un jāizdod.

Komentēt