Ar ko hokeja fanu pūļi atšķiras no praida?

Piedodiet, dārgie. Pagājušonedēļ uzrakstīju Delfiem par hokgeju, bet noslinkoju ievietot šeit. Apsolu turpmāk būt uzcītīgāks.

Pilnai atklātībai, godīgumam un pareizajam kontekstam uzreiz atklāšu, ka rakstu šīs rindas kā biseksuāls ebreja–latvieša sajaukums. Pašam patīk teikt: “Manī ir labākais no abām pasaulēm.” Kaut faktiski būtu jāsaka: “Manī ir labākais no visām četrām pasaulēm.”

Ļoti izbaudu latviskās tradīcijas un dzīvesziņas izpausmes. Ir tādi nelieli, gandrīz nepamanāmi, tikai starp latviešiem eksistējoši savstarpējās atzinības žesti, kas apstiprina un uzslavē, ka esi šai tautai piederīgs. Piemēram, vietējā piemājas veikalā mēdzu nopirkt ēdiena kombināciju, ko saucu par pakaļas uzirdinātāju, jo pēc tā baudīšanas rodas tikko apmestas velēnas un uzgāzētas putraimdesas konsistences kāls. Šī maltītes kombinācija ir apmēram 300 grami iesveramā vinegreta un divas olā apceptas cūkas kakla karbonādes. Katru reizi, kad pārdevēja pietūcī pilnu vinegreta trauciņu un sniedz man taukainā maisiņā iepakotās cūkas miesas šķēles, viņa raugās manī ar sirds siltumu un atzinību, jo saprot, ka tikai latvietis ņukātu iekšā šo gastronomisko dīvainību. Viņa ar muguras smadzenēm jūt, ka latviešiem jāturas kopā, ka esam gluži kā slepena sazvērnieku organizācija. Tas, ko viņa nezina, – mājās vinegretam un cūkas karbonādei piekožu klāt macu.

Tomēr ir arī lieli un visā Eiropā labi pamanāmi latvietības apliecinājumi. Es, protams, runāju par ikgadējo hokeja čempionātu un tam neatņemami piederīgajiem fanu pūļiem. Manā vēsturiskajā dzimtenē, kurā gan pats nekad neesmu bijis, šis sporta veids nav populārs, tāpēc īpaši pamanu ap to saistītās aktivitātes Latvijā. Savukārt mana netradicionālā orientācija ļauj pamanīt īpatnēju pretrunu, ka kopumā homofobiskajā sabiedrībā tiek godināts sporta veids, kurā piedalās tikai krāsainos tērpos saģērbti atlētiski vīrieši, un par viņiem fano arī pārsvarā tikai iereibuši tā paša dzimuma pārstāvji.

Arī hokeja fanu prieka izpausmes man šķiet visnotaļ pazīstamas. Esmu bijis klāt Vecrīgas krogā “X” (lai būtu korekti, nosaukums mainīts no “Runcis” uz “X”), kad 2000. gada čempionātā Latvijas izlase uzvarēja Krieviju ar 3:2. Pats savām acīm redzēju, kā prieka afekta stāvoklī fani sniedza viens otram vīrišķīgus skūpstus un apkampienus. Tas man deva toreiz un dod arī tagad cerību, ka neiecietība pret viendzimuma attiecībām ir vairāk postpadomju telpas pagātnes traumu radīta un mazāk patiesa iekšēja nepieciešamība.

Atzīšos, ka mani pašu sportiskas aktivitātes īpaši neuzrunā. Esmu secinājis, ka naudas vara ir daudz lielāka nekā muskuļu spēks, tāpēc pamatā koncentrējos uz materiālās labklājības iegūšanu. Ar dažiem čaukstošiem papīriņiem iespējams panākt daudz vairāk nekā ar brutālu spēku. Bet uz trenažieru zāli tomēr eju, jo izbaudu pārģērbšanos pirms vingrošanas un kolektīvo dušošanos pēc tās – divas darbības, kas tik pretrunīgi pārsteidzošā veidā norisinās neskaitāmas reizes katra gada maijā visas Latvijas uzmanības epicentrā.

Negribētos, lai lasītājam rodas maldīgs priekšstats, ka nenovērtēju hokejistu sasniegumus un šī sporta veida grūto un bīstamo dabu. Kad uzzināju, ka nesen atklātajā tirdzniecības centrā “Akropole” ir pieejama publiskā slidotava, nolēmu to izmēģināt. Nebiju kāpis uz slidām vismaz astoņus gadus. Sākumā vienkārši, drebot kājām, stāvēju uz ledus un baidījos mēģināt paslidot uz priekšu, neturoties pie apmales, bet drīz vien jau tā lieta tīri gludi aizgāja. Turklāt biju uzmanīgs un izvairījos no jebkādām traumām.

Ceru, ka ievērojāt, ka šis salīdzinājums lieliski sader kopā ar mirkli, kad savā romantiskajā dzīvē nolēmu no dāmām pāriet pie kungiem. Tomēr hokejistiem jāspēj uz slidenās virsmas veikt daudz drosmīgākus manevrus, un hokeja traumatisms nevienam nav noslēpums. Viņu meistarība, drosme un teicami uztrenētās ciskas ir pelnījušas lielo fanu skaitu un viņu nedalīto apbrīnu. Arī hokeja spēles spriedze ir loģisks pamatojums izdzertā alkohola daudzumam. Bet homofobiskās fasādes pazušana, kad Latvijas hokeja izlase gūst vēsturiskas uzvaras, liecina, ka viss nav tik slikti un kaut kur dziļi sirdī sabiedrībā tomēr mājo iecietība.

Tāpēc, atbildot uz virsrakstā uzdoto jautājumu, saku: par laimi, gandrīz nemaz neatšķiras, mīļie. Gandrīz nemaz.

  1. Sviests kaut kāds

  2. Kas Tu par mēslu esi, ka tā raksti…???

  3. benim klimakss iestājies. Mīzdāpīzējs ļbeģ

Komentēt