Nezinu vai teikt, ka Ziemassvētki ir īpašs laiks būtu pareizi. Es vairāk pieturētos pie termina „interesants”. Nevis tādēļ, ka ar nepacietību 24. decembra vakarā gaidītu pa skursteni nolaižamies neskūtu un resnu vīru ar apšaubāmu orientāciju, turklāt tieši tik bezgaumīgi sarkanā kožakā, ka pat Agnese Kleina iespurgtos. Nopietni. Kāpēc salavecim nevarēja būt, piemēram, stilīgs apmetnis un maisa vietā ierocis, kurš izšauj dāvanas? m?
Lai nu kā, sarkanie datumi, miers un klusums, kas valda Ziemassvētkos, ir pietiekams iemesls, lai kārtējo reizi pabūtu divvientulībā ar sevi, pārdomājot aizgājušo gadu. Ieguvumus, iespējas, zaudējumus, veiksmes un neveiksmes. Varbūt tā ir liela kļūda, jo es vienmēr attopos piedzēries, turklāt skatoties kādu lētu ģimenes filmu un domājot „nākamgad točna saņemšos!” Līdzīgi kā skolēni pēdējā augusta dienā.
Tagad, kad rakstu esmu iesācis nekritiski novērtējot un apceļot pats sevi, esmu sev piešķīris tiesības uzbrukt citiem.
Nav noslēpums, ka Twitter ir publiska vide, kurā izvietotais saturs ir brīvi pieejams jebkuram, ko reizi pa reizei izmanto kāds populārāks portāls. Tāpēc, mierinot sevi un līdzīgi domājošos, publicēšu pāris eksistenciālus tvītus, lai pierādītu, ka starp visiem pārlaimīgajiem svētku baudītājiem ir arī tā nesaprastā, māksliniecisko indigo bērnu minoritāte, kurai vienmēr kaut kas pietrūkst. Atskaitot to puiku ar Pitbull disku – viņam gan nav lielas ekspektācijas.
Laimīgu jauno gadu, draugi!
Man uzdāvināja melnu iPadu, nevis baltu, dzīve ir #sūds
Kā latviski raksta “ekspektācijas”?
Man žēl šos bērnus, vai varbūt teikt “Dirsā viņus?”
https://twitter.com/Pedaliis
Meklējot līdzīgus ierakstus twitter’ī uzgāju šo kontu, un nu man ir interesanta lasāmviela. Es nonākšu ellē!
tai meitenei meldrai drošvien ar nazi kāds blakus stāv un neļauj dietizēt un veselīgi ēst. Ja pats esi negausīgs rīļa tad pročom tur datums kalendārā?
Viegli iešūpojās sveces liesma, un ne jau tāpēc ka ir Ziemassvētki, elektrības nav. Nepietiek vien ar studentu decembra čīkstēšanas maratonu par nenokārtotajiem parādiem un prātam neaptverami grūto priekšāstāvošo sesiju, tagad vēl jāatbild uz visiem radu jautājumiem, kur tu vari izvēlēties divus ceļus – teikt patiesību vai vienkārši atbildēt ar „viss labi”.
Katru gadu ap šo laiku aizdomājos par tiem ateistiem, kam 24.,25.,26. Decembris nav vien kalendārā atzīmētas sarkanās dienas, bet tāpat kā kristīgajai pasaulei – plezīrs. Gribētos teikt divkoši, bet ziemas saulgrieži paliek ziemas saulgrieži.
Tajā pat laikā, ejot uz baznīcu un skatoties uz tiem cilvēkiem, kas tup pie altāra, stalti un svinīgi gaidot svēto komūniju, prātā parādās latviešu spēlfilmas cienīga aina, kā viņi sēž tuvāko radinieku lokā, piedzeras līdz nemaņai ar stingru pārliecību, ka kristieši to ir pelnījuši. Gribētos teikt divkoši, bet nav jau pats jubilārs, kurš tā skaidri pateiktu, kā lai svin viņa dzimšanas dienu.
Sēžu pie egles, kurai lēnām sāk skujas birt, neskatoties uz to, ka pirms divām dienām vēl bija piekārts uzraksts tikko cirstas sudrabegles, klausos Ziemassvētku koncertu un mierinu sevi domājot par Maksimas pārdevējām, kurām šodien jāstrādā.
Ak, šie mazie, nepateicīgie kroplēni. Ja nebūtu ne senča loha, ne besīgās muterītes, kas dāvina sūdu, un kunģis būtu piespiedies pie mugurkaula, tad gan, laikam, tādas smakas nenāktu laukā no smirdīgajām mutītēm, kas pat aiz pieklājības, paldies, nevar pateikt.
Ar katru izlasīto twītu galvā arvien pārliecinošāk un pārliecinošāk nosēdās doma, ka 15 gadi par slepkavību nav nemaz tik daudz.
Dirsā sīkos kropļus!
Bet kautkā es neatceros sevi kā gudru un pateicīgu endžilu pacmit gados.
Te ir kautkāda sakarība, ko es, dēļ alkola intoksikātsjas nevaru aptvert. Ticu, ka ceha Meždrāzēji un Lopplēsēji un Zāģu trenneri un kādi vēl jumstur Industriālie Tūļi mani apgaismos
Es agrāk priecājos par Elvisa diskiem.
Ārā sniegs birst, un ejiet visi…
Vārda nevirubiš taparom! >> es, piemēram, nesaprotu, kāda ir tava problēma, jo ļoti skaidri atceros kā savus trakajos piecpadsmit ar kolēģiem spēlēju kriketu, apspriežot eksistenciālus tematus. Laikam jau Tev vienkārši nav paveicies, puis’.
Kaut kā pilnīgi radās vēlēšanās atšifrēt to šmurguļu senčus un aizsūtīt šos skaistos teikumus viņu novertēšanai. Domāju, ka būtu laba mācība.
Šis vairāk izklausās pēc: es esmu baigais nemainsstreamais senču nīdējs, bet bieži raudu savā spilvenā!