Ievadam. Ja domājāt, ka esmu izmests no Ceha, vai kāds pustraks komentētājs mani maskačkas vārtrūmē sadūris līdz nāvei – ne nieka. Draugi palūdza izpalīdzēt kādam ārzemju politiķim veidot viņa prezidentūras kampaņu… Detaļās neiedziļinoties – būs siena!
Bet tagad par būtisko. Nav noslēpums, ka pēdējos gadus savā starpā un publiski esam smīkņājuši par Guntaru Raču un viņa daiļradi. Nemelošu, ja teikšu, ka 90% no Ceha autoriem kāds no twitter kontiem ir bloķēts no Guntara “izēd ateju” Rača puses, tomēr nolēmu neturēt ļaunu prātu, paņemt lielu krūzi Costa kafijas, uzvilkt vecmammas adītu džemperi, atvērt Makbuku un konstruktīvi izanalizēt dažus no atpazīstamākajiem “latviešu Boba Dilana” veikumiem. Ar mīlestību un iecietību.
Cāļus Skaita Rudenī
Izlasot pirmos divus pantiņus jau uzreiz rodas iespaids par ko ir šis darbs. Liriskais “es” ir kāds ar atpalicību slimojošs lauku bērns/pusaudzis, kuram ir problēmas ar vienkāršu lietu atcerēšanos. Ikdienā viss sagādā grūtības. Bet par spīti tam, viņš spēj saglabāt optimismu un gaišu skatu uz dzīvi. Patiesi iedvesmojoši. Mana sirds visstiprāk ietrīcējās pie rindiņām, kuras uzrunātu arī jebkuru katoļu baznīcas mācītāju: ‘’Neplūc, neplūc mani vēl, Esmu pārāk mazs…’’
Anniņa Vanniņā
Pat ar neapbruņotu aci skaidrs, ka dziesma ir par pašnāvību. Meitenīte, kura aizmieg vannā. Dīvainas pirmsnāves halucinācijas, “Zvejnieks blakus apsēdās” kā spilgta metafora tēvoča pieskārieniem bērnībā… Diezgan progresīvi jau tik daudzus gadus atpakaļ censties publiski izgaismot aktuālo pusaudžu pašnāvību problēmu. Ņemot vērā šobrīd bērnu vidū aktuālo spēli “zilais valis”, varētu teikt, ka ar šo dziesmu lielmeistars gājis pa priekšu laikam.
Diena
Dziesma vienkāršā un viegli uztveramā tekstā runā par demences problēmu vecu cilvēku vidū. Dziesmas liriskais “es” māca, kā saglabāt dzīvesprieku un vieglumu vissmagākajos dzīves mirkļos, kad vecvecāki ne tikai neatceras, kas tu esi, bet, slimībai progresējot, piemirst arī tādas elementāras lietas, kā piemēram – “kas ir diena?” vai “kas ir tumsa?” Tāda sajūta, ka šis darbs būtu uzrakstīts vien pāris dienas atpakaļ, jo ir tik aktuāls un mūsdienīgs. Pravietiski, es teiktu. Savādi, ka šajā dziesmā neizdevās saskatīt pedofīlijas noti, kas, manuprāt, caurstrāvo lielāko daļu populārāko autora darbu.
Lecam Pa Vecam
Apbrīnoju, ka autors prasmīgi spējis izmantot vārdu: “lecam” veselas 20 reizes. Parasti dziesmās vārdu vai frāžu atkārtošanās šķiet ļoti kaitinoša, bet šajā darbā tas ir tieši tas, kas vajadzīgs! Tādējādi tiek pasvītrota dziesmas pamattēma – apātija spēj ieraut kā akacis, tāpēc mums ir jāmainās – nerimstīgi jāiet līdzi laikam un jāturina virzību uz priekšu! Gluži kā to dara Rača kungs, kurš vienmēr ir soli priekšā visiem modes trendiem.
Cigarete, Rums, Meitene Un Zāle Zaļa
Pirmkārt, vēlos uzsvērt, ka GRUPA LĪVI IR LATVIJAS DĀRGUMS! Bet šīs dziesmas teksts ir dziļš, pārdomāts un bezbailīgs. Šajā darbā autors nebēdnīgi paslēpis savu jaunības dienu anarhistisko dzīves skatījumu. Jaunības maksimālisms, alkohols, narkotikas, vieglas uzvedības sievietes (vai tomēr meitenes…?!) – “Kas gan vēl man varētu būt vajadzīgs?” Lasot šo darbu, man bija tēraudcieta erekcija.
Es Tevi Gaidīšu
Komunisma augšāmcelšanās. Buržuāzijas apspiestās strādnieku masas sacelsies. Bet līdz tam mums jāgaida un jāatceras pagātnē pieļautās kļūdas, lai nepieļautu to atkārtošanos. Kapitālisma sapnis ir izsapņots un nomiris. Komunisms valdīs par pasauli un ikkatrā kontinentā plīvos sarkans karogs. Deģenerātu noziegumiem pienāks gals. Skolā būs viena ticība un viens likums visiem. Uz priekšu biedri – urrrrrrrrāāāāā!
Iesakām jums doties uz Guntara Rača dzejas lasījumu, lai iepazītos ar autora daiļradi vēl padziļinātāk.
Dziesma “Cāļus skaita rudenī” ir vnk briesmīga.
Nemēģini mani vēl
Šodien pieskaitīt!
Šodien es vēl neesmu
Pārāk pieskaitāms.
…un tam sekojošā nepieskaitāmo himna piedziedājumā…
Es vēl saprastu, ja tas būtu didaktiskais mācību līdzeklis garīgi atpalikušajiem. Bet tad tekstam vajadzētu saturēt dažas elementāras izdzīvošanas instrukcijas, piemēram:
Jo neliec roku ugunī, ugunī,
Nebāz galvu ūdenī, ūdenī!
Nepārej ielu pie sarkanās, sarkanās,
Ā, bē, cē!
Un tā [pedofilā] “noplūkšana”? Kur skatās Stepaņenko un ģimenes asociācija “Mazais sūds”? Izēd ateju? Tāpēc Račs vēl nav apbērts ar ielūgumiem un Valsts policiju?
Ko varētu teikt par sadomazo-istisko šedevru, kurā ir ģeniāli vārdi: “ej, kur vēlies iet, skrien, kurp gribi skriet, tikai deviņos no rīta esi mājās”. Latviešu sievietes pazemošanās ielejas dziļākais punkts-izdziedāts dziesmā kā etalons, ka vajag vīrietim ļaut izskrieties un tad ņemt atpakaļ, kāds nu nāk?
aij, dirsā to raču ar savu zelta dildo.
Ja Riči adoptētu Guntaru Raču, tad viņu varētu saukt par Riču Raču.
GuntarSračs
Paldies, man tagad galvā uz repeat skan “Anniņa vanniņā”. :(
Ak, Jūs ceha palaidnīši! Guntars ar šim dziesmām taču vēlējās tikai parādīt savu apbrīnojamo humora izjūtu. Tie ir smalki joki, ko šī portāla autori un lasītāji diemžēl nespēj izprast un novērtēt. Viņam ir arī neskaitāms daudzums kompozīciju ar lirisku, aizkustinošu tekstu, kuras ik reizi klausoties mēs nespējam novaldīt asaras un kas liek mūsu sirdīm noasiņot.
P.S. Ir brīva vieta autobusā uz lielo Eirovīzijas finālu Kijevā. Ja esi vecis – pievienojies!
Eu fegot, aizej pafano par Hilariju
“daudzus gadus atpakaļ” – pirms daudziem gadiem
“pāris dienas atpakaļ” – pirms pāris dienām
vajag klaukc :/
emmm. nezinu nevienu dziesmu. Zinu tikai par sarkanu mersedesu. tas nav analizēts.
A ne, atceros par “Dienu”. “- Vai tu zini kas ir diena, naaa na na na, na na naaa na…” hz. No otras puses, viņš pamanījās Jenerti dabuut. Nezinu vai viņi vēl kopā, bet žetons no manis par to.
Es nezinu kur jūs saklausat vārdus. Man visa Rača daiļrade skan kā purkšķis.
Pēdējo divu meistardarbu aprakstam trūkst gifu bljad! Paldies par sapisto dienu!!!!
Es, kā jau īstens latvijietis un Radio2 klausītājs, saku jums visiem – rokas nost no dižākā Latvju dzejdara!!! Viņa priekšā nobāl un vaid žēlabās Čaks, Ziedonis, Elksne, Plūdonis u.t.t.Vienīgais, kas nav skaidrs – ar ko viņš raksta savus pantiņus, jo dauzot bungas taču abas rokas aizņemtas!?
Ej nahuj, Streip!
Tikai citēju no delfu raksta par raču un sintiju:
” Vēlāk es viņu aicināju uz Klaidermana koncertu operā, un man kārtējo reizi atteica. Bija vesela atteikumu sērija, kas, protams, raisīja interesi,” stāstījis Račs.
“Tolaik Sintija uz mani skatījās ar stiprām aizdomām. Man bija ādas bikses, un tad vēl smēķēju. Tinu cigaretes, un Sintija domāja, vai tikai neesmu zālītes pīpētājs,” atcerējies Guntars un atklājis, ka liktenīgs izrādījies viņa dzīvokļa numurs, uz kuru iecerētā reiz kopā ar māsīcu atnākusi.”
Par Streipu runājot, nāk prātā “divdomīgais” raidījuma nosaukums “Vēlais ar Streipu” … intrīging odnako!
Baigi vārgs dirsiens. Bļe tāds kā pirkalējiens bikšelēs mazotnē, pizģes, pat iesmīkņāt izlasot visu šito huiņu nav par ko! Kas tas par nīkuli jums tur raksta? Izdrāziet un nahujizējiet no ceha to atraugu. Lai zin, ka jēli dirst var tikai savā bārdā pie lates hipestbārā
ā un pričom te Streips – tam vismaz akna pateikt ka pidars!
Lai arī cik pedofīliski noskaņoti nebūtu Rača daļrades zemteksti, viņš mums ir spilgti apliecinājis, ka arī nepieklājīgi maza auguma vīrietis var būt skaists, gudrs, talantīgs un spēcīgs vienlaicīgi.
arī tukša bise 2x mūžā šauj, “Tikai Tā” un “Ozolam” arī vārdu autors ir G. Račs