“Pčššššss”, autobuss nolīgojās un apstājās Ludzas autoostā. Valdis, draugu vidū pazīstams kā “Voloģa”, smagiem soļiem virzījās uz izeju. Pilsēta sagaidīja ar slapja asfalta un trūdošu lapu smaku. No tuvumā esošā tirgus nāca sarunu, kaulēšanās un retu lamuvārdu dunoņa. Tirgus šoreiz nebija Valda galvenais mērķis. Tepat netālu, aiz “Maksimas”, blakus krievu baznīcai un pilsētas skvēram, omulīgā šķērsieliņā, atradās “Zvaigzne ABC” grāmatu veikals. Logā jau kuru gadu bija ielīmēts un viegli balēja “bankrota cenu” plakāts un Valdis netika gudrs, kad reiz šis veikals bankrotēs pavisam. Tas būtu skumji, bet tāda nu ir dzīve. Visam labajam reiz pienāks gals.
“Labdien, Valdi!” viņu pieklājīgi sveicināja pārdevēja. Atbildējis uz sveicienu Valdis devās tieši uz nocenoto grāmatu plauktu. Pārdevējas Valdi pazina. Viņš izskatījās pēc laucinieka un oda pēc laucinieka, taču grāmatu veikalu apmeklēja regulāri, vismaz reizi mēnesī. Kopš aizvērās Ciblas pagasta bibliotēka, pēc grāmatām nācās ar autobusu doties uz Ludzu. Laipnās pārdevējas pat bija izsniegušas Valdim klienta karti, par velti, neprasot septiņus eiro, kurus viņš noteikti nevarētu atļauties.
Rainis, Blaumanis, Aspazija. Valdis pārlūkoja nocenoto plauktu pastāvīgos iemītniekus. Turpat blakus krāsainas recepšu grāmatas, ezotērika un bērnu grāmatiņas, ar podziņām un pīkstuļiem. Pārdevējas bija sapratušas Valda gaumi un neuzbāzās ar padomiem. Valdis lielākoties izvēlējās klasiskus darbus. Pārbaudītas vērtības. Reiz jau bija nopirkti Aleksandrs Čaks un Andrejs Upīts. Arī Čārlzs Dikenss, Servantess un Ērihs Marija Remarks bija devušies Valdim līdzi. Kad tika nopirkts Aleksandra Grīna “Dvēseļu putenis”, Valdis neapmeklēja veikalu aptuveni trīs mēnešus. Pārdevējas neuztrauca viņa prombūtne. Viņas saprata. Nopietna literatūra prasa laiku un iedziļināšanos.
Abas veikala pārdevējas slepus saskatījās. Valdis bija nostājies pie sieviešu romānu plaukta un mazliet kautrīgi pārcilāja tur esošās grāmatas.
“Rukšāne,” Valdis purpināja sev zem deguna, tā, lai klātesošie nedzird, un uzmanīgi grozīja rokās smalko sējumu. “Glīts bābiets”. Valdis nolika grāmatu atpakaļ un pasniedzās pēc citas. “Zīle… No ozola nokritusi, heh. Ar pamatīgu blīkšķi, droši vien. Heh. Račko… Hehe. Hehehehe.” Valdis, ar nievājošu žestu nolika grāmatu atpakaļ plauktā un atkārtoti pievērsās klasikas piedāvājumam. Kādas grāmatas autora vārds īpaši piesaistīja Valda uzmanību.
“Jūsu pirkums būs deviņdesmit deviņi centi!” smaidīgā pārdevēja iesaiņoja firmas maisiņā grāmatu “Staburaga bērni” un izsniedza čeku.
Pēc aptuveni divdesmit minūšu gara brauciena ar autobusu, Valdis atgriezās dzimtajā pagastā. Pāris kilometri nosoļoti līdz mājām, noauti mitrie apavi, iepirkumu maiss nolikts uz galda. Pirmais no maisa tika izcelts divlitrīgais “Optima” alus bamslis. “Kriukš-krak-krak!” Valdis atvēra pudeli un ar baudu ietempa kādus sešus malkus. Tad aizvēra pudeli ciet, lai neatšālējas. Izslaucīja rokas ar dvieli. Izvilka grāmatu. Atvēra pirmo lappusi un uzmanīgi paostīja. Jaunām grāmatām ir neatkārtojama smarža. Ar slaidu rokas vēzienu Valdis noplēsa vākus un nolika tos uz galda. Tad izplēsa titullapu. Salocījis to akurātā tūtiņā, Valdis piecēlās no galda un piegāja pie krāsns. Atradis nelielu šķirbu, starp bērza pagalēm un tāsīm, Valdis tajā iespieda papīra tūtiņu un aizdedzināja. Omulīgi sprakšķot, gaisma un siltums sāka piepildīt nelielo istabu. Valdis atkal apsēdās pie galda. Izplēsa nākamo lapu. Pārlocījis to uz pusēm, Valdis ar nagu stingri novilka pa locījuma vietu, un tad pārplēsa lapu, divās vienādās daļās. Sarullējis nelielu trubiņu, Valdis to piepildīja ar paša audzētu tabaku. Špickas uzčirkstiens, pāris ieelpas, sauss kāsiens, un istabu piepildīja kupli, zili dūmi. Valdis sēdēja un klusi smēķēja. Pabeidzis smēķi, viņš paņēma ieplēsto grāmatu un aiznesa to uz mazmājiņu. Žēl jau, ka Ciblā aizvērās bibliotēka. No otras puses, jaunas grāmatas Valdim tāpat vairs netika izsniegtas.
Lūk tas ir C E H S ! ĀMEN!
O, jā, bļaģ, Ceha mēraukla ieradās, jebal. Agrāk bija labāki komentāriņi.
Jep
Pasaulē taču ir tik daudz lietu, ko nodirst, kāpēc tieši grāmatas. Šaubos, vai autors, izlasījis visus augstākminētos rakstniekus, būtu spējīgs uz
Lieciet mierā Upīti, jūs diez vai kādreiz izaugsiet līdz Upītim. Tas ir latviešu Džoiss, kamēr jūs esat Paulu Koelju.
man patīk šie klasiskie pirdieni. priekā, zēni!
Approved
Zīd ziceli!
rakstu atzīstu par labu esam. Smetana
Bedržihs Smetana.
Tēlaini izsakoties – Rupucinskis ar šo rakstu nedaudz uzspodrināja sūdiem notašķītās Ceha apročpogas. Ar terminu “sūdiem” es domāju rakstu par seksuāli abižotajām Latvijas sievietēm un tam līdzīgos, pēc kuru izlasīšanas, godīgi sakot, man sākās visai nopietnas erekcijas problēmas.
Rainis lētajā plauktā! Tur tam arī īstā vieta. Raiņa Priedēs var lētu seksu dabūt, ja kas.
Abižotiem pidariem bieži vien ir nopietnas erekcijas problēmas, kurās viņi vaino sievietes.
Sievietēm ir pilnīgi pohuj uz ko kaut kādam sīkam dročītājam stāv vai nestāv.
Skaisti!
Kā senā tautas parunā teikts – labāk būt abižotam pidaram, kurš izdrāzis tik daudz sieviešu, ka no nolietojuma vairs lāgā nestāv, nekā būt īblim, kuram stāv, pat iedomājoties par Suitu sievām, taču pretīgās fizionomijas un daļējas garīgās atpalicības dēļ, nedod pat vislētākās maskačkas prostitūtas. Pat par naudu ne…
Rukšāne ir smuka???? Jebaaaall….
Tu esi bijis Mis/is Cibla konkursā?
Vēl arī skaista no iekšām.
Labs bija par Rukšāni, bet kopējo tēlu izdangāja tabaka. Kur Valdis dabujis ir tabaku???? No kādiem līdzekļiem Valdis pārtiek, ka var būt tik mīlošs grāmatu ģēnijs? Man ir vēl daži jautājumi, bet baidos, ka tie tāpat netiks atbildēti! Jo kas vispār ir Valdis? Kā dēls viņš ir? Vai viņam ir resna māsa? Vai Valdis iet kārtoties ārā sausajā tualetē? Vai Valdis ir reģistrējis savu sauso tualeti?
Vajadzētu sīkāku izklāstu par Valdi, lai spētu vizualizēt notikumu!
Gatavs? Atkal gatavs.
Izaudzēt ir viena lieta! Kur viņš dabuja sēklas pamestajā nostūrī.
Slikts ieradums neizlasīt pirmspēdējo, tur izrādās ir kulminācija.
Gatavs.
vai garīgi atpalikušajam īblim-pidaram zikovam dzīve ir piedāvājusi tikai 2 perspektīvas?
…
nē, domāju, ka garīgi atpalikušais īblis-pidars zikovs vienkārši nav spējīgs saskatīt citas vai arī nespēj paturēt atmiņā vairāk par minētajām divām
…
Optima liinija – paari visam!
Prieks, ka skarbās dzīves drāztajam ononistam piemīt unikāla spēja pašam sev uzdot jautājumu un zibenīgi pašam uz to arī atbildēt. Ar šādām, nebaidos šī vārda – superspējām, dzīvei nevajadzētu būt tik skarbai. Lai veicas!
Bet vai tad Ciblā vairs nav bibliotēkas?
http://www.biblioteka.lv/libraries/ciblas-novada-biblioteka/default.aspx
detektīv, obligāti informē viņus, ka cehs izplata melīgu informāciju
Sūdiem notašķītās Ceha apročpogas. Ar terminu “sūdiem” es domāju skarbās dzīves izdrāzto ononistu Zikovu.
Eu nu. Viss jau vilka uz to, ka tās grāmatas tiek bāztas ķēves dirsā un zirgs tad ar priekškājām sit pa pogām kamēr rodas Māras Zālītes sacerējumi. Un tādejādi tiek atrisināta Latvijas literatūras mistērija. A, viņš, ble pīpē. Bleh.
Jopta! Ņukšos tak ir biblene!
Labs skribelējums, tas spilgti parāda ka laucinieka ikdiena, bez kultūras un literatūras nemaz nav iedomājama. Tāda ir tā skarbā lauku sadzīve, Krans man piekritīs, ja kas.
Izcili vai varbūt pat iscili!