Kas kopīgs Latvijas nākotnei un nosprāgušai karūsai?

Šonedēļ Delfos iepazīstināju lasītājus ar Ceha jaunā startupa ideju.

Lielākais primāts, kurš izmira pirms kādiem 100 tūkstošiem gadu, bija gigantopiteks. Tas bija 3 metrus garš milzenis, kurš spēkā un spējā izdzīvot šķietami krietni pārspēja mūsdienu cilvēku. Tomēr evolūcijas cīņā uzvarējām tieši mēs, jo gigantopiteku strupceļā noveda konsekvents veģetārisms.

Pētot, kā tieši evolūcijas ceļā par uzvarētājiem kļuvām mēs – homo sapiens, biologs Jevgeņijs Akits norāda uz ģeniālu izdzīvošanas stratēģiju: kamēr gigantopiteks liedza savām smadzenēm vērtīgās vielas, ko satur gaļa, mūsu daudz trauslākie un vājākie priekšteči, kuri nespēja sacensties ar četrkājainajiem plēsējiem par medījumu, uzvarēja ar viltību. Viņi pārtika pārsvarā no moluskiem un krastā izskalotām sasmakušām zivīm. Viņi uzņēma vērtīgās barības vielas un reizē arī pasargāja sevi no briesmām, jo mūsu priekšteči tā smirdēja, ka plēsējiem riebās tos ēst.

Domāju, ka šis ir spilgts gadījums, kas liek mums mācīties no vēstures, lai sasniegtu nākotnes mērķus. Šobrīd cilvēki vairs nesacenšas ar citiem sev līdzīgiem evolūcijas sānsoļiem, šobrīd savā starpā sacenšas valstis. Kamēr tādas lielvaras kā ASV, Ķīna vai Krievija iemieso gigantopiteka spēku, tās ietver arī viņa vājības. Pārliecinātas par savu neuzvaramību, lielvalstis nedomā, kā attīstīties, un riskē neizbēgami nonākt evolūcijas strupceļā. Tās ir pārāk neelastīgas un iedomīgas, lai pat apsvērtu domu par atteikšanos no garda bambusa kāta un tā vietā liktu uz zoba sasmirdējušu karūsu.

Lielākā kļūda, ko mazās valstis, arī Latvija, varētu pieļaut, ir mēģinājumi atdarināt lielvalstu uzvedības modeli. Ja mūsu priekšteči būtu centušies dzīvot pēc gigantopiteka parauga, es šobrīd nerakstītu šīs rindas. Un jūsu nebūtu šeit, lai tās lasītu. Mazajām valstīm nav jābaidās novilkt bikses, iebrist pašā smirdīgākajā zampā, pieliekties, pacelt nosprāgušu zivi un iekosties tās sulīgajā vēderā, ļaujot fermentētajām dzīvības sulām spēcināt mūsu izsalkušās miesas. Aizspriedumi, lieku tradīciju, no citiem noskatītas uzvedības atdarināšana – tas viss ir jāatmet un jāļaujas būt tik smirdīgam, pretīgam un atbaidošam.

Tā, lai neviens zobenzobu tīģeris pat neiedomājas tuvoties. Ja sekosim šim primātu attīstības vēstures piemēram, ticiet man, nepaies ne daži miljoni gadu, līdz milzeņi izmirs un zemi pārvaldīs mūsu – mazo nāciju – mazmazmaz…mazbērni.

Tieši tāpēc aicinu aizdomāties par unikālas nišas radīšanu Latvijai. Esam iepriekš mēģinājuši pozicionēties kā zeme, kas dzied, zeme, kur dzīvo zilās govis, zeme, kurā ir daudz mežu, dzintars, jūrmala un tamlīdzīgas naivas, muļķīgas un neinteresantas lietas, kas patiesībā nevienu neuzrunā. Arī metoties otrā grāvī un pārvēršot Latviju par azartspēļu, prostitūcijas vai marihuānas paradīzi, mēs nekļūsim par uzvarētājiem evolūcijas cīņā, jo nevienu nepārsteigsim, mēģinot ielīst nišā, kur jau valda Lasvegasa un Amsterdama.

Tā kā mums ir ļoti reti apdzīvota teritorija ar knapi 30 cilvēkiem uz kvadrātkilometru, aicinu turpmāk pozicionēt Latviju kā valsti, kur atbraukt nomirt un tikt apglabātam. Katrs hektārs plašo lauku, kuros tiek audzētas maz ienesīgas graudaugu kultūras, varētu būt neskaitāmus miljardus eiro nesošas atdusas vietas turīgiem ārzemniekiem no blīvi apdzīvotām megapolēm. Turklāt apglabāšanas tūrismam der ne tikai lauksaimniecības zeme, bet arī mālaina augsne, kāpas, purvi un citas šobrīd neizmantotas teritorijas. Platībām, kas ir nederīgas lauksaimnieciskajai apstrādei, ir pat priekšrocības. Iedomājieties, kādas iespējas tās paver! Piemēram, tikt apglabātam, lēnām iegrimstot purvā, ripojot bedrē pa sen izstrādāta grants karjera nogāzi vai ievirpuļojot aizsaulē pa upes atvaru. Turklāt, ja Latvijas nākotnes apbedīšanas tautsaimniecības nozarei izdotos pārliecināt klientus tikt apglabātiem stāvus, tad jau tā grandiozos ienākumus no hektāra mums izdotos vismaz trīskāršot!

Jau tagad varu saklausīt pārmetumus, kas mani sagaida pēc šī raksta publicēšanas. Ka tēma esot svēta, ka pret mirušajiem jāattiecas saskaņā ar senām tradīcijām, reliģiskiem priekšrakstiem un klasisku izpratni par cieņu. Šiem moralizētājiem jāsaprot, ka viņi ir mūsdienu gigantopiteki, kuri ironiskā kārtā evolūcijas mērogā ir nāvei daudz tuvāk nekā manis ierosinātā apbedīšanas biznesa klienti.

Nākontes latvietis.

  1. Labāks startaps ir Kivičgeitas latvijānijā kurā nesaprot kardašjanu spozmes blāvu atblāzmu.
    GATAVS iepazīties ar Ļenkām un kādu viņas draudzeni Taņku.

  2. Nez, es gribu, lai mani ieshauj Saulee. Mok mans liikjis liks tai ilgaak degt. Vai varbuut mazaak ilgi. Man patiesiibaa pohuj, jo es buushu beigts.

Komentēt