Evolūcijas strupceļš

Atminos vecos laikus, kad man vēl neauga bārda un vecākus cilvēkus es godpilni uzrunāju uz “Jūs”. Atceros, kā ar debesīs izstieptu dūri skrēju pa ielu, lai kliegtu sejā cirvjiem un alkatīgajiem. Atminos tā, it kā tas būtu bijis vēl tikai pirms trim gadiem. Man bija skrituļdēļa nobružāti apavi, tās, kas man šķita esam dzīves sniegtās rētas, un apņēmības pilna seja. Apavus atceros, jo tiem cauri sūcās ūdens vietās, ko bija izberzis smilšpapīrs.

Atceros, kā toreiz uz mani nolūkojās kāds pieturā stāvošs puslīdz solīds kungs ar šķidru bārdu, hūti un lietussargu, kas pie viena varēja kalpot arī kā spieķis. Viņam sejā bija kaitinošs smīniņš, tāpēc drošības labad uzkliedzu “Ko bolies?! Acis sāp?!”

Skrējienā uztriecos kādam vientuļam vīram, par kura nespēju nostāvēt kājās sāka ņirgt visi apkārt stāvošie. Kādai simpātiskai blondīnei, kura kopš tās dienas aizvien rausta valodu. Vairākiem reklāmas stabiem. Pat sabiedrības grupām. It kā nosodījumu nejutu – vien spēku skriet ātrāk un grūst spēcīgāk. Bija tāda sajūta, ka tas pat ir nepieciešams.

Nonācis galamērķī sajutu zināmu vieglumu savās kājās. Pirmo reizi pēc ilgiem laikiem. Ar histērijas asarām piesūcinātais krekls bija kļuvis pavisam sauss. Jutu, ka skrējienā arī musīši ir ieņēmuši tādu kā stingrāku veidolu. Arī kurpes vairs nelaida cauri ūdeni. Uz sejas dusošā bārda atgādināja par ieskatīšanos pulkstenī. Bija pagājuši divi gadi, taču man bija grūti pastāstīt, kas un kāpēc ir izdarīts ar laiku.

Nelielā apjukumā es stāvēju līdz pamanīju kādu nevīžīgu panku, duroties cauri pūlim. Viņš gavilēja “davaj, papiš malā, es hujačīju taisni!” Viņš palūkojās manā virzienā, veltīja pāris dzēlīgas rindas par sakārtoto žaketi un traucās tālāk. Mana pirmā doma bija dzīties pakaļ, taču jaunie apavi slīdēja un pa kājām maisījās lietussargs. Lai skrien. Tāpat es zinu, ka viņu galā nekas negaida.

Dzintars manās kedās mirdz

18 Replies to “Evolūcijas strupceļš”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *