No visiem spārnotajiem izteicieniem, kādus nācies dzirdēt sev līdzās pastāvošo mietpilsoņu atgremojumos, mani allaž visvairāk šaustījusi frāze „viss, kas notiek, ir uz labu”. Neraugoties uz to, ka muļķīgais kultūrcitāts savā greizajā skanējumā jau pats par sevi uzskatāmi norāda uz klaji idiotisku un realitātei svešu vēstījumu, tam netrūkst pietiekoši daudz piekritēju, kuri pie mazākās iespējas šīs muļķības tālāk tiražē un glorificē. Turklāt jūtas tā it kā būtu glābuši dzimteni no kodolkatastrofas.
Neņemos spriest, no kurienes šis rauduļus mierināt steidzošais vārdu savārstījums radies. Vaininieks droši, ka sen pastaigājas labākos medību laukos un pat nenojauš savu posta darbu patiesos apjomus un to graujošo ietekmi uz nenobriedušās sabiedrības daļas morālo stāju. Varbūt dziļi sirdī viņš patiešām ir ticējis sevis teiktajam un nav apzinājies iespējamās sekas, taču – kā pieņemts teikt – nezināšana neatbrīvo no atbildības.
Ja viss mūsu necilajās dzīvēs patiešām notiktu tikai uz labu, cilvēce viļņotos no nemitīgām dzīrēm un eiforijas. Turklāt šai labo notikumu ķēdītei būtu jāsarindojas tādā pērļu virtenē, kas noslēdzas ar kulmināciju – kā minimums mūžīgo dzīvošanu. Diemžēl (vai varbūt par laimi) tā nenotiek. Cilvēks ņem un atstiepj kājas. Bērēs nekad šo spārnaino frāzi dzirdējis neesmu, kaut būtu gribējies tai saujiņai „labnotiekošo” palūgt atkārtot savu dzīves dogmu publiski visu sēru mielasta viesu priekšā. Droši, ka atbildes vietā sekotu neveikla minstināšanās un tukša taisnošanās.
Atliek tikai iedomāties, kā reālajā dzīvē varētu risināties sarunas no šādas sērijas:
-Zolitūdes traģēdijā man aizgāja bojā ģimene.
-Beidz pinkšķēt. Tas taču uz labu!
-Manam dēlam ārsti atklāja metastāzes.
-Tur nav par ko pārdzīvot – viss, kas notiek, ir uz labu.
-Mīļā, mani atlaida no darba. Mums nebūs par ko samaksāt kredītu.
-Nebēdā ne nieka. Tā ir laba zīme
-Dārgais, man tev jāatzīstas – es tevi piekrāpu ar santehniķi Ivanu.
-Super. Tas ir uz labu.
Nepiekrītu par bērēm. Tas, kam “viss uz labu” notika, vairs neklausās. A pārējiem nav ko sevi žēlot, ja.
Sveiks! Ļoti interesants raksts. Pirms gadiem mans domas gājiens būtu līdzīgs, mēs esam cilvēki, kas nozīmē, ka mēs mistiski uzrodamies no kautkādiem maziem peldošiem kurkuļiem, iznākam lielajā pasaulē, izdaram savu darbu(labu vai sliktu) un nomirstam. Skumji, bet ļoti daudzi tā arī dzīvo, domā, kas šo pasauli ir pataisījis par patiešām neciešamu pašiem tās iedzīvotājiem, manuprāt, galvenais iemesls ir vērtību izkropļojums. To var just tavā rakstā, kad tu sūdzies ka nav jēga būt labam, jo visi tāpat ir slikti un galu galā viss ir slikti, jo visi pret tevi ir slikti. Ļaunais ir spēcīgāks par labo, jo tas ir vieglāk, ienīst, neko nedarīt, nevienam nepalīdzēt, izņemot sev, domājot par sava ego piepildīšanu, jo cilvēks ir mantkārīgs pēc savas dabas, kas jau pašā saknē ir nepareizi audzināšanā un sistēmā kur dzīvojam, kur kvantitāte ir svarīgāka par kvalitāti. Spilgts, bet jau jēls piemērs ir latvijas būvniecība, kur celtnieks ir nolikts suņa lomā. Tad kāds var būt rezultāts, ja cash is king, bet cilvēks ir tikai instruments? Kādu piepildījumu tu vēlies, ja dzīvo tādā sabiedrībā, piekopjot tādas pašas vērtības?
Šis raksts rakstīts tikai uz labu!
“Hello babies. Welcome to Earth. It’s hot in the summer and cold in the winter. It’s round and wet and crowded. On the outside, babies, you’ve got a hundred years here. There’s only one rule that I know of, babies-“God damn it, you’ve got to be kind.”
― Kurt Vonnegut
Tev vnk vajag atrast Jēzu.
Līdzīgi par šo tēmu bija rakstījis Liepnieks
Tas teiciens ir radies no tā, ka:
1) samākslota līdzcietība – nav ko teikt, bet kaut kas ir jāsaka, ja noticis kas nelāgs;
2) pārākuma sajūta – es tacu teicu, bet tu neklausījis vietā;
3) atklāta ņirgāšanās – par lielāku nelaimi, nekā kādas lētas mantas sabojāšanās.
Vēl stulbaks ir teiciens – viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus. Kāds ir pamēģinājis dioksīnus? Pareizi būtu – viss, kas mūs nenogalina uzreiz, nogalinās mūs vēlāk un sāpīgak ;)