Es tevi neieredzu, tu mani arī jeb īsa nīšanas anatomija

Naids ir spēcīgs vārds spēcīgām jūtām. Tik spēcīgām, ka par šo jūtu veicināšanu paredzētas sankcijas arī krimināllikumā. Būtu taču skaista tāda pasaule bez naida un neieredzēšanas, kur visi visus citus ja ne gluži mīl un sadodas rokās ap ugunskuru, tad ir vismaz neitrāli noskaņoti. Tā teikt, netur ļaunu prātu. Vai ne?

Man gan šķiet, ka diez kas labs no tā neiznāktu, ja gribam dzīvot puslīdz interesantā pasaulē. Satraukties par to gan arī pārāk nevajadzētu, jo ir diezgan skaidrs, ka tā vienkārši ienīšana un neieredzēšana pati no sevis nepāries. Jā, sarunas turpināšanai derētu uzreiz nošķirt jēdzienu “naids” no visa cita veida neieredzēšanas. Tā vien liekas, ka ar naidu tomēr saprotam visspēcīgāko neieredzēšanas formu, tāpēc jau tieši šo vārdu lieto kontekstā ar etnisko un rasu naidu, reliģisko naidu, naidu pret seksuālajām vai cita veida minoritātēm. Tāpēc ir naida noziegumi, nevis nepatikas noziegumi vai neieredzēšanas noziegumi. Ar jēdzienu “naids” parasti saprotam ne tikai “man viņš, viņa, viņi un viņas nepatīk”, bet jau ļauna vēlēšanu, centienus dažādos veidos kaitēt.

Tad, lūk, ikdienā jau parasti tomēr biežāk runājam par neieredzēšanu, nepatiku, ne tīrasiņu naidu. Un nemelojiet sev, ka esat brīvi no šīm par netikumu uzskatītajām jūtām. Tu atceries pēdējās dienas kopā ar savu vidusskolas klasi? Vai saviem kursabiedriem universitātē? Tās dažas nedēļas, pirms tiki pie diploma, un aiz muguras bija ziema, sesijas, eksāmeni, milzu nogurums un drudžains stress, kas neļāva aizmigt pat tās dažas stundas, kas diennaktī bija palikušas miegam? Un priekšā – vasara un jauna dzīve. Šis laiks vismaz manā pieredzē saliedēja klasesbiedrus un kursabiedrus. Visi bija vienā laivā un airēja to uz otru krastu ar dakšiņām airu vietā. Kaut pašam pakaļa deg, neatteicu padomu kursabiedriem, ja zināju, ka SPSS vidē jūtos ērtāk un varu pateikt, kā tieši viņam vai viņai labāk no savas datu kopas izboksterēt ārā nepieciešamo. Un arī man tāpat palīdzēja. Kad viss bija galā un diplomus beidzot varēja aplaistīt, šķita – tā būs regulāra padarīšana. Visi satiksimies lokālos un neļausim kursam “izšķīst”!

Pēc apmēram pusgada visiem bija vienalga par to, kā iet nesenajiem cīņubiedriem. Nu, ja neskaita dažas kojās ciešāk izveidojušās draudzības, kur varbūt, tikai varbūt tās tika nostiprinātas ar matrača polku. Pēc apmēram gada sāka apsīkt arī kursabiedru paceltie īkšķīši pie ierakstiem sociālajos tīklos. Un tev viņu ieraksti tā kā drusku sāka kaitināt, tāpēc no savas ziņu lentes tos izslēdzi. Pēc vēl gada feisbukā “nomutēta” bija lielākā daļa, jo kaut kā nerūp, ka Janka neizskaidrojamā kārtā ir atradis draudzeni un diemžēl papildinājis Latvijas genofondu ar savu grauzējiem radniecīgo kodu. Pavisam nerūp, ka Elīna ir nogājusi Santjago ceļu kopā ar “Erasmus” programmā iepazīto Krištianu.

Lūk, ja studēt esi beidzis nesen, šīs sajūtas vēl tikai palēnām briest, bet pavisam kas cits ir iepērties vidusskolas salidojumā pēc padsmit gadiem. Tas ir kā ierasties vēcā “līvānenē”, ko mantoji no nu jau pirms dažiem gadiem mirušās vecmāmiņas, un atrast saules bieži apspīdētā virtuves plauktā neattaisītu skābētu gurķu burku. “Ha, Inga, iečeko, ko es atradu. Varu saderēt, ka tie vēl aizvien ir ēdami.” Tu atvilktnē sameklē attaisāmo un palauz vaļā bleķa vāciņu. Atskan “psssssst”, un nāsīs iesitas kapu puķūdens dvinga. Drusku pēc zemes, drusku pēc etiķa, drusku pēc kariesa un padaudz pēc slapjām mežstrādnieka zeķēm. Bet tu esi drosminieks un nolem, ka vismaz jāpamēģina, tāpēc iebāz burkā pirkstus un lūko satvert vienu no gurķiem. Tā gals izšķīst starp īkšķi un rādītājpirkstu, un šajā brīdī pretīguma sajūta tomēr uzvar. Burkas saturs ielido sausās tualetes acī, bet burka komposta kaudzē. Tev vienalga, ka tā nesadalās, jo tāpat šeit negrasies dzīvot. Ieradies tikai apsekot situāciju, lai saprastu, cik reāli īpašumu pārdot šādā stāvoklī bez papildu ieguldījumiem.

Lūk, satikt vidusskolas klasesbiedrus, no kuriem pēc eksāmeniem atvadījies ar kamolu kaklā un solījies īrēt kopā dzīvokli Rīgā, ja abi tur studēsiet, nu ir kā tas grābiens skābajā gurķu burkā. Tu klaji neieredzi visus tos mūļus un tukši blenz pierē Kristīnei, kas tev stāsta par savu jauno darbu ministrijā. Tu māj ar galvu, un jūti, kā pacietība plok tikpat ātri cik dzēriens plastmasas glāzītē. “Hm? Nē, neko… es tikai pats brīnos. Taisni apbrīnojami, cik ļoti mani šis neinteresē,” ir tas, ko tu gribētu pateikt, bet “Oho, forši, jā. Nu, lai izdodas!” ir tas, ko tu pasaki. Un šis nav tikai par to, ka kādam skaustu citu veiksmes. Tevi uzvelk arī viņu neveiksmes. Tu nepriecājies, bet “besies” par to, kā kāds čīkst. Bet pirms 15 gadiem jūs atvadījāties kā sirdsdraugi, un neko jau pa šo laiku viens otram nenodarījāt. Kas mainījās? Varbūt neliela neiecietība ir cilvēku pamatstāvoklis, fona iestatījums, sevi saudzējošais režīms?

Lūk, kāds varētu teikt, ka šo raksta viens rūgtuma pilns cilvēks, kurš visur redz tikai neiecietību. Bet padomā, vai tiešām tu nevienu neienīsti? Nu, vismaz neieredzi ne acu galā? Galēji labējie zūdās par “tvitera sniegpārsliņām”, viņi negrib šeit redzēt imigrantus un zaļā kursa politikā saskata sarkanu vimpeļu rindas Marksa vārdā nosauktā gatvē. Stulbie konservatīvie, viņi ienīst citādo, viņi ienīst progresu, vai ne? Bet hei, tieši tas pats ir vērsts otrā virzienā. Temati citi, argumentācijas stils tas pats.

Katra no pusēm lūko uzrausties baltā zirgā un pateikt, ka viņu praktizētā neieredzēšana ir tik vien kā aizsargreakcija uz otras puses praktizēto neieredzēšanu. “Gudrākais piekāpjas” te nestrādās, jo tad gudrākais izrādīsies nevis gudrākais, bet mīkstais. Kādā multfilmas “Simpsoni” epizodē Homēra senilais tēvs Eibs, izplūdis savā kārtējā stundu garajā buldurēšanā, tostarp atzina, ka tieši viņš sanaidojis suņus ar kaķiem. Šis naids, kas diez vai vispār tā būtu definējams, varētu būt bioloģiski iepriekšnoteikts. Bet kāpēc tu neieredzi citu cilvēku? Kāpēc liberāļi neieredz konservatīvos, un otrādi? Tā pati suga taču. Ar vairumu no tiem tev nav ko dalīt, vairumu tu pat neesi saticis un nekad nesatiksi. Vienkārši tāpēc, ka viņi nedara kā tu, proti, nedara pareizi.

Maldinoši arī piedēvēt šādu rīcību tikai maziskiem, nenovīdīgiem vai “zemākā sabiedrības slāņa” cilvēkiem. Viņi tevi neieredz par to, ka lielākā tava problēma dzīvē šobrīd ir, ka depozīta sistēmas automātā nevarēs iestūķēt vīna pudeles, un tu par to pajoko tviterī, Pierīgā sēžot savā vidusslāņa sapņu privātmājā ar biezpienapmetuma sienām. Tu viņus neieredzi par respiratoriem zem deguna. Kā? Nu, kā tāds Pjotrs no Purčika pusotristabas dzīvokļa, kurš divus gadus pavadījis ar diviem brēcošiem sīkaļām un bezdarbnieci sievu otrā istabā, var būt tik bezatbildīgs un vienaldzīgs pret sabiedrību un tevi? Viņš taču šauj kājā pats sev. Neieredzu! Kāpēc gan viņi nevarētu pie kamīna lasīt “Rīgas Laiku” un būt visi tādi gudri, niansēti un daudzslāņaini kā es? Pajokot, cik stulbi, ka depozīta sistēmas aparātos nevarēs nodot vīna pudeles, tāpēc tu pašlaik tai neredzi pielietojumu, ha ha!

Lai neieredzētu kādu, pietiek ar mazumiņu. Pietiek pat ar triviālām atšķirībām, kas vispār neko nenozīmē. Ja nedaudz pakavēsieties pie šīs domas, jūs apjautīsiet, cik daudz un dažādos kaitinošos veidos cits cilvēks vienkārši var ienākt telpā. Cik “besīgi” var pasveicināties. Tā, ka tu acumirklī viņu sāc neieredzēt, bez nekāda īpaša dziļāka iemesla. Jo viņš sveicinās ne tā, kā tev patīk, un vispār tās tavas zeķes ar burkāniņiem nav tas mērenais, bet nepieciešamais rotaļīguma elements korporatīvajā vidē, kā tev gribētos domāt. Tās ir vienkārši stulbas, Kristap, un tāpēc es tevi neieredzu. Par stulbajām zeķēm un stulbo sveicienu “Čavenieks!” Bet visādi citādi tu esi normāls. Neienīstu un nenovēlu neko ļaunu, bet neieredzu, un tu man besī.

Tātad vēlreiz – vai universāla laimības pasaule bez neieredzēšanas ir tā, uz ko mums jātiecas, jo sociāli vēlamā rīcība ir mīlēt un cienīt, nevis neieredzēt? Vienīgais veids, kā es to varu iztēloties – ja mēs izskaustu jebkādas būtiskas atšķirības savā starpā un kļūtu garlaicīgi vienādi. Kaut kāda konformistisku klonu kolonija, viens liels sociālais burbulis, kur pat burkāniņu zeķes visiem ir vienādas, lai nedotu iespēju kādam par tām uzcepties. Tā nešķiet pārāk jauka ideja, un labi, ka nekad neīstenosies.

Nav šaubu, ka naida noziegumi un mērķtiecīga kaitēšana ir jāierobežo ar represīvām metodēm, lai mēs šos cilvēkus, kas pastrādājuši naida noziegumus, varētu iekrāmēt uz 10 gadiem būrītī, kolektīvi ienīst un tādējādi parādīt, cik slikti ir ienīst. Taču neliela neieredzēšana gan būtu vēlama un pat veicināma parādība. Tā ir daudz interesantāk dzīvot, un to mēs apliecinām paši ar savām darbībām. Neredzu citu iemeslu, kāpēc gan lai cilvēki izvēlētos atkal un atkal braukt uz klases salidojumiem un mērkt roku pretīgajā sālījuma burkā.

6 Replies to “Es tevi neieredzu, tu mani arī jeb īsa nīšanas anatomija”

  1. Lai visu padarītu vēl banālāku, varēji pieminēt “Batman Lego” multenes noslēguma tēzi, ka arī naids ir savstarpējo attiecību forma un nīstamais subjekts/objekts nīdējam kaut ko nozīmē.

Atbildēt uz H8ris Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *