Es – riteņbraucējs. Tu – velodarasts.

Pagājušās nedēļas pašās beigās iegādājos jaunu velosipēdu. Tā kā man – atšķirībā no dažādām Rūsiņveidīgām radībām – reizēm arī vakaros mēdz būt tādas tikšanās, uz kurām gan pašcieņa, gan cieņa pret citiem, liedz ierasties velobiksēs un viegli iesvīdušam, riteni atstāju centrā līdz piemērotam brīdim, kad bija iespēja mērot ceļu uz savu dzīvesvietu Baltezerā.

Būdams sabiedriski aktīvs cilvēks, nebiju palaidis garām dažādu velobraucēju iespaidus, pieredzi un viedokļus (komentāros šeit, rakstā šeit, lai minētu divus aktuālus piemērus), tādēļ biju gatavs – gatavs doties Cīņā. Cīņā pret debilajiem un aklajiem gājējiem, kas nekaunīgi izlec priekšā tieši manam velo. Cīņā pret aptaurētajiem autovadītājiem, kas mani labākajā gadījumā nepārtraukti spiedīs malā, bet sliktākajā – vienkārši sabrauks. Cīņā ar Lielo Netaisnību vārdā Sliktā Veloinfrastruktūra.

Pareizāk sakot, es būtu bijis gatavs doties Cīņā, ja es būtu tik pat debils, kā daudzi velofanāti. Ja cilvēks domā, ka visa pasaule viņu apbižo, dara pāri un turklāt ir parādā, ir viegli izjust naidu un aizkaitinājumu jau brauciena sākumā un katru mazāko citu satiksmes dalībnieku kustību uztvert kā tiešu, tīšu un personīgu agresijas izpausmi un uzbrukumu Manām Dižajām Velosipēdista Tiesībām.

Atšķirībā no dažiem labiem riteņbraucēju tiesību aizstāvjiem, izvēlējos neizjust naidu, bet braucienam pievērsties ar atklātu un atvērtu prātu – jo kas to lai zina, es tomēr 2015. gadā ne reizi ar riteni nebiju Rīgas centrā, un varbūt šajā laikā tiešām ir notikušas negatīvas izmaiņas, kuras izjūt tikai tie, kas ar riteni brauc?

Tā kā šo rakstu tomēr spēju uzklabināt, jūs jau sapratāt, ka neviens mani nesabrauca. Bet kā tad īsti bija braukt ar velosipēdu no Rīgas centra līdz Baltezeram? Ar kādiem draudiem un kādām problēmām es sastapos?

Pilnīgi nekādām.

Varbūt tāpēc, ka es pie sarkanās gaismas – atšķirībā no daudziem citiem riteņbraucējiem – izvēlējos apturēt savu velosipēdu, lai pagaidītu zaļo. Secināju, ka es acīmredzot esmu šausmīgi slikts vecāks, jo esmu savai nepilnus četrus gadus vecai meitai iemācījis, ka jāgaida zaļais – spriežot pēc riteņbraucēju vairākuma, šī mācība ir pilnīgi debila. Turklāt, ja luksofors pārslēdzās uz dzelteno, es arī necentos palielināt ātrumu, lai izsprauktu cauri uz dzeltensarkano, bet apstājos un gaidīju.

Varbūt tāpēc, ka es, braucot pa Stabu ielu, posmā starp Tērbatas un Barona, atbilstošā brīdī pārkārtojos uz brauktuves kreiso pusi, lai varētu veikt kreiso pagriezienu no kreisās joslas, nevis hujārīt pāri pa diagonāli no labās, kā esmu redzējis dažus gudreļus darām. Vēl pie tam – tāpat, kā braucot pie auto stūres, es nebraucu pretēji braukšanas virzienam pa vienvirziena ielu, jo “man tikai īsu gabalu vajag” un “man ir Tiesības, lai gan es nepārzinu CSN, hahahah!”

Varbūt tāpēc, ka es nebraucu pa ietvi, tādēļ nemaz nesastapos ar tiem “debilajiem gājējiem”, kas “neprognozējami apstājās”, jo es apzinos, ka velosipēda vieta ir vai nu uz veloceliņa, vai uz brauktuves, un ja man kaut kāda iemesla dēļ ir jāpabrauc īss gabaliņš pa ietvi, tad tā ir mana atbildība braukt gana lēni, lai es nevarētu apdraudēt nevienu gājēju. Tomēr ietve ir gājēju zona, nevis riteņbraucēju.

Varbūt tāpēc, ka es, redzēdams, ka krustojumā mašīna rāda labo pagriezienu, necenšos uzsākt sacensību un piespiest mašīnai mani palaist vai uzbraukt man virsū, bet aprēķinu, kā mums abiem būs vislabāk un visērtāk izbraukt krustojumu tā, lai mēs viens otram pēc iespējas mazāk traucētu.

Varbūt tāpēc, ka es, braukdams pa Barona ielas nu jau bēdīgi slaveno rekomendējošo velojoslu, nedomāju kā es mājās piespamošu internetu ar to, cik drausmīgi slikta un nedroša tā ir, bet papriecājos, ka pa to tomēr ir foršāk braukt, nekā ja tās tur nebūtu – tomēr uz tās bruģis drusku līdzenāks, nekā blakus. Turklāt es arī apzinājos, ka tā ir rekomendējoša – kā arī ko tas nozīmē no CSN viedokļa. (Ar šo es negribu teikt, ka Ušakovs nav kārtējo reizi lieki ižšķerdējis nodokļu maksātāju naudu – to viņš totāli ir izdarījis!)

Varbūt tāpēc, ka, braucot pāri VEF tiltam (kas ir viens jobans veidojums no visu satiksmes dalībnieku skatpunkta), es tomēr tilta pašā augšā, kur ietve ir visšaurākā, labāk piestāšu malā, lai palaistu māmiņu ar bērnu ratiņiem, nevis maukšu ar 30 km/h ar kliedzienu MAN IR VELO, MAN IR TIESĪBAS! Turklāt mans ritenis arī ir aprīkots ar bremzēm, kas, protams, ir galīgi nestilīgi, bet droši un ērti.

Varbūt arī tāpēc, ka es pirms šķērsoju uz veloceliņa Rīga-Jugla esošās velopārbrauktuves, tomēr pametu aci pa kreisi pāri plecam, lai pārbaudītu, vai kāda mašīna negrasās tūlīt nogriezties. Jo arī starp autobraucējiem ir gan lohi, gan neuzmanīgi cilvēki, un es tomēr sekundē nobraucu kādus 4-5 metrus (ja matemātika nepieviļ), tādēļ labāk lieku reizi paskatīties un nepieciešamības gadījumā pielāgot ātrumu, nevis pēc tam ar lauztu roku un smadzeņu satricinājumu kunkstēt BET MAN IR TIESĪBAS, VIŅAM BIJA JĀDOD CEĻŠ! (Jā, bija jādod, bet vai tas padarītu manu roku par mazāk lauztu?)

Varbūt man problēmas neradās tieši tāpēc, ka es ievēroju CSN? Ka es domāju ne tikai par savām tiesībām, bet arī par saviem pienākumiem?

Varbut tāpēc es esmu riteņbraucējs, bet tu – velodarasts.

40 Replies to “Es – riteņbraucējs. Tu – velodarasts.”

  1. Raksts ir brīnišķīgs! Kāds beidzot ir izvilcis esenci un pārnesis uz rakstiem Rīgas ielās ikdienā notiekošo. Īpaši aktuāli velosezonai sākoties! Un, ja ar šo rakstu, mīļais Cehs, Tev izdosies likt aizdomāties vismaz vienam no šiem subjektiem, tas jau būs sasniegums! Tikai vienam, nevis tādēļ, ka raksts būtu bāls, garlaicīgs vai acīmredzami homoseksuāls, kā dažu labu šī raksta komentāru autoru vārdi, bet gan tādēļ, ka šī nepārprotamā pārākuma apziņa tajās svarīgās sejas uz vanabī ērempreisiem un citiem čačariem Rīgas ielās nespēj uztvert neko ārpus netīro bārdu īpašnieku un citu puķu bērnu diktētajiem kanoniem.

  2. Es arī varu lielai daļai piekrist. Traucē pārsvarā 2 lietas – auto vadītāji, kuri nerāda pagriezienus, un uzbrauktuvju/nobrauktuvju neesamība. Tāpat dusmojos uz riteņbraucējiem, kas neizmanto nekādas gaismas braucot pa tumsu.

  3. Gejisks raksts. Vasarā braucu ar riteni katru dienu 20 km. Braucu mierīgi un nosvērti, bet apgalvot, ka nav debīlu gājēju?! :-D
    Ja godīgi, tad cilvēka saprāts nav saistīts ar pārvietošanās līdzekli, bet ko nu par to…

  4. “veloceliņa Rīga-Jugla esošās velopārbrauktuves” – uz šīm velopārbrauktuvēm (divas raustītas baltas līnijas un ar/bez sarkanu krāsojumu vidū) velosipēdiem nav priekšroka, ja vien tās neatrodas krustojumā (kas ir ārkārtīgi reti)… Nejaukt tās ar gājēju pārejām (zebrām). Pietiekami redzēts kā velosipēdi neskatoties vālē tām pāri un pat gājēji iedomājās, ka šiem tur priekšroka…

  5. Pilnīgi pajāt. Ričuks ir paredzēts tikai tam, lai, pālī esot, varētu paspēt pirms 22:00 uz tuvāko šnabeni. Vai makšķerēt, lai makšķerējot var iekapāt. Respektīvi – ja ar riteni, tad vai nu pālī, vai pidars.

  6. Galvenais jautājums – kad riteņbraucēji sāks cīņu ar veloderastiem?
    Tā kā uz sejas nevienam nav rakstīts, kurš ir kurš, tad, diemžēl, visus asociē ar sliktākajiem.

  7. Tie, kas komentē, ka šis raksts esot homoseksuāls, gejisks utt…man ļoti interesētu, kas jums tieši nepatīk? Teksta saturs, jo jums liekas, ka ir jābrauc pāri sarkanam, ir jāsacenšās ar mašīnām par tiesībām un nav jārespektē gājējus? Vai arī jums nepatīk šī autora izmantotie vārdi un viņa tekstu uzskatāt par nekvalitatīvu (tā ir gaumes lieta, par to katram būs cits viedoklis).
    Vai varbūt tomēr es jūs nesapratu un jūsu to “gejisks raksts” lietojat kā komplimentu?

  8. Āmurs, Tu tagad jauno kārtību taisīsi? Es zaļā gaisma ir tikai lēnīgajiem pederastiaņiem. Tie normālie čaļi, kas var izšmaukt cauri un ieekonomēt 1 minūti tik ļoti dārgā dzīves laika, ir ZOO. Nevajag muldēties. Es tikai tagad mācos ar veļiku, kad būšu apguvis visus ielu čītus, tad es piepromēšu to ar auto. Ja vēl tad nebaidīsies, kad es vālēšu pāri sarkanajam, tad paņemšu mikriņu, ibio bio rio zemenītes laidarā!

  9. Grūti nabaga latvietim tādā melnbaltā pasaulē dzīvot, kur ir tikai šausmīgi pareizi un likumpaklausīgi pilsoņi un debīli huligāni. Tieši šorīt uz bēdīgi slavenā Barona ielas veloceliņa vairākas reizes man priekšā izleca gājēji, kuri it kā paskatijās uz ielu, bet tā kā es esmu caurspīdīgs, tad, konstatējuši, ka mašīnu nav, metās pāri ielai. Un 2 auto ar avārijas ugunīm stāvēja tieši uz veloceliņa, jo viņam acīmredzot ļoti vajadzēja tieši tajā vietā. un man nācās apbraukt pa bruģi, izbraucot priekša citām mašīnām. un vēl viens, kurš gandrīz uzbrauca man virsu, jo viņam, redz, vajadzēja griezt pa labi nevis pāri veloceliņam, bet NO veloceliņa…

  10. Ja ar riteli braucot pa ietvi uzskriesi kaadam virsuu, 100 procentos gadijumu vainigs bus ritelis. Gaajeejam nav jaaskataas vai pa ietvi nenesas kaads atsaldeets velosipegjiks. Un tiem kam raksts nepatiik tie vi3nnozimigi ir velopegjiki

  11. Putns – — aha! sākas tas, ko es paredzēju – Gājēji tā jau hujārī pāri ielai kur pagadās, a tagad uz baronenes vēl autiņiem ir 30. Tagad velosipēdistus un veLošiPidarus apdraudēs ne tikai viņu pārākuma sajūta un auto, bet arī gājēji! Kangratuleeeeeišaaaanz and selabreeeeišaaaanz….!!!

  12. Raksts ir vnk tizls! Kritizet citus ir loti “Pareiza” lieta! Ja uz ielas Ripzagis ir it ka kulturals, tad tomers vinjsh it ticis pie interneta un piespamoja to

  13. putns:
    nācās apbraukt?!
    pa bruģi!?
    Tas ir pcs, labi, ka sveikā tiki mājās. Vai tomēr netiki sveikā? Morāli notriekts tomēr esi. Un vēl caurspīdīgs. Tas var būt tādēļ, ka maz ēd, bet daudz dzer kapiju? Bārda droši vien arī sliktāk aug pēdējā laikā?

  14. Smuks raksts, žēl, ka nekad nesasniegs mērķauditorijas smadzeņu punktus, kuros veidojas sabiedriskā atbildība. Velorasti ir un paliek egoisti.
    Paldies Ripzāģi, paldies!

Atbildēt uz Oicis Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *