Es redzu tev cauri

“Nevari ienākt pie manis kabinetā?”, “Nevēlies piesēst?”, “Nevēlies kafiju?” esmu gana daudz studējis psiholoģiju, lai saprastu, ka šie vārdi nesola neko labu. Priekšnieces balss telefona klausulē izklausījās diezgan stingra, un es mēģināju izsecināt viņas negaidīto interesi pret mani. Karnegī, Freids, Jungs – šie viedie vīri man ir mācījuši daudz. Alana Pīza “Ķermeņa valodu” zinu no galvas. Ričarda Brensona autobiogrāfija man mājās stāv uz virtuves galdiņa, glabājas planšetē un guļ Google mākonī, vienā mapītē ar Frederika Beigbedera “99 frankiem”. Manā mentālajā īpašumā ir visi rīki, lai es vienmēr būtu vienu soli priekšā un divas galvas augstāk par pelēko masu.

“Atceries, kā tu atnāci pie mums strādāt?” priekšniece sāka mani iztaujāt. “Nu, jā”, es nobubināju. Šobrīd viņa neizklausījās stingra. Varbūt nedaudz nogurusi. Redzēju, ka zem galda viņas viena kurpe bija pagriezta ar purngalu pret mani, bet otra laiski šūpojās uz pirkstgaliem. Laba zīme.

“Mēs… nē, pareizāk būtu teikt – es, es uz tevi liku lielas cerības” viņa turpināja. “Paldies.” Priekšnieces kompliments izklausījās diezgan samocīts, taču patiess. Dažreiz man šķiet, ka es esmu pāraudzis savu patreizējo darbu. Algas pielikums nevarētu novērst mani no domas par aiziešanu brīvos vējos un par sava biznesa uzsākšanu. Droši vien arī priekšniece to juta.

“Vai tev patīk mūsu kolektīvā?” viņa jautāja. “Tīri neko”, es atbildēju. Viņa novērsa skatienu uz leju un noglāstīja matus. Tad nolika elkoņus uz galda, atspieda zodu plaukstās un pētīja mani skatoties pāri briļļu ietvaram. Uz plaukstu locītavu bālās ādas bija redzami zilu vēnu pavedieni, kurus īpaši izcēla baltās blūzes piedurkņu mirdzums.

“Un kā ar personīgo dzīvi? Darbs netraucē?”, viņa uzdeva šķietami nevainīgu jautājumu. “Kā ir, tā ir”, es novilku. Biju dzirdējis, ka priekšniece taisās apmeklēt Parīzi. Nezkāda starptautiska konference, un viņai noteikti būs vajadzīgs tulks. Pieļāvu, ka priekšniece cer arī uz stingrāku pimpi, un tāpēc man tiek uzdoti šie jautājumi. Esmu firmas PR speciālists, un nevienam nerastos lieki jautājumi, ja mēs kopā lidotu uz Franciju un apmestos vienā viesnīcas numuriņā. Kāpēc gan nē, es prātoju. Viņa ir tīri izskatīga milfa, ļoti slaida, drīzāk tieva, teiktu pat izstīdzējusi, un man būtu interesanti uzzināt vai viņai seksa laikā grab kauli. Es pasmaidīju.

“Es pat nezinu kā to labāk noformulēt”, viņa uzsāka teikumu, taču viņas balss aizlūza un priekšniece pasniedzās pēc ūdens glāzes. “Nevajag neko paskaidrot”, es teicu “es visu saprotu”. “Patiešām?” viņa atguva mieru, “tu esi prātīgs zēns, uzrakstīsi pats?”. “Ko uzrakstīšu?” biju vieglā neizpratnē. “Atlūgumu, protams. Rakstīsi pats vai mums tevi jāsviež ārā ar juristu palīdzību? Tu esi atlaists.” viņas vārdi bija negaidīti, kā atskaņas Gačo repa pantiņos.

“Jums nav tiesību” mēģināju protestēt. “Ņum ņau piepību” viņa mani atmēdīja. “Nu paskaties pats. Kāda velna pēc mūsu pelmeņu fabrikā tāds sabiedrisko attiecību speciālists ir vajadzīgs, ko? Ko tu vispār dari, ka ne caurām dienām dirni internetā? Vienīgais laikraksts, kurš pēdējā gada laikā kaut ko par mums ir uzrakstījis, ir “Ludzas zeme”. Tev pielec? “Ludzas zeme” un viss. Tu paskaties uz sevi, cirvis tāds. Es pat neko nesaku par to, ko tu meklē internetā, man admins parādīja. Kamēr mūsu biznesu izdirsina cūku mēris un sanitārie dienesti, tu meklē jokus un pornogrāfiju. Es pat negribu zināt, kas tie tādi midžeti un bestialitijs ir.” viņa beidza savu izvirdumu.

“Bet es domāju, ka mums būs sekss?” neapdomīgi ķēros pie pēdējā salmiņa. “Sekss mums būs tad, kad mani juristi tevi uzvilks uz desas” viņa atcirta.

1P9jNzc

10 Replies to “Es redzu tev cauri”

  1. Bubinātu gan, viss ir labi. Tikai šefene aizsvilās ne po tēmu, gājums no kafijas uz jurista desu miglā tīts. Varēja darbinieks kaut ar savu desu davest.

  2. Man reiz ar bija līdzīga saruna ar priekšnieci, kas vilka korseti pa virsu blūzei (tfuck?). Gribējās pasūtīt kuci dirst, bet ātrumā nevarēju atrast sulīgus vārdus, tāpēc iztiku ar nedaudz ieskābušu vakardienas šašlika pirdienu un “Bļa, beidzot!”. Aizejot nebija ko tīri nozagt. Tik vien aizsākts toletes rullis, BIC pilcspalva un grāmatvedes jogurts.

Atbildēt uz Imiic Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *