Es protestēju, tātad esmu

Gobzema piketā iemaldījos nejauši. Nācu mājās no protesta pret to, ka šogad nenotiek praids, un Vecrīgā, pie Saeimas pamanīju bariņu cilvēku. Pret ko viņi piketēja, man nebija ne jausmas, taču nolēmu pievienoties, jo ļaudis izskatījās miermīlīgi un jauki.

Un tā arī bija – kāda sieviete uzreiz izteica komplimentu:

“Kāds skaists karodziņš!”

Tas bija mans gender-fluid karodziņš – ne varavīkšņainais, bet rozā violetais, tas tā, ja kāds nezina. Bet to viņai neskaidroju, tikai draudzīgi pacēlu īkšķi.

Brīdi pastāvējis, pamanīju, ka blakus rosās cita cilvēku grupa – viņi bija skaļāki, tur bija vairāk plakātu un arī jautrības. Tas bija protests pret administratīvi teritoriālo reformu. Te mutuļoja uzsaukumi, sarunas un smiekli. Varbūt man pieslieties viņiem? Kā nekā mammas dzimtā pilsēta Viesīte nebija apstiprināta par Sēlijas galvaspilsētu, un tas bija spļāviens manas ģimenes vēsturiskajā apziņā.

Gluži kā apstiprinot manas domas, no otra pūļa uz burvju mājienu iznira Koks. Viņu sauca Jānis Mārtiņš Egle, viņš bija mans brālēns, taču neviens viņu savādāk kā par Koku nekad nebija dēvējis.

“Koks! Ko tu te dari? Tu neesi Jēcī?”

“Haha! Sen jau ne! Es tagad studēju radošās industrijas Kultūras Akadēmijā.”

Palūkojos uzmanīgāk uz brālēnu. Jā, tas vairs nebija tas Koks, ar kuru mēs kādreiz Jēkabpilī krievu bērniem matos košļenes lipinājām . Tagad viņš bija uzaudzējis bārdu un tērpies modīgi šaurās strīpainās biksēs.

“Un tu Saša? Ko tu te?”

Vēlreiz paskatījos uz Koku. Viņa jaunais veidols mani mudināja uz atklātību.

“Es vairs neesmu Saša. Tagad esmu Damians-Lorēna. Nu, gender-fluid, non-binary, saproti?”

Nojauta mani nebija maldinājusi – Koks saprotoši un pat ar cieņu palūkojās uz mani un jautāja:

“Gribi rīt protestēt pret parka iznīcināšanu?”

Pamāju ar galvu.

Devāmies uz kādu vietu, ko konspirācijas dēļ Koks sauca par Pagalmu. Tur man izsniedza plakātu “Vai uz Marsa ir dzīvība?” un iedalīja vietu, kur stāvēt. Šis bija izkaisītais protests – pa visu pilsētu, ne vienuviet. Tas gan lika mazliet vilties, jo man patika tieši protestu radītā tuvības sajūta. Taču ko darīt – protests paliek protests.

Nākamajā dienā nostājos sev paredzētajā vietā uz Ģertrūdes un Valmieras ielas stūra. Manā bērnībā te bija stikla taras pieņemšanas punkts, santehnikas veikals un tunelī uz Daugavpils ielu varēja dabūt pa purnu no gopņikiem. Tagad te plūda nebeidzama automašīnu straume un uz sienas rēgojās sieriņa “Kārums” reklāma. Socializācijas nekādas, taču pilsoniskā apziņa triumfēja. Jau zinādama, ka vide, kādā atradīšos, nebūs neko priecīga, šodien nolēmu būt Lorēna un uzvilku gaišzilu kleitu. Izdaiļo sevi un arī apkārtne uzsmaidīs!

Nostāvēju uz pelēkā stūra pāris stundas, nekādu īpašo reakciju neizraisot, izņemot kādu vīrieti, kurš gribēja izdiedelēt divus eiro. Tad no Valmieras ielas puses pēkšņi uzradās divas meitenes ar zaļiem matiem uz velosipēdiem.

“Hei, Lorēna! Mums ir jauns protests – Black Lives Matter! Esi dzirdējusi par rasisma uzplūdiem pasaulē?”

Pamāju ar galvu. Gan ne par rasismu, bet tādēļ, ka lielākajai no meitenēm nebija krūštura un uz palielā dekoltē bija ar flomasteri uzrakstīts BLM. Zilais krekliņš – gandrīz tādā tonī kā mana kleita – atklāja krūšu galiņus , un mans ķermenis nodevīgi signalizēja, ka neesmu vis nekāda Lorēna, bet Damians. Kādēļ tā? Dzimums taču bija tikai sociāls konstrukts… Taču, ieraugot simpātiskus pupus, man vienmēr sacēlās?

Lai nu kā, devos pie Brīvības pieminekļa, kur man izsniedza jaunu plakātu “Rasismam nē!”. Man par nožēlu, BLM dekoltē meitene stāvēja tālu un bija jādistancējas. Es būtu pienācis, tfu, pienākusi viņai tuvāk, bet kas to zina, kā viss tālāk attīstītos.

Atkal stāvēju kādu laiku ar jauno plakātu. Kamēr man neglābjam sagribējās atliet. Tomēr izdomāju, ka šodien būšu Damians, šajos apstākļos tas bija vieglāk un neuzkrītoši devos uz Operas parku. Tur, pavisam netālu, mani atkal uzrunāja Gobzema piketā satiktā sieviete:

“Kāda skaista kleita!”

Lūk, cik brīvs, dogmu neapmiglots prāts, – nodomāju un pateicu paldies. Nu jau arī risinājās saruna.

“Vai zināt, ka rīt paredzēts protests?”

“Kāds?”

“Protests pret protestu pret rasismu. Nav ko mums te pakļauties visādiem melnajiem.”

Palocīju ar galvu. Mans plakāts, par laimi, bija palicis pie staba, bet vai šī no aizspriedumiem brīvā sieviete maz uz to būtu reaģējusi? Te bija kaut kas vairāk, kaut kas lielāks, ko es tikai tagad sāku saprast.

Iezvanījās telefons. Tas bija Koks:

“Rīt protests pret jauno koncertzāli. Būsi?”

“Pagaidi.”

Nospiedu sarkano taustiņu un apsēdos uz soliņa. Viegli ļodzījās kājas. Saruna ar sievieti bija ierosinājusi domu vētru, kas šobrīd konkretizējās galvā. Protests pret protestu – tas taču bija vienkārši un ģeniāli. Neiešu ne uz kādu koncertzāli, nedz arī vairs stāvēt pie “Kāruma” reklāmas. Es organizēšu pats, tas ir, pati savu protestu – pret protestiem. Un pēc tam protestu pret protestu protestu. Un tā tālāk. Un tādā veidā visi cilvēki varēs apvienoties un nākt protestēt pret protestiem, kādā veidā gribēs – arī tādā kā non-binary protestētāja identitātē. Izzudīs šķelšanās starp antireformistiem, liberāļiem, konservatīvajiem un meitenēm ar zaļajiem matiem – visi vienkārši protestēs, kā nu kuram iekrīt laiks un griba. No tādas domas par jauno brīvību man tā sagriezās galva, ka pat aizmirsu, ka biju gribējis/gribējusi atliet.

2 Replies to “Es protestēju, tātad esmu”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *