‘Es nepanesu laktozi’ jeb Neatkarības karš 2020. gadā

Ceha triecienbrigādes Neatkarības bataljona seržantam Kristapam Ālam mutē bija pīpe, bet pierē rūpju rieva. Kamēr citi patriotu mēnesī plāno, ar kuru no Ēķa filmām atzīmēt valsts svētkus, stumjot māgā lielveikala plauktā plastmasas maisā pusotru dienu marinēto broileri, K. Ālam svinēšana nebija prātā. Pagājis nedaudz vairāk par gadu simteni, kopš brašie latvju zēni aiz čupra izsvieda no jaundibinātās valsts visus ciemiņus, kas aizkavējušies pārāk ilgi un sāka uzvesties nepieklājīgi kā tāds seju aizlējis trešās pakāpes brālēns tavā apaļajā kāzu jubilejā. Dabai piemīt cikliskums, un 100 gadi ir visai labs atskaites punkts, vismaz tik niecīgas vienības kā cilvēces vēsture kontekstā. “Un ja nu būtu jāiet šodien, tagad,” nepatīkamo domu pats sev norūca K. Āls tā, it kā, izteikta skaļi, tā kļūtu vieglāk aptverama.

Tālāk lasāmais ir nekas cits kā vien seržanta K. Āla raižu pilnajā prātā uzburta skice, kurai nav nekādas saiknes ar realitāti un, cerams, nebūs arī.

Šī vīzija ved uz kādu rekrutēšanas punktu Rīgā. Fonā redzami dūmu stabi – vietām Pārdaugavā deg. Rit Neatkarības kara izšķirošās dienas, tikai šis ir Otrais Neatkarības karš un ir 2020. gads. Rekrutēšanas punktā rindā stāv kādi septiņi vai vairāk galdu, pie katra sēž rakstvedis un instruktors. Aiz galdiem uzraksti – “Svaigēdāji”, “Vegāni”, “She/her”, “He/him”, “They/them”, “LGBTQ+” un vēl. Pie viena no galdiem vīzijā sēdēja arī K. Āls, bet viņam bija bail atskatīties, lai noskaidrotu, kas stāv rindā pie viņa nākamais. It kā izskatījās normāli.

“Vārds, uzvārds, vecums,” norūca K. Āls.

“Džareds Madara Gobzems, 21. Sakiet, a jums apdrošināšanas paketē ir arī terapeita konsultācijas? Man ir fobija no sava īstā dzimuma,” nočerkstēja jaunietis neveiksmīgi izmocītā falsetā.

“Ko? Kāds vēl terapeits? Ja varēs salāpīt, tevi salāpīs. Ja būsi bezcerīgais, kritīsi par tēvzemi. Še, paraksts te, marš, pēc šineļa un plintes, rau, tur, viņā galā. Nākamais.”

Klusums.

“Nākamais!” K. Āls uzkāsēja kā aizsmacis ķēdes suns krietnā rudens salnā, kādas pirms 100 gadiem vēl bija normāla parādība.

Rindas priekšā stāvošais turpināja bakstīt telefonu un tāpat, galvu nepacēlis, piešļūca pie galda. “Tev ir pauerbanka? Man tūlīt izlādēsies,” dēlietis uzrunāja seržantu, pirmo reizi pagodinājis viņu ar skatienu, bet aizvien pa pusei caur pieri, pa pusei telefonā. Tas nu bija par daudz. Seržants lēnām piecēlās kājās, un nevarētu gluži teikt, ka jaunieša sejā pavīdēja ieinteresētība, tomēr totālās vienaldzības izteiksme bija zudusi. Droši vien piecēlās pēc pauerbankas? Taču seržants tikpat lēnām, kā piecēlās, atbalstījās ar rokām pret galdu un pārliecās tam pāri, apstājoties 15 centimetrus no jaunuļa sejas. “Vārds, uzvārds, vecums, sīkais mēsl!”

“Paklau, večuk, beidz man savu cīgu elpu pūst sejā, kas tu vispār tāds esi?” čalītis atkāpās un devās prom starp rindām: “Eu, kādam ir pauerbanka?”

“Nākamais,” seržants K. Āls izsauca tāpat, palicis kājās.

Priekšā nostājās sportiskas miesasbūves blondīnis gaiši zilām acīm. Platais torss teju plēsa pa vīlēm džemperi ar uzrakstu “Latvietis”. “Gatavs nolikt galvu par tēvzemi, komandier!”

“Oho, beidzot kāds normāls!” K. Āls atkal apsēdās un paņēma pildspalvu. “Vārds, uzvārds, vecums?”

“Raivo Dzintars Iesaliņš, komandier! 25 vasaras vecs!”

“Paraksts te, un, marš, pēc šineļa un plintes, rau, tur, viņā galā. Nākamais!”

“Ā, nē, plinti man nevajadzēs, komandier! Esmu gatavs nolikt galvu par tēvzemi, bet tikai nolikt. Pats dzīvību neatņemšu, tas pret manu pārliecību, komandier!” jaunieša balsī entuziasms turējās teju sektantiem raksturīgā līmenī.

“Tev vajadzēja iet uz veģetāriešu rindu, sasodīts. Pie velna!” K. Ālam bija gana. “Kaprāl, tālāk tu,” viņš norīkoja vietnieku blakus, piecēlās, iespīlēja mutes kaktiņā papirosu un pagāja garām rekrūtim Iesaliņam, pirmo reizi pagriezis galvu, lai ieraudzītu zīmi aiz galda – “Vegāni un dažādi citi sisīši”.

Ejot starp rindām, sarunas K. Āla ausīs dzēla asāk nekā ložmetēja tarkšķi un ložu krakšķi pret sasalušo koku stumbriem toreiz, Tīreļpurva spelgonī.

“Es nezinu… “Valsts” vispār ir tikai sociāls konstrukts, bet senči grib, lai es eju pakarot.”

“Dzirdēji, Sīmansons ēdot gaļu un dzerot pienu. Kā tāds barbars. Nez, mums arī liks? Es nepanesu laktozi.”

“Klausies, a šaut bermontiešus nav tā kā… rasistiski? Nu, viņi sanāk tādi kā imigranti, ne?”

“Man viens čoms stāstīja, ka Bermonts saviem džekiem apmaksājot jaunus telefonus, vari mainīt gandrīz vai pa diviem mēnešiem.”

“Nez, a te maksās normāli? Es bez divām štukām uz rokas nemaz netaisos.”

“Fak, man laikam ir depresija.”

“Idiot, tā nav depresija, tu esi vienkārši bēdīgs.”

“Eu, večuk, tev viss OK?” uz trotuāra drusciņ izgulēt nolikušos K. Ālu aiz pleca paraustīja miglaina būtne. Smagi plakstiņi trīsreiz lejā, trīsreiz augšā, un būtne ieguva asākas kontūras. Kaut kāds jauneklis. “Jā, jā, paldies, būs labi,” K. Āls uzsvempās kājās, aši noorientējās un, uzņēmis kursu uz Spīķeru pusi, steberēja garām 50 metrus garajai čalojošu jauniešu rindai pie “Tallinas Pagalma” ieejas. Ļauns murgs, paldies Dievam.

4 Replies to “‘Es nepanesu laktozi’ jeb Neatkarības karš 2020. gadā”

  1. Es vienkārši raudi… cik šis ir precīzi… man nav depresija – man ir vienkārši skumji… skaidrs, ka 2020.gadā pat virtuālā Tīreļpurvā “dižie” tēvzemes iesalnieki noslīks nevis Bermontiešus pieveiks…
    Es vienkārši raudu… man nav depresija…man vienkārši skumji…

  2. Paldies, smuki. Kas visu situāciju nolīdzina, ir, ka “bermontiešu” pusē aina ir tieši tāda pati – cilvēki pamazām kļūst nepiemēroti karam. Un nevar teikt, ka šī virzība mani apbēdinātu.

    1. Kad pienāks laiks karot (un šis, maita, pienāks!), un nebūs, kas karo, tad gan tu mazliet sabēdāsies. Depresija atnāks nedaudz vēlāk.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *