Es neesmu labs cilvēks. Pirmā daļa

Septītā klase, pārtraukums. Bija dzestra marta diena un debesu pelēkie toņi tikai akcentēja skolotājas Modrītes pēdejās stundas nobeigumā teikto: “Viduvējības, jūs visi esat viduvējības!”

Ejot cauri gaitenim dzirdēju strauji tuvojošos soļus. Pagriezu galvu, redzēju Modri. Viņš bija klases nosacītais līderis, vismaz ja runa bija par apcelšanas upuru izraudzīšanu starp vājākajiem skolēniem. Vārdu sakot, tipisks topošais ierēdnis.

“Vecīt, tu par Jurku dzirdēji?” Lai arī viņš centās runāt vēsi, balss viņu nodeva – Modris bija pāruzbudināts.

“Nē, a kas?”

“Viņš… Viņš valkā sava tēva apenes, tas sīkais pediņš valkā sava tēva apenes!”

“Nooo-pietni? Hā hā hā!” Ja Modris bija izvēlējies Jurku par upuru, tad labāk bija smieties līdzi, vismaz ja nepiederēji pie Modra ciešākajiem sabiedrotajiem.

“Jā, nopietni! Es zināju, ka viņš ir pediņš, zināju!”

“Droši vien ar tēvu arī vienā gultā guļ, hā hā hā!” Šis teikums kalpoja kā galīgs apliecinājums tam, ka biju Modra pusē, lai par to nebūtu nekādu šaubu.

“Hā hā, noteikti! Klau, tu pasaki par šo Ancim un Jankam, pēc pēdējās stundas fiksi tinamies prom, sagaidam viņu pie ejas.”

Trīs stundas vēlāk mēs visi – es, Ancis, Janka, Modris un vēl trīs Modra draugi – stāvējām pie ejas, kas principā bija plata ietve, kuras vienu pusi norobežoja gara fabrikas ēka, bet otru žogs. Modris un divi viņa draugi pīpēja, no “manējiem” tikai Janka smēķēja. Es vēl nebiju sapratis, cik kruta ir maksāt par iespēju kļūt atkarīgam un lēnām sevi indēt nost. Tādu viedumu sasniedzu tikai astotajā klasē.

Jurka tuvojās. Jau pa gabalu varēja redzēt, ka viņš neko nenojauš. Kad bija jau gandrīz mums garām, Modris viņu uzrunāja. “Eu, Jurka, klau, panāc šurp – gribu tev kaut ko pajautāt.”

Jurka apmulsa, lēnām tuvojās. Skaidrs bija, ka viņš joprojām nesaprata, kas viņu gaida. Pienācis mums klāt, Modris prasīja: “Klau, es sapratu, ka esi pediņš, kas valkā tēva apenes?” Nesagaidījis atbildi, viņa draugs iesita Jurkam pa seju. “Jobanais pederast, tādus kā tevi vajadzētu no skolas izslēgt!”

Jurka bija ielenkts. Modris turpināja, nozogot manis teikto: “Droši vien ar tēvu arī vienā gultā guli, hā hā hā!” Sekoja vēl viens sitiens pa seju. Kāds Jurku sagrāba, es viņam iesitu pa vēderu, kaut ko pateicu, vairs neatceros, ko. Mazliet vēl viņu iekaustījām, pazemojām, tad fiksi pazudām.

Mājās ejot priecājos. Nevis tāpēc, ka guvu sadistisku baudu Jurku pazemojot. Nē, es priecājos tāpēc, ka biju gana gudrs, lai ar nevienu citu neapspriestu savus apakšbikšu vilkšanas paradumus. Arī es todien biju uzvilcis sava tēva apenes, jo no rīta citas nebija tīras. Man tas nelikās nekas īpašs.

Labs cilvēks būtu Jurku aizstāvējis, vai vismaz izdomājis veidu, kā nepiedalīties viņa pazemošanā. Es neesmu labs cilvēks.

  1. Jenoc ir priecīgs!

    Leonardo arī sita savus klasesbiedrus?

  2. Njā, laikam arī es neesmu labs cilvēks:)
    Atceros kā vidusskolā uz mūsu klasi atnāca jauniņā – meitene no Dobeles – un nepagāja necik ilgs laiks, kad kaut kā tīri nejauši pieķēru sevi situācijā, kurā manis un draudzenes izpildītā Alises apcelšana (apmētāšana ar papīriņiem, “nejauša” iespiešana starp galdiem un gluži parasta ņirgāšanās par visu, kas ar viņu saistīts) bija kļuvusi par ikdienas normu un bezmaz prieka devu.
    Bet gluži kā gadījumā ar Jurku, viņa apcelšanu leģitimezēja apstāklis,ka viņš bija tieši tik dumjš, lai kādam pastāstītu par savu situāciju, arī mūsu gadījumā attaisnojoši bija pašas Alises izgājieni – viņa acīmredzami (arīdzan degunam saožami)nemīlēja mazgāties, vai ķemmēt matus, ģērbās kā lauku skolotāja un ik pa brīdim nāca klajā ar visniedomājamākajiem tekstiem – piemēram, ka reiz savā Dobelē piedalījusies smuko dupsīšu konkursā, ka viņas kā meitenes aizraušanās ir hokejs, kam protams, sekoja vismaz pāris nedēļu maratons ar kliegšanu “šaibu!šaibu!” ikreiz ieraugot Alisi.

    Stāsta morāle – tos, kuri nemāk iekļauties sabiedrībā vai turēt muti par personīgām lietām apceļ.Un tā nav vis emocionāla vardarbība, bet gan sava veida audzināšana – mēs esam tikai instrumenti karmas rokās:)

  3. Es Modri pazīstu. Viņs bija atbrīvots no fizkultūras it kā veselības dēļ (bet visi zināja ka patiesībā tas ir dēļ tā ka katra mazākā piepūle lika Modrim pirst bet viņa māmiņa nevēlējās lai tas kaut kā ietekmētu Modra pašcieņu un izredzes kļūt par saeimas priekšsēdētāju. Te jāpiemin ka Solvitas krūštēls stāvēja nolikts Modra istabā goda vietā – iepretim logam, lai rīta gaisma atspīdētu no Solvitas frizūras un maigi rotaļājoties kutinātu topošās spalvas Modra nāsīs.
    Lai vai kā, tā sanāca, ka kamēr mēs ar čomiem desojām apkārt parkam septiņus ar pusi apļus (3km), Modris šo brīvo laiku pavadīja graužot magoņmaizīt un rakņājoties puišu ģērbtuvē. Vislielāko kaifu viņam sagādāja apakšbikšu ostīšana. Dažkārt Modris uzvilka Laimoņa baltās apakšbikses uz galvas un tēloja supermeni – visu vājo aizstāvi. Sagriezis apenes tā, lai brūnā strīpiņa būtu uz pakauša, bet dzeltenā puse atrastos tieši uz deguna, Modris izpleta rokas un skaļi ūjinādams lēkaja pa ģērbtuvēm kaisli ieelpojot Laimoņa urīnizdalījumu smārdu.
    Lai vai kā – es pieņemu ka tieši tur viņš ievēroja ka Jurkam uz apakšbiksēm bija uzšūts “Maigonis”. Bet pag, tas tač ir arī viņa tēva vārds….

  4. ir labs. gaidu 2.daļu. ceru, ka tajā atklāsies, ka Modris pats ir pediņš

Komentēt