Man ir dzīvē bijušas daudz vēlmes. Kad man bija trīspadsmit, gribēju uzzināt, kas īsti atrodas zem Maritas brunčiem. Kad man bija sešpadsmit, sapņoju par gangsterrepera karjeru, jo mani uzrunāja doma par ātrām mašīnām, kucēm un kokaīnu. Kad man bija astoņpadsmit, sapņoju par zinātnisku grādu un Nobela prēmiju, kad man bija astoņpadsmit ar pusi, vienīgā vēlme bija dzert daudz alkoholu un katru nakti mīlēties ar citu meiteni. Kad man bija divdesmit divi, gangsterrepera sapnis atdzima, tikai citā veidolā – ātrās mašīnas palika, bet modeles aizvietoja kuces un Henesijs aizvietoja kokaīnu.
Daļu no sapņiem ir izdevies īstenot, citus atkal nē, bet esmu sapņojis un uzbūvējis savas Gaisa pilis arī brīžos, kad jaunībā pēc trīs dienu dzeršanas no istabas biedra esmu ubagojis 20 santīmus, lai uzlāpītos. Un es turpinu tās būvēt. Es turpinu tās būvēt, jo man nekad nepietiek. Iedod man vienu modeli, vajadzēs citu. Iedod man Leksusu, vajadzēs Bentliju. Iedod man ģimeni, vajadzēs vecpuiša dzīvi, iedod man cigāru, vajadzēs Marlboro, iedod man zāli, vajadzēs amfi. Un tā tālāk.
Jebkāda sasnieguma priekšā stāvēs mana Gaisa pils. Tā mani sagaidīs, sevī ievilinās, liks man iemīlēties, bet tiklīdz es apgulšos tās master bedroom, uzvilkšu dūmu un uzdrošināšos iedomāties, ka esmu pat ne laimīgs, bet apmierināts, tā ap mani izgaisīs un priekšā sāks rēgoties nākamā.
Patiesībā viss, ko vēlos pateikt ir, ka visvairāk par visu es nicinu citus cilvēkus. Citi cilvēki saredz biznesmeni, nevis tukšu čaulu. Inteliģentu, nevis rēgu. Cilvēki ir akli, tie kā paklausīgas aitas iekotelējas ganāmpulka vidū un tikai soļo tālāk. Nedomājoši, stulbi un nožēlojami.
Es uz cilvekiem skatos ar naidu. Es uz tevi skatos ar naidu. Mana Gaisa pils ir lielāka par tavējo un manās acīs tu esi peška, ko vajadzības gadījumā atļaušos upurēt.
Es neesmu labs cilvēks. Toties es, visticamāk, esmu tavs labākais draugs.
Ar laimi ir taa – mees esam laimiigi vai nelaimiigi tad, kad mees pakaapjamies vai nokriitam zemaak. Tieshi paarmainju briidii mees speejam sajust uzlabojumu vai pasliktinaajumu. Shis ujobanais mirklis, shii narkotika ir muusu prieks un beedas. Bet mirklis paiet un nekaa vairs nav. Un shis mirklis ir tas, ko tu sauc par gaisa pili, autor, un shii briizha mediishana ir gaisa pilju mediishana. Un kameer juus visi kretiini, degjeneraati un plebeji mediisiet tikai sho mirkli, kameer nesaaksiet domaat ar galvu nevis ar dirsu, tikmeer neceriet miera, neceriet laimes un neceriet piepildiijuma! Jo vairaak juus skriesiet peec taa visa, jo nesasniedzamaaks tas kljuus! Apstaajieties, saprotiet ka viss ir smiltis un suudi, saprotiet ka juus esat smiltis un suuds, iemaacieties negribeet neko vairaak par smilti un suudu un tad, tikai tad juus vareesiet skatiities zvaigznees un smaidiit, jo juus buusiet kljuvushi dalja no taam!
ej diriit, sopljik, es katru reizi, iziedams no Feeniisha ar tukshaam rokaam, smaidu , jo cerams naakamreiz man sanaaks no vecmuteriites pensijas izcelt stabus, par ko kvalitatiivaas maukaas aizlidot !
Beidzot teksts kas pelnījis būt katras Gaisa Pils vestibjuļa mozaīkā (vai virs Centrālās Jieejas) !
Apsveicu.
Respect.
Autoru rekomendēju nākamajam līmenim, no Ceha uz Delfi Izklaidi.