Es identificējos kā briedis, bet tu nedrīksti mani nomedīt

Man labpatīk uzskatīt sevi par cilvēku ar visai plašu redzesloku, un mani arī pārāk nesatrauc, kā citi izvēlas vadīt savu dzīvi, kamēr šīs izvēles nepārkāpj līdzcilvēku tiesības. Daži pat teiks, ka esmu visai liberāls, un daļa mūsu krietnās triecienbrigādes kvēlāko līdzjutēju uz to regulāri norādīja arī komentāros ar frāzēm par kalpību Sorosam un tā tālāk. Līdz Soross nepadarīja rakstu lasīšanu par maksas pasākumu un neaizliedza tos komentēt, haha! Cenzūra, vai ne?! Bet šoreiz ar piemēru par cenzūru es vēlos nedaudz parunāt par tiesībām vispār. Lasi tālāk, mans konservatīvais draudziņ, un uzzini, kāpēc šis komentārs varētu kļūt par iedīgli jaunai likumdošanai jaunajā pasaulē, kur jāspēj panākt radikālu labējo un radikālu kreiso līdzpastāvēšana, ievērojot abu nometņu tiesības.

Šonedēļ tādi uzticami sazvērestības teoriju un homofobijas portāli kā Aleksa Džounsa “Infowars” un citi, maskējoties aiz sašutuma par vārda brīvības ierobežošanu, nelaida garām iespēju paņirgāties par geimeru un satura radītāju iecienītas tiešraižu platformas “Twich” jauno moderatoru. Viņa ir transseksuālis – piedzima kā vīrietis, bet veica dzimuma maiņas operāciju. Sašutumu izpelnījās viņas – Stefas Loeras – dižošanās par to, ka nu viņas rokās ir vara.

“Man ir vara, viņi to man nevar atņemt, un, runājot atklāti, ir daži cilvēki, kuriem no manis vajadzētu baidīties, jo es pārstāvu moderatorus un dažādību,” video sola Lera un brīdina, ka virtuālajā vidē “dabūs rokā” draņķugus cilvēkus. “Es iestāšos pret tevi, un punkts, un “Twich” ir pilnvarojis mani to darīt.” Kaut nesaskatu neko sliktu tajā ka no platformām tiek izmesti tie, kas nodarbojas ar naida runu, un “Twitch” ir visas tiesības to darīt, daļa Loeras teiktajā saskatīja dižošanos un draudus vārda brīvībai. Šis apgalvojums, protams, ir absolūti muļķīgs, jo nekad dzīvē nav bijis neviena precedenta, kad briedis mēģinātu ierobežot vārda brīvību. Ak, jā, aizmirsu piebilst, ka Stefa Loera identificējas kā briedis, ar visām briežiem klasiski piemītošajām īpašībām – spriņģošanu pa pļavu uz visām četrām, mielošanos ar zāli un satura veidošanu sociālajos tīklos.

Kā jau minēju, man labpatīk domāt, ka esmu ar visai moderniem uzskatiem. Pārfrāzējot veco teicienu “ja tā izskatās pēc pīles, peld kā pīle un pēkšķ kā pīle, tā, visticamāk, arī ir pīle” 2020. gada versijā: “Ja tas izskatās pēc čaļa, kas mainījis dzimumu, rāpo pa zālienu kā čalis, kas mainījis dzimumu, strīmo viģikus internetā par to, ka ir čalis, kas mainījis dzimumu, un saka, ka ir briedis, manis pēc viņš var būt briedis.”

Turpinot aizstāvēt katra tiesības būt tam, kas viņš vai viņa, šamie vai tie vēlas būt, uzskatu, ka ir akūta nepieciešamība regulēt šādu būtņu statusu arī likuma priekšā. Ja kāds tik tiešām ir par visiem simts pārliecināts un jūtas kā briedis vai jenotsuns, mums kā atbildīgai sabiedrībai būtu pienākums ļaut šai būtnei par briedi vai jenotsuni kļūt pilnīgi oficiāli. Latvija varētu kļūt par pirmo valsti, kurā dzīvo jenotsuņi, kas prot ievietot īsstāstus “Instagram”, un uzskatu, ka tā ir arī burvīga iespēja zoologiem beidzot atbildēt uz jautājumiem, vai suņiem ir sapņi un cerības un vai kaķi skumst pēc saviem saimniekiem. Viņi beidzot spēs apmeklēt zinātnieku rīkotas fokusgrupas un pastāstīt paši.

Un te nonākam pie, manuprāt, būtiskākā argumenta, kāpēc nepieciešmas izmaiņas likumdošanā, kas ļautu pilnīgi oficiāli kļūt par dzīvnieku vai priekšmetu. Tas ļautu viest skaidrību arī pārējiem sabiedrības locekļiem un pavisam bēdīgos gadījumos pasargāt viņus no pamatīgām nepatikšanām.

Domu eksperiments. Ja kāds patiesi un neapšaubāmi uzskata sevi par, piemēram, aitu un ir to neskaitāmas reizes manifestējis publiski, vai gadījumā, ja šo būtni uz lauku ceļa notriec brīdī, kad tā aitas kostīmā čāpoja pāri brauktuvei uz leknāku pļavu, vai tālākās darbības jāveic pēc protokola “notriekts dzīvnieks” vai “notriekts cilvēks”? Kas brauks pakaļ līķim – zemnieks savākt savu bojāto īpašumu vai mediķi pakaļ zemnieka notriektajam dēlam aitas tērpā? Ja senilais un uzskatos 20. gadsimta 50. gados aizķēries zemnieks mēģinās iesūdzēt tiesā autovadītāju par viņa atvases slepkavību, nelaiķa līdzgaitnieku un domubiedru goda lieta un aizgājušā cieņpilnas piemiņas jautājums būtu skaļi iestāties par to, ka viņš bija pilntiesīga aita un kā tāda uztverams arī likuma priekšā, tostarp ar visai labām izredzēm pēc nāves tikt samarinētam šašlikā bez jebkādām kriminālām konsekvencēm marinētājam. Pretējā gadījumā, ja notriecēju un marinētāju pieprasītu saukt pie atbildības par cilvēka sabraukšanu… vai varētu būt tā, ka tomēr šī būtne tad nemaz… nebija īsta aita un arī tie, kas to iepriekš kaislīgi apgalvoja, patiesībā paši tam līdz galam neticēja?

Vai, piemēram, ja kautiņa laikā uz ielas kāds nelietis piekauj čali, bet beigās izrādās, ka piekautais īstenībā jau trīs gadus identificējas kā deviņus gadus veca meitene, šo situāciju likuma priekšā izskatīs kā konfliktu starp diviem pieaugušiem vīriešiem vai tomēr kāda kretīna vardarbību pret mazgadīgu bērnu?

Šī un vēl dažādas citas šobrīd izfantazētas, bet ne neiespējamas situācijas, šķiet, gana skaidri ilustrē pelēko zonu likumdošanā, kas mūs var sagaidīt nākotnē, arvien vairāk būtnēm identificējoties ar savu patieso būtību. Es tiešām svēti ticu, ka katram ir tiesības būt par to, kas viņš, viņa, šamie vai tie vēlas būt, bet būtu tikai godīgi, ja citiem nebūtu jāuztraucas par iespējamām negatīvām sekām, izturoties pret šīm būtnēm saskaņā ar viņu pamatesību. Jo vismaz pagaidām Latvijā visai pamatīgi atšķiras likumdošana attiecībā uz to, vai tu medībās, piemēram, nošauj briedi vai tikai čali, kurš 10 gadus uzskata, ka ir pavisam īsts briedis.

Starp citu, es šobrīd identificējos kā emocionāli viegli ievainojama etniskā un seksuālā minoritāte, kurai vienmēr taisnība, tāpēc jebkāda nepiekrišana manam viedoklim tiks uztverta kā mikroagresija.

1 Reply to “Es identificējos kā briedis, bet tu nedrīksti mani nomedīt”

  1. Neesmu pārliecināts vai liberālisms nozīmē valsts varas palielināšanu, bet piešķirt pilnvaras valstij (likumam) vai pat vienkārši struktūrām (universitātēm, uzņēmumiem) uzlikt pienākumu kaut ko ievērot, saukt noteiktā vārdā, dzīvot pēc noteiktiem standartiem un uzskatiem manā skatījumā ir tīrākais totalitārisms, kontrole un viss sliktias, kas no tā izriet.

    Man šķiet, ka esam jau ļoti daudz izbaudījuši, ka ļaut kādam izlemt ko domāt tavā vietā ir ļoti, ļoti slikta ideja un sekas ir katastrofālas, paaudzēm ilgi.
    Ja vēlies audzināt pasauli – audzini morālos principus. Bet ja vēlies pakalpību un tuč tuč totalitārisma – ej, lūdz likumdevējam sevi kontrolēt.
    Likumiem noteikti jābūt atvērtiem (proti, ja kāds vēlas saukt sevi par briedi, lai to dara), bet tie noteikti nevar būt apspiedoši (ja čalis ar krāniņu un bez cičiem gribēs lai viņu saucu par sievieti, mani nevar piespiest to darīt. Jo es saskatu nevis sievieti, un pat ne čali, bet gan delfīnu ar kājām. Un tad jautājums – kāpēc ļauts apspiest manus uzskatus par labu šim delfīnam, atvainojos, čalim…čalenei?)

    1
    1

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *