Saule spīdēja, bija silta augusta pēcpusdiena. Kamēr Rīgas centra krogu terasēs sāka pulcēties skaistie un veiksmīgie, kuri allaž pamanījās pāris stundas pirms darba laika beigām izmukt uz “svarīgu tikšanos”, lai varētu sākt lietot grādīgos savlaicīgi, kādā Rīgas mikrorajona dzīvoklī uz veca dīvāna gulēja Jēkabs.
“Skaists laiks, šim vecajam sūdam patīk saule”, viņš pie sevis murmināja. Viņa roka stiepās pēc TV pults, jo bija apnikusi 198. epizode no kārtējās ārzemju ziepju operas, bet pults neatradās.
“Kur šis vecais sūds atkal pulti nobāzis, kur?” Jēkabs skaļi vaicāja.
It kā vajadzētu piecelties, pameklēt, pārslēgt, bet artrīts mocīja locītavas.
***
“Čau, Krikuci! Čaaau! Sen neredzēta”, priecīgi sauca dizaineris Alberts, starp draugiem vairāk pazīstams kā Alby.
“Hei! Kā iet? Viss normālli?”, Kristīne atbildēja.
“Viss čotka, viss čotka! Baigi aizņemts, dedlaini deg, bet vienmēr atradīsies laiks pasēdēt ārā pie kāda drinciņa, vai ne?”
Alby pamanīja, ka oficiante ir pie blakus galda.
“Hei, meitene!”, viņš skaļi sauca. “Hei! Mums pie šī galdiņa divus Aperol Spritz, lūdzu! Vajag biķ atveldzēties, vai ne, Krikuci?”
Kristīne lūkojās Albertā. Sen nebija satikts un tagad viņa atcerējās, kāpēc. Bet ja jau atnākusi ir, būs vien pāris aperoli jāizdzer.
***
Jēkabs strauji pamodās. Acīmredzot, bija aizmidzis. “Tā jau ar to vecumu ir”, viņš pie sevis domāja. “Šis vecais sūds aizmieg, nevis atrod pulti, velns parāvis.”
Viņš paskatījās apkārt savā trūcīgi mēbeletājā vienistabas dzīvoklī, bet joprojām pulti neredzēja. Ar smagu nopūtu sakopoja spēkus, piecēlās, un aizgāja līdz tualetei. Atpakaļceļā nogāja gar ledusskapi un tur atrada divus aliņus, par kuriem bija aizmirsis.
“Nu, izskatās, ka šim vecajam sūdam šodien vismaz kāds prieciņš būs!”, Jēkabs skaļi noteica, paņēma skārdenes un trīs dienas vecu avīzi, un izgāja ārā uz balkona baudīt vakara sauli.
***
bļe nah man bija ar to Albiiju jāiet, viņš tak pilnīgs lunis, Kristīne draudzeņu čatā rakstīja, kamēr paralēli skatījās ārā pa logu.
atkal ar Albiju biji? moš tev viņš tomēr patīk, sekoja kādas draudzenes atbilde.
tu ko? eeeej diiirst! bet gribējās pēc darba iedzert, Albijs jau strādā pie partneriem, bosam pateicu, ka biznesa tikšanās… bļe, atkal tas senilais kaimiņš uz balkona žūpo :D
***
Jēkabs bija jau gandrīz pabeidzis otro aliņu. Viņam daudz vairāk arī nevajadzēja, lai piedzertos. “Šī vecā sūda aknas vairs netur”, viņš skaļi teica tukšumā. Tad pamanīja, ka atkal uz viņu skatās meitene no pretējās mājas.
“Cik viņa var lupīt? Vai tad nav redzējusi vecu sūdu iepriekš?, Jēkabs pie sevis nodomāja, un pabeidza aliņu.
***
tas senilais mudaks tagad lūr pretī, lol, wtf
Krikuc, gan jau ka perdelis… eu, a ja tev jāizvēlas, tu viņu vai Albiju labāk?
ej tak tu dirst, bļe
tātad, Albiju, ja?
eeeeej diiiiiiirst
***
“Es esmu vecs sūds”, Jēkabs skaļi deklamēja. “Bet ja jau viņai tāda interese lūrēt uz veciem sūdiem, parādīšu tai lūriķei vecu sūdu!”
Jēkabs smaidīja. Pirmo reizi pa ilgiem laikiem jutās priecīgs, izjuta tādu patiesu sirdsprieku un laimi.
Viņš izvilka savu pimpi un sāka masturbēt, ik pa brīdim skaļi saucot “Es esmu vecs sūds!” un uzsmaidot lūrošajai meitenei.
Es savukart esmu vegāns!
Bet es savukārt esmu vegāns!
ble, gandrīz kā par mani, atsūtiet atlīdzību uz norādīto e-pastu.