Erotisko stāstu nedēļa: Pirmais un vienīgais latviskais bordelis

Ignats brīdi mīņājās pie pelēkās ēkas. No skata nekas izcils, kā jau viss Rīgā – putekļains un drusku smirdēja pēc bezdeļiem. Tiesa, durvis jaunas, pie lieveņa margrietiņu pods un augšā uzraksts vijīgiem burtiem “Madara. Pirmais un vienīgais latviskais bordelis”. Uz zemākās zvana pogas gozējās sirsniņa.

Iet vai neiet? Bordeļa sludinājumu Ignats bija nejauši uzgājis internetā, meklējot tūjas. Blonda meitene, tērpusies tikai prievītē, reklamēja “pirmo un vienīgo latvisko bordeli”. Sākumā Ignats vien nosmējās, taču vēlāk sazin kādā dullumā par to pie garāžām izstāstīja večiem. Nu runas ap to grozījās katru dienu un atkāpšanās ceļa vairs nebija.

Durvis atvēra paliela auguma dāma tautastērpā ar dziļu dekoltē un atieza Ignatam četrdesmit zobu smaidu.

“Labdien! Laipni lūgti “Madarā”!”

Iekšā skanēja “Mežrozīte”, un pustumsā Ignats varēja saskatīt koka galdus un tautiskus ornamentus uz sienām. Interjers nedaudz atgādināja Dzirnavu ielas “Lido”, kas Ignatam ļāva atslābt.

“Jūs laikam te pirmo reizi?”

“Es? Jā. Es…”

“Mēs esam pirmais un vienīgais latviskais bordelis. Piedāvājam, lūk, meitenes: Ievu, Baibu, Maiju… varam Maiju un Paiju. Rafinētiem klientiem mums ir arī Lāčplēsis.” Sieviete, kurai “Madara” bija izšūts uz baltās blūzītes, piemiedza ar aci.

“Lāčplēsis? Es, nē, nē, es…”
“Saprotu. Par īpašu cenu Bargā Latgaliešu Kundze Jūs sasies ar Lielvārdes jostu un nopērs, bet, ja vēlaties verdzeni, Kristīne no …”

“Nē, nē…”

“Mūsu īpašais nedēļas piedāvājums – Purnķēzis. Nu tas ir latviskais … “ Saimniece pieliecās pie Ignata un iečukstēja viņam ausī… “Ja vēlaties atnākt ar draugiem, tikai par puscenu… Un ā, jā – dzintara prostatas masāža senioriem par… ”

“Es…. nē. Es gribētu vienkārši nopisties,” Ignats beidzot izelpoja.

Madara sasita plaukstas.

“Cik latviski! Bravo! Bez visādām tur ārzemju modīgām izdarībām. Es saprotu.”

Viņa pienāca tuvu, pavisam tuvu, uz mirkli Ignatu atkal pārņēma bailes, jo Madara bija vismaz galvas tiesu garāka par viņu, taču tā tikai noglāstīja vīrietim roku.

“Ejiet uz priekšu pa gaiteni, sestais numuriņš.”

Gaitenis bija tumšs, pa to virzoties, Ignats iedomājās, ka nebija apprasījies par cenām. Taču ko nu vairs. Oficiālais iemesls braucienam bija tūju audzētājs Ulbrokā. Pateiks sievai, ka tūju nebija, bet viņu Rīgā apzaga.

Kreisajā pusē ievirmojās aizkariņš un no tā izslīdēja meitene zaļā kleitā un dīvainā cepurītē. Tā bija kaut kāda meža lauma? Vai feja? Latviešiem vispār bija fejas? Kāda gan starpība, nodomāja Ignats, ka tik ne Lāčplēsis vai dīvainais Purnķēzis, kura nozīmi viņš tā arī nebija sapratis.

Meža feja pagriezās ar viņu pret muguru un viņš pamanīja, ka aizmugurē tās svārciņiem bija garš šķēlums un kājās zeķes ar zeķturiem. Jopcik, tā tik bija lauma, te jau pat mironim saceltos!

Daudz nedomādams, Ignats iesvieda meiteni gultā, un noraudams bikses, ātri uzvilka prezervatīvu un ietriecās viņā. Lauma dīvaini un ar naidu paskatījās.

“Fašizm ņe proiģot!” viņa iekliedzās.

Dīvaina feja, bet nu labi, tas pat uzbudināja, jo meitene bija karsta un lokana. Nepagāja ne minūte, kā viņš bija beidzis. Tikai tagad viņš pamanīja, ka tai joprojām galvā bija cepurīte – ar sarkanu zvaigzni.

“Kas tas?”

“Kā – tas? Tas taču ir pakalpojums – izdrāz okupantu. Vai tad jūs neizvēlējāties to?”

Nudien – zaļā kleita, kas joprojām tai bija mugurā, bija stilizēts formastērps. Izdrāz okupantu! Padomā tikai. Vispār jau Ignata tēvs pats bija okupants, ja tā ņem, atbraucis no Ņižņijnovgorodas uz Daugavpils PMK. “Patiesībā es vienkārši… “

Ignats gribēja teikt, ka laikam sajauca durvis un bija vēlējies vienkārši nopisties, taču no otras puses – ko nu tur vairs. Padomās, ka kaut kāds pāķis. Meitene bija jauka un sirsnīga un viņai pat varētu paprasīt, kas bija tas noslēpumainais Purnķēzis.

1 Reply to “Erotisko stāstu nedēļa: Pirmais un vienīgais latviskais bordelis”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *