Erotisko stāstu nedēļa: pārdevējs Kaspars un elegantā Paula

“Katrs darbiņš ir labs,” domāja Kaspars, kārtojot alus pudeles veikala plauktā. Bija svētdienas rīts, un iepriekšējā vakarā alus pudeļu plauktus pircēji bija krietni patukšojuši, taču Kasparu neuztrauca tas, ka šodien viņam ilgāks laiks jāpavada, liekot pudeles plauktā, jo viņš zināja, ka vakarā beidzot satiks Paulu. Vienlaikus sirdi sildīja arī tas, ka tukšā plauktā preces viņš beidzot varēja izkārtot, kā vien vēlējās, tādēļ pudeles viņš lika zigzaga rakstā. Šādu izkārtojumu viņš bija redzējis kādā veikalā Amsterdamā un zināja, ka jebkura prakse, kas aizgūta no pasaules velosipēdistu Mekas, Rīgu pietuvinās nedaudz tuvāk Eiropai.

Ar Paulu Kaspars bija iepazinies internetā, taču šovakar bija pienācis nākamais posms viņu attiecībām – satikties dzīvē. Liekot pudeles plauktos, Kaspara prāts devās fantāzijas lidojumā par vakarā gaidāmo tikšanos. Viņš iztēlojās sevi lēnām pieskaramies savai izredzētajai ar pašiem pirkstu galiņiem. Viņas ķermenis bija vēss un veldzējošs, un Kaspars iztēlojās savu roku lēni slīdam pār brunetes Paulas liegajām ķermeņa līnijām. Ar katru brīdi Paulas ķermenis kļuva siltāks, un Kaspars juta, kā viņu starpā uzlādējas enerģija. Ar vienu roku Kaspars sagatavoja lubrikantu un maigi iesmērēja to Paulas sēžamvietā, taču ieiet brunetē viņš vēl nesteidzās. Kaspars lēnām turpināja glāstīt Paulas elegantos līkumus, kamēr ar otru roku pārliecinājās, ka viņa loceklis ir tikpat ciets kā viņa pārliecība, ka velosipēdisti ir augstākas būtnes par autovadītājiem. Tad ar spēju kustību Kaspars satvēra savu locekli pie pašas pamatnes un strauji iegrūda to Paulā. Jau pēc pirmā grūdiena Kasparu pārņēma trīsas un ķermeni caurstrāvoja asas, taču patīkamas sāpes. Viņš juta, kā viņa priekšā viss nošļakstās baltu lipīgu vielu…

“Bļeģ, Kaspar! Savāc sevi rokās un satīri!” veikala vadītājs pārtrauca Kaspara fantāziju lidojumu un uzšāva viņam pa pakausi. Uz veikala flīzēm bija sašķīdusi alus pudele, un Kaspara uniforma viscaur bija notraipīta alus putām. “P-piedodiet, p-priekšniek”, Kaspars izmocīja un tikai tad attapās, ka viņa kreisā roka joprojām ir iekrampējusies bikšu priekšā. “Labi, labi. Ļena satīrīs, bet, Dieva dēļ, aizej sakopies! Tikai esi ātrs! Tūliņ veramies vaļā!”, nobēra veikala vadītājs. Un Kaspars jau raitā solī devās uz darbinieku atpūtas telpu, kad aiz muguras dzirdēja “Un, kad esi atpakaļ, saliec tās alus pudeles normāli! Izskatās, ka kāds dalbajobs sapisis kārtību!”

***

Pulkstenis rādīja 19.12, ārā lija lietus, bet Kaspars šodien uz darbu bija atbraucis ar velosipēdu. “Nav nepiemērotu laikapstākļu īstam velosipēdistam”, nodomāja Kaspis un priecājās, ka darba diena ir galā. Viņa maiņai vajadzēja beigties 18.00, bet rīta incidenta dēļ priekšnieks lika strādāt ilgāk. Kāpjot uz velosipēda, Kaspars pamanīja, ka priekšnieka auto novietots invalīdu stāvvietā. Viņš aši izvilka savu telefonu un attēlu nosūtīja Rīgas pašvaldības policijai. “Tagad redzēsim, kurš no mums ir dalbajobs, hehehe”, nosmīkņāja Kaspars un aizminās savas mājas virzienā.

***

No uztraukuma Kaspara plaukstas bija pagalam nosvīdušas. Pulkstenis rādīja 20.03, bet Paulas vēl nebija.
DZINNN-DZINNNNNN – zvans pie durvīm. Kaspars strauji pielēca kājās un trijos soļos bija pie durvīm.

“Kaspars?” vaicāja kurjers.
“Jā!” tīksmi iespiedzās dzīvokļa saimnieks.
“Ērenpreiss, modelis Paula Burgundy brūnā krāsā” paziņoja kurjers, norādot uz paliela izmēra kartona kasti. “Jūs esat pārliecināts, ka vēlaties šo velosipēdu bez sēdekļa? Saprotiet, tad tur augšā nekā nebūs. Tikai caurums.” turpināja kurjers.
“Jā, tieši tas man ir nepieciešams!” aši attrauca Kaspars un parakstījās par preces saņemšanu.