Erotisko stāstu nedēļa: Iedvesma

Šī bija laba diena. Labākā diena visa mēneša laikā. Aivars bija iespīlējis savu trekno, ar zemi, ķērpjiem un sūnām aplipušo rumpi starp padomju laika lasāmkrēsla asstūrainajiem roku balstiem un rakstīja, rakstīja daudz un neapdomājoties. Aiz deviņstāvenes loga pret palodzi rēni čabēja silts augusta lietus, plaukstā nočabēja biezpiena sieriņa iepakojums un saņurcīts nokrita zemē blakus krēslam – turpat, kur pieci citi. Saldā našķa iegumzīšana mutē bija vienīgais, kas spēja uz sekundi atraut dubļaino Aivaru no klēpjdatora ekrāna. Tad viņš atkal rakstīja, rakstīja daudz. Šovakar bija iedvesma, un Aivars šos brīžus nekad neizniekoja. Viņš gan nebija no vārdkaļiem, kam iedvesma tā vienkārši uzradās un pazuda – te bija, te vairs nē līdz nākamai pēkšņajai vizītei. Aivara iedvesma bija īpaša – tā prasīja labu plānošanu un pamatīgu darbu, toties tādējādi kļuva par prognozējamu viešņu.

***

Šī ir laba diena. Labākā diena visa mēneša laikā, kaut bija tikai vēls rīts. Rita pēc brokastīm – pelmeņiem ar gigantisku krūzi baltas kafijas – vēl pēdējo reizi tāpat stāvot pieliecās pie CRT monitora, kura plastmasa no tabakas dūmiem un vecuma bija kļuvusi no baltas par dzeltenbēšu, ieskatījās VKontakte vēstuļu kastītē, vai nav atrakstījis Aivars. Nebija. Kā pēdējā ziņa aizvien bučas ikoniņa un “Nu tad – lai pilns grozs. Tā ir laba beku vieta, pats tur esmu sēņojis. Tad jau kaut kad tiksimies!”

Kad? To Rita nezināja, jo Aivars pirmo reizi uzrakstīja tikai pirms dažām dienām, atsaucoties uz ierakstu iepazīšanās grupā. Rita omulīgo un ar dzīvi apmierināto Aivaru gribēja satikt pēc iespējas ātrāk, tūlīt. Taču savaldījās – dāmai jābūt ar noslēpumu. Galvenais – neatstāt izmisuma iespaidu, sev atgādināja piecdesmitgadniece, kuras pilnīgā miesa kauktin kauca pēc ilgi nedabūtās tuvības.

Rita bija sieviete savas dzīves rudenī – vasara kādu laiku jau aiz muguras, bet klāt ražas laiks – āda plāna kā vaskota ābola miziņa, kas gatava atdot saldsulīgo mīkstumu pirmajam, kurš iecirtīs tajā zobus un atbrīvos spiedienu. Aivara kolosālie apmēri liecināja, ka ēst viņam patīk, un Rita nespēja sev palīdzēt – rokas tukšā gaisā sagrāba lejā pie šekuma iedomāto Aivara galvu un izlaida pirkstus cauri matiem. Tik brangam vecim kā Aivars izsūkt šo austeri sausu būtu nieks. Mirkli patrīsējusi fantāzijā, viņa apāva gumiņus, paņēma lietusmēteli un groziņu, un devās uz autobusa pieturu.

***

Aivars mierīgi elpoja un klausījās meža skaņās un lietū. Guļot zem sūnu velēnas, tās bija klusinātas, nomierinošas. Viņš gulēja kails, bet zem sūnām bija silti. Mierīgi varēja iemigt, bet nedrīkstēja. Velēnā Aivars bija izbakstījis divus caurumus – elpošanai un pipelei, pa kuras galu pakšķināja retas lietus lāses. Miklā ķiverīte izskatījās gluži kā bērzlapīte.

“Paskat, poķītis!” nopriecājās Rita. Tie, izlaužot kātiņu un ieliekot micītē sviesta piciņu un šķipsnu sāls, uz pannas sacepti Ritai jo sevišķi garšoja un atgādināja bērnību un sēņošanu kopā ar vectēvu.

“Paskat, poķītis!” caur velēnu saklausīja Aivars, pagaidīja, līdz sajūt soļu spiedienu sava velēnu deķa malā, nogaidīja vēl divas sekundes – Ritai pa šo brīdi jābūt puspietupienā un gatavībā nošņāpt peņa bērzlapi, kura bija strauji uzblīdusi. Īstais brīdis. Cauri velēnai izšāvās divas treknas rokas un sagrāba Ritu – viena aiz augšdelma, otra aiz kakla. Sieviete sākumā kliedza, bet tuvumā nebija neviena cilvēka, kas to dzirdētu. Vienīgi ziņkārīga vāvere no tuvējās priedes zara vēroja notiekošo. Pat ja esi tikai pastulbs zvēriņš, skats, kā sūnu golems veic konsumācijas rituālu, ir uzmanības vērts.

Ritai droši vien būtu kņudējis vēderā uzzinot, ka Aivars viņu satikt gribēja vēl vairāk. Pat ne gribēja – viņam vajadzēja. Žurnāls tipogrāfijā jānodod pēc dažām dienām. Uzvilcis blakus pudurī noslēptās drēbes, Aivars no kabatas izņēma biezpiena sieriņu, iestūma to mutē un sāka raiti, cik nu brangais rumpis atļāva, čāpot ārā no meža. Aivara iedvesma prasīja pamatīgu darbu, tāpēc to nedrīkstēja izniekot.

3 Replies to “Erotisko stāstu nedēļa: Iedvesma”

  1. Teksts jau visnotaļ atbilst Ceha augstākajām, labāko laiku kvalitātēm, – raita valoda, trāpīgi cilvēkraksturu portretējumi, smalki vides apraksti un asas, spēcīgas metaforas -, par ko ar prieks un gandarījusm lasot. Arī sižeta savērpums ceha labākajās tradīcijās, tomēr jāsaka, ka arī mani beigas samulsināja, – īsti nevarēju saprast, ka stad tur īsti notika. Jo nu ‘konsumācija’ manā apziņā ar ēšanu, ar patēŗšānu noteikti saistījās. Bet nu, – papēt smalkāk šī latīniskās cilmes vārda citas nozīmes, sapratu ar, ka šoreiz tomēr kas cits ir domāts. Mūžu dzīvo, mūžu mācies, – kā saka.
    Par citu, – vēl arī drusku sajūta, ka Aivara tēlu manāmi ir iedvesmojis kāds LR Brīvā mikrofona aktīvists no Daugavpils.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *