Jāņu svinēšanas tradīcijas jeb “cūka dara, kā cūka ir”

Šonedēļ Delfos satrakojies komentētaju pūlis rij no lāpstas marinētas gaļas ķeskas.

Ir trīs cilvēku kategorijas, kuras dziļi nicinu un vēlētos nosaukt augošā secībā: dzīvnieku mocītāji, bērnu sitēji, bet visvairāk: Jāņu svinētāji. Es to nerakstu tāpēc vien, lai šokētu un kaitinātu lasītājus. No sirds uzskatu, ka šie svētki atbrīvo cilvēkā zemiskākās tieksmes un kultivē greizas vērtības. Pirms plastmasas divlitru bamsli sasūkājušies un pāļa bravūras uzkurināta dižpatriotisma spēcināti pseidonacionālisti sāks bļaut, ka mani vajag sadedzināt Jāņu ugunskurā kopā ar šī raksta izdrukātiem eksemplāriem, aicinu vēsu prātu aizdomāties par Jāņu svinēšanas mūsdienu izpausmēm.

Reti kas cilvēkā tik ļoti provocē skopumu un alkatību kā iespēja nopirkt lielveikala akcijas piedāvājumā vislētāko jāņusiera pikuci un uzskatīt to par pienācīgu ciemakukuli, lai pēc tā pasniegšanas nekavējoties piesēstos pie cepta šašlika bļodas un sāktu to sistemātiski izrīt. Tas, ka jāņusiers nevienam īsti negaršo, man nav jāpierāda.

Fakts, ka tas ir vienīgais ēdiens, kas nākamajā rītā apkaltis vienmēr mētājas pa galdu, runā pats par sevi. Jāuzsver, ka šāda tipa ciemiņiem nekad nepietiek pašcieņas, lai kādā zemnieku tirdziņā vismaz nopirktu kvalitatīvu negaršīgo sieru. Tas, kā likums, ir no plastikāta vakuuma iepakojuma izslīdējis lepras slimnieka krēpu konsistences ķimeņains klunkucis.

Turpinot par cienastu, labprāt uzzinātu, kāpēc par šo it kā latviski tautisko svētku neatņemamu sastāvdaļu kļuvis šašliks? Vai tā ir nodeva mūsu valsts bagātajai koloniālo iekarojumu vēsturei Kaukāza reģionā? Varbūt izskaidrojums ir vienkāršāks – kārtīgā šmigā esošam svinētājam tik ļoti patīk stumt gaļā iesmu, ka visi piever acis uz nācijas ērtībai nacionalizēto gardumu? Gluži kā sarūgušus ābolus sarijies alnis, apdzēries jāņotājs neaizdomājas par savu darbību jēgu vai nozīmi. Viņš rīkojas sava rumpja primitīvāko vajadzību pavadā un šai naktī ik gadu piedzīvo brīnumainas pārvērtības – kļūst par lopu, kura intereses sākas un beidzas ar ēst, dzert, kopoties.

Pat alkohola nelietotāji man nesaprotamu iemeslu dēļ Jāņu laikā reducējas līdz bērndārznieka līmenim. Esmu ievērojis, ka maziem bērniem ļoti patīk katru dienu skatīties vienu un to pašu animācijas filmu vai pieprasīt mammai, lai ik vakaru viņiem nolasa priekšā vienu un to pašu pasaku. Notikumu paredzamība bērnam raisa drošības un komforta sajūtu. Manuprāt, tieši tāpēc Jāņu svinētāju vidū tik iecienīts ir ikgadējais “Skroderdienu” skatīšanās rituāls. Ja gadās nokļūt kādā no brīvdabas izrādēm, pavērojiet skatītāju sejas. Tās izskatās līdzīgas kartupeļiem, kas staro infantilā priekā katru reizi, kad uzsprāgst krāsns.

Turpinot par domāšanas nonivelēšanās līdz dārzenim fenomenu, kas tik daudzus piemeklē Jāņu laikā, mani nebeidz pārsteigt pēkšņā mīlestība pret LR2 repertuāru pat tajos līdzcilvēkos, kuri ikdienā necieš no mūzikas gaumes pāķisma. Gluži normāli biroju darbinieki, studenti vai citi lādzīgi paziņas pēkšņi atrod savos sirds dziļumos mīlestību pret pašu trulāko divpirkstu pieres tālbraucēju šlāgeri. Tie ir mūzikas pasaules ekvivalenti iepriekš pieminētajam vislētākajam jāņusieram. Neticu, ka tādus mūzikas atkritumus spēj radīt cilvēks, kurš dzimis tradicionālā ceļā, nevis brēcošs un gļotām klāts izvēlies no lielveikala nocenoto CD akcijas groza.

Neesmu tik naivs, lai domātu, ka mans viedoklis par šiem svētkiem kaut kādā veidā ietekmēs kopējo sajūsmas līmeni, tāpēc Jāņos saskatu ideālu iespēju politiķiem. Tā vietā, lai realizētu dzīvē tuvredzīgo lēmumu par 2 litru plastmasas alus pudeļu aizliegšanu un zaudētu popularitāti velētāju masas vidū, ieteiktu ne tikai atļaut 2 litru taru, bet pat ar nodokļu atlaidēm iedrošināt ražotājus pievērsties 5 un 10 litru toveriem.

Tas pats attiecas uz lielākiem un lētākiem marinēto gaļas ķesku plastmasas spaiņiem un no govs krūtīm izspiestajiem ķimenīgajiem piena tauku rituļiem. Jāņi vai nejāņi, bet divritenis nav jāizgudro katru reizi no jauna. No spaiņa padzirdīts un no lāpstas piebarots lumpenis visos laikos ir bijis vislabākais politiskais kapitāls.

24 Replies to “Jāņu svinēšanas tradīcijas jeb “cūka dara, kā cūka ir””

  1. Saprashana par Jaanjiem, alu, sieru un koposhanos naak ar gadiem. Sashliks ir sekundaars, taapat kaa vaarda dienas rosols. 85% no populaacijas nedziivontik ilgi, lai atnaaktu saprashana…

  2. Piekrītu par visu, izņemot to primitīvo nepamatoto nepatiku pret 2litru pudelēm. Kaukāda stikla pudeļu fīlija? Vai varbūt apspiestas seksuāla rakstura bērnības atmiņas ar 2litru pudeli?
    Es pērku 2l Brāli, tapēc ka plastmasas pudeli iemetu plastmasas konteinerā kur tā aizrinķo pārstrādei. Stikla pudeles liktenis nav skaidrs, jo no stikla konteinera stikls var arī nonākt būvlaukumā vai atkritumu poligonā pie pārējiem gružiem.
    Tad jau varbūt 30litru alusbundžas arī vajag aizliegt, ne?

    1. par to alu plastmasas pudelēs… tur esot vesela zinātne apakšā! :) pētījumi pat esot veikti un eksperimenti.
      respektīvi – ja viens un tas pats alus tiek iepildīts plastmasas pudelē vai skārda bundžā vai stikla pudelē (nozīme ir arī vai caurspīdigā stiklā vai brūnā/tonētā stiklā).
      Stiklam, piemēram, tiek cauri Saules gaisma, savukārt, skārda bundžā gaisma netiek klāt. Pie kam dažādiem stikliem ir dažādi gaismas laušanas leņķi. Plastmasai vispār tur kaut kāda ķīmija vēl pa vidu figurējot.

      Priecīgus Līgo! ;)

  3. Patiešām jums vajag atrast citu nodarbošanos. Vienīgie muļķi šajā visā ir cehs.lv rakstu autori. Negatīvisma un pārspīlēta debīlisma avots.

  4. Nezkāpēc jau man no pirmajām rindām likās ka sho ir Cements raxtījis…..
    Motīvi viltvārdībai ?
    Cenšās izrauties no negatīvisma stila, bet nehrena nesanāk :)

  5. Palasot delfu komentārus, iedomājos, kā viņi visi lasa “Trīs vīri laivā” ar akmens cietiem purniem, ne reizi nepasmaidījuši un uztverdami to personiskāk par pašu dirsām :D

  6. Delfu komentētāji (dzīvnieku mocītāji, bērnu sitēji, Jāņu svinētāji) ņēma ļaunā tik nesaudzīgu un tiešu viņu portretējumu. Pēc uzmanības izsalkušās, bezzobainās delfu vāveres var tikai laizīt un pasūkāt svešus riekstus un čiekurus. Pārāk cieti, lai pārkostu.

  7. Benvenuto – izklausās pēc meksikāņu anālā seksiņa. Bet varbūt kļūdos, jo visam piekrītu, ko raksti. Ir labi, ja pelmeņi nav karsti, ja sēklas no saulespuķēm nav nolobītas un vari spļaut. Un vispār labi, ja vari nolikt tautu pie vietas, uzskatot sevi par cēlu ekspertu. Cūka ir cūka. Benvenuto – sensīriešu dialektā nozīmē – ja cūka tevi nemīl, tad esi sliktāks par cūku.

  8. Vispār šo nevajadzēja likt Delfos, jo raksts ir vājš. Tāda diršana diršanas pēc bez humora. Sapratu tikai to, ka autors bērnībā ir pārēdies jāņu sieru, un trauma palikusi uz mūžu.

  9. šasliks bija iespēja padomju gados cīpslainu pa blatu dabūto gaļu padarīt kaut cik sakošļājamu. etiķis pat nebija deficīts. protams, varēja jau marinēt jogurtā, citronos , kaukāza garšvielu maisījumā, bet aizmirsās nopirkt parasti ;)
    gan jāatzīst, ka tik briesmīgas ķeskas, kādas redzamas spaiņos mūsdienās, pat tolaik nebija.

  10. Spriežot pēc tā, ka tikko lielākie tv kanāli kā vienu no svarīgākajām nacionālās tradīcijas pieminēšanas vērtajām īpatnībām uzskata “tradicionālo pliko skrējienu”, aprakstītais nemaz nešķiet absurds…

Atbildēt uz Skolnoeciņš Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *