Dzīvnieku patversmes romāns

Reizi trīs mēnešos dodos uz dzīvnieku patversmi. Nu jau tas kļuvis par tādu kā sava veida rituālu, neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Varētu pat teikt – nepieciešamību. Pienāk algas diena, un apzinos, ka esmu finansiāli nobriedis kārtējā mazā murrātāja glābšanai no pelēkās un aukstās patversmes, kur tam vienmēr pietrūkusi mīlestība un glāsti. Katru reizi izvēlos citu patversmi, jo uzskatu, ka ikkatrs kaķis ir pelnījis cerību. Turklāt – tādējādi varu savaldzināt arvien jaunas sievietes.

Es ierodos agrā pēcpusdienā, smaidīgi sveicinu patversmes darbinieci un saku: „Esmu ieradies izvēlēties kaķēnu”. Šķiet, jau pirmais teikums padarījis viņu miklu. Mirkli vēlāk mēs kopā nesteidzīgi apskatām visus mazos dzīves pabērnus – nevēlos sasteigt savu izvēli. Nekad neizvēlos melnu kaķi, jo esmu nedaudz māņticīgs, savukārt baltā krāsa man vienkārši nepatīk. Lielākajā daļā gadījumu izvēle krīt par labu rudam kaķim, jo – tā kā tas ir neglīts, ir lielākas cerības, ka tas mani iemīlēs jau pirmajā tikšanās reizē.

„Šo!”, es iesaucos. „Saukšu Tevi par Tīģeri! Nu, kurš ir mans mazais Tīģerītis, ko? Kurš ir mans mazais Tīģerītis? Jāā – TU esi mans Tīģerītis”. Ir skaidrs, ka mīlestība ir abpusēja. Mazais, sarkanais pipars jau sen bija gaidījis brīdi, kad kāds viņu atbrīvos no šī cietuma. Beidzot tas būs noticis.

Redzot, cik labi saprotamies, patversmes darbinieces smaids paliek vēl platāks, ir pavisam skaidrs – šovakar viņa būs mana. Aizpildot papīrus mēs turpinām pļāpāt un es nogaidu īsto brīdi. „Visi papīri ir sakārtoti – Jūs varat vest Tīģeri mājās”, viņa pārliecas pār galdu tā, ka kuplās krūtis teju vai izlec ārā no ietvariem, ar pirkstu pakasa kaķa kaklu un klusi iekunkstas: „Murrrrr…”

„Tātad kaķis tagad ir mans, vai ne?”

„Jā, visi papīri ir kārtībā…”

„Skaidrs. Tad, lūdzu, iemidziniet to. Iemidziniet to pretīgo rižiku!”

Mājās devos viens un mierīgs, jo zināju, ka pēc trim mēnešiem varēšu to atkārtot.

  1. Šis raksts man lika aizdomāties.

  2. Well that escalated…

  3. Ja viņa (tā ar tām kuplajām piena tvertnītēm) kļūst mikla ikreiz, tad .. ir ko padomāt. Šī ir būtībā poēma par dziļu, ilgstošu, un kaisles pilnu pirmskāzu deju starp diviem maniakiem. Tas silda sirdi un vairo apziņu, ka romantika nav mirusi.

  4. Huļi Cravendale piena reklāmas gifs, a?!

  5. Man vienmēr patikušas filmas, kurām uzreiz nevar uzminēt beigas.

  6. Es gan zināju, ka tas beigsies slikti, šeit nav un nebūs rakstu ar laimīgām beigām.

  7. nu nez, nez – tev tas rituāls/romāns tāds slims – padarīt miklas tās patversmēs strādājošās lielākoties maskulīnās pēc savām un kaķu čurām smirdošās megavagīnas.
    pfē.

  8. Jenoc ir priecīgs!

    pipetei taisnība, nekas baudāms tajā huijņā nav, labāk būtu iemidzinājis to dzīvnieku izsniedzēju, ar viņu vēl varētu šo to pasākt.. instead of a death cat!

Komentēt