Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī

Edgars bija visai apmierināts ar savu darbu. Kaulus nelauza, apkārt burzījās sabiedrība un valdīja nemitīga spriedze – pārsvarā pozitīva. Monotonos brīžus atsvēra galvā izdomātie joki. Vislabāk viņam patika ieslīgt fantāzijās par publikas reakciju, ja pēc Hossas iemestiem vārtiem skaļi un pārliecinoši teiktu: “Vārtus Rīgas Dinamo labā guva… Mārtiņš Cipulis!”

Tomēr nebija pārliecība, ka fani sapratīs smalko ironiju un ka priekšniecība par tādu gājienu kā minimums neatvilks no algas, tādēļ Edgars neriskēja. Pēdējā reize, kad viņš patiešām bija riskējis bija sešpadsmit gadu vecumā, kad laimētavā nospēlēja no tēva nozagto desmitnieku. Tas gadījums viņam skaudri iemācīja, ka riskēt nenozīmē vinnēt un ka sekas ir sāpīgākas par potenciālo ieguvumu.

Vislabāk tomēr viņam patika tie brīži, kad bija laiks valdīt pār publiku. Tie skaisti mirkļi, kad viņš pārlūkoja tribīnes, iztēlojās sevi kā diriģentu, vai pat – ja tribīnes bija pilnas un publika riktīgi iekarsusi – kā diktatoru, kas paceļ savu balsi un saviļņo sirdis, dvēseles un miesas, liek tām saplūst vienā visumā un uz dažām sekundēm atgriezties pie pirmatnējiem instinktiem.

Tie bija tie brīži, kad viņš pacēla balsi un iejusti izteica spārnotos vārdus: “Taisāāāāāām troooooksni!”

***

Piektais oktobris, 2012. gads. Kaušļi no Čehovas bija ieradušies Rīgā, lai gan spraigās spēles rezultātā nekādi lieli asumi nebija bijuši. Toties publika bija riktīgi iekarsusi, lai arī Čehovas “Vitjaz” ne tuvu nebija no spēcīgākajām komandām, spēle bija simboliski svarīga. Jau pirmajā periodā viņš saprata, ka šī varētu būt tā reize. Tā reize, kad tiek uzstādīts jauns trokšņa rekords.

Edgars rūpīgi gatavojās izšķirošajam brīdim. Pārtraukums bija kā radīts, lai pārspētu rekordu. Viņš pārlūkoja tribīnes un lēnām, svinīgi un skaļi izteica savu mīļāko frāzi: “Taisāāāāāām troooooksni!”

Publikas bļāvieni sākās strauji un vētraini, bet tad, kad jau likās, ka nu būs viss, vēl pieņēmās sparā. Skaņu vilnis bija mežonīgs un decibelu mērītājā skaitļi griezās uz augšu.

120,7 decibeli. Rekords bija pārsniegts. Edgars jutās izpumpējies, bet laimīgs.

***

Karš Ukrainā, rietumu sliktās attiecības ar Krieviju, nožēlojamie sportiskie rezultāti, mazinātā fanu interese un finansiālās problēmas galu galā noveda pie Rīgas “Dinamo” likvidācijas. Gluži bez darba Edgars nepalika, jo viņa oratora spējas bija pieprasītas arī citos kontekstos – kā, piemēram, kāzās. Maizi uz galda un gandrīz nosegtus kredīta maksājumus šie darbi nodrošināja, bet laime un piepildījuma sajūta vairs nebija un viņš grima arvien dziļākā depresijā.

Lai mazinātu zaudētā sajūtu, Edgars aizvien biežāk kavējās atmiņās par labajiem laikiem. Īpaši spilgti viņš atcerējās tieši 2012. gada 5. oktobri. Tomēr atmiņas nespēja veldzēt dvēseliskās slāpes un nerimstošās sirds ilgas pēc kaut kā cēla un ak, cik zināma.

***

Bija auksts un lietains rudens vakars, bet Edgaru laikapstākļi neuztrauca – viņš atkal bija Arēnā “Rīga”, viņam atkal pie rokas bija mikrofons. Viņš bija atgriezies mājās. Likteņa līkloči Edgaram bija piespēlējuši vēl vienu iespēju reabilitēties, vēl vienu izdevību iesmelt prāvu malku no laimes akas.

Viņš atkal lāvās fantāzijām par publikas reakciju, ja pēc Hossas iemestiem vārtiem skaļi un pārliecinoši teiktu: “Vārtus Rīgas Dinamo labā guva… Mārtiņš Cipulis!” Tomēr arī šoreiz neuzdrošinājās riskēt.

Brīdi vēlāk svinīgais mirklis beidzot bija pienācis. Bija pienācis laiks labot seno rekordu un izjust tik sen zudušās pozitīvās emocijas. Edgars pārlūkoja tribīnes un lēnām, svinīgi un skaļi izteica savu mīļāko frāzi: “Taisāāāāāām troooooksni!”

Šāviena brīdī decibelu mērītājs uz īsu brīdi uzlēca līdz 152,6, bet mirkli vēlāk jau atkal Arēnā valdīja klusums.

panakumi

9 Replies to “Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī”

  1. Šāviens trāpīja mērķī – tieši acī. Tablo uz Edgara sejas rādīja rezultātu 0:1, bet pakausis bija atvērts Darvina balvai. Tābijatriumfālauzvara. Rīgas Ģinamo grūpijām ir uz ko tiekties.

Atbildēt uz wtf Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *