Dzīves novembrī

Bruno plakstiņi atsprāga vaļā. Aiz loga svīda vēss rudens rīts, auksti svīda arī Bruno. Ievilcis dziļu elpu, viņš rūpīgi no visām pusēm nopētīja pret griestiem pastiepto plaukstu. Bruno atviegloti nopūtās. Murgs. Tikai murgs… Jau atkal.

Pie brokastu cigarillas viņš pārodmāja sapnī redzēto.

Pelēks, agrs rīts, pilsētas ielas teju tukšas, bet jau drīz te valdīs Rīgai ierastā kņada. Bruno slāja pa apdrupušām flīzēm klātu ievi. Kauli šķita piemirkuši rīta drēgnuma, smagi un uz leju velkoši kā purva rāvainais žļūksnis. Arī kājās savāds smagums, kaut diena vēl tā īsti nav sākusies. Salst. Garā flaneļa apakšveļa bijusi nebijusi. Bruno pāris reizes pēkšņi apstājās, lai pagrieztos un paskatītos atpakaļ, pirms atkal turpināja ceļu. Vei’… kāpēc pilsētas centrā smaržo pēc kapiem?

Nonācis galā, Bruno sev priekšā nometa cepuri. Tunelī vēl neviena nebija. Laiks vienam papirosam. Pašam lētākajam, par pensiju knapi sanāk istabas īrei un zālēm. „Velns… pat dzīvs jau esmu zem zemes. Kaut nu tad ātrāk…” viņš vēl paguva nodomāt, pirms virszemē sadzirdēja čīkstoņu.

Tikko apdzēsis izsmēķi, Bruno virszemē sadzirdēja čīkstoņu. Bija pienācis pirmais tramvajs. Pēc desmit sekundēm uz tuneļa granīta kāpnēm atskanēja soļi. Pie darba!

„Dāānco lāāci, dāānco lāāci
Sai-me-nie-ce aiz-mak-sās!
Dāānco lāāci, dāānco lāāci
Sai-me-nie-ce aiz-mak-sās!
Sviesta cibu, maizes kanci
Divi siek’i dāl-de-rīš!”

Bruno ar nedaudz ieplestām rokām tūļīgi stampāja no vienas kājas uz otru, viņaprāt, atdarinot lāci. Vecišķā balss krekšķēja te aptuveni meldiņā, te aizlūza pavisam. Garām ejot pirmajiem cilvēkiem, Bruno pastiepa plaukstu. Ar šausmām uz to paskatījies, viņš konstatēja, ka tā ir sarepējusi veča ķetna ar bieziem, dzeltenīgiem nagiem.

„Atšujies, trūdošais relikt. Tu te katru rītu tūļājies, goda vārds, apnicis jau,” nošņāca jaunkundze brūnā mētelī.

Šajā brīdī Bruno pamodās.

Bruno paniski baidījās no novecošanas, taču ar rūgtumu nācās pašam sev atzīt – tur neko darīt nevar. Bet vienu viņš apņēmās cieti. Bruno darīs visu, lai tad, kad deniņi būs sirmi un nāvi viņš domās uzrunās uz „tu”, viņam nekad nenāktos pastiept sauju, cerot uz žēlsirdību.

„Krūmiņa kungs, un ko jūs domājat par aizliegumu izbraukt no valsts?”
Benvenuto nočāpstināja lūpas, ērtāk atlaidās palātas gultā un nosvepstēja: „Aizliegumam? Bet es diršu, atvainojiet, diršu virsū. Es braukšu ārā, kur man vajadzēs. Man nav svetoforu.”

„Andri, visiem pofig par to politisko figņu,” intervētāja austiņā nobēra raidījuma producents: „Pajautā savu jautājumu beidzot. Kāpinājums ir bijis, tagad vajag kulmināciju!”

„Krūmiņa kungs… tas jā. Bet labāk pasakiet,” Andris pieliecās uz priekšu: „Pastāstiet – kā reāli rubīt fišku dzīvē? Kā dabūt ļimaku un sievietes?”

Benvenuto vēlreiz apmierināti nočāpstinājās. Jā, viņš bija vecs. Bet viņš nelūdza. Lūdza viņam.

dziive

5 Replies to “Dzīves novembrī”

  1. Vot par šito es atkal nevaru saprast, vai smieties. No vienas puses raksts ir par ZZS atbalstītāju – tātad, labi, ka jums uz viņu nestāv. No otras – viņš tomēr pieder nacionālajai ekonomiskajai elitei, kas veido mūsu tautas materiālo kodolu.
    Rezumē – divejādas sajūtas, tāpēc atturos. Varbūt neko sliktu vairs par viņu nerakstiet, ja nu vienīgi tiešā sakarā ar ZZS

  2. Nekādi nevarēju atturēties neuzslavējis NA dievīgo komentu. Kombinācijā ar dzērienu tas pierāda, ka mutes un deguna dobumumi ir savienoti un žļākt caur degunu tikko iedzertu šķidrumu nav nekāds ekstra talants.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *