Ar prieku paziņojam, ka 10. jūnijā notiks nu jau piektais ikgadējais Cehstivāls, kurā uzstāsies fantastiskas grupas un dīdžeji, bet mēs paši piedzersimies sēdus. Šonedēļ iepasīstināsim savus fanus ar Cehstivāla vizuālo identitāti un pastāstīsim sīkāk par katru no trim pasākuma oficiālajiem tēliem.
“Birtu, birtu, izbirtu, satecētu iekšā.” dungoja iereibušais, 130 kg smagais fūres vadītājs no Cēsīm, stūķēdams savu nepilnus 10cm garo, sasvīdušo pipeli vates eža mutē, “Tāpēc jau es urbinu, lai tur tiktu iekšā.” Pēc pusotra bamšļa viņš vienmēr bija jautrā prātā un šoreiz pat iespurdzās, tā paslavēdams sevi par asprātību.
“Ar šo tu paraksti pats sev nabadzības apliecību!” pirms deviņiem gadiem kliedza klases audzinātāja, kad vates ezis bija izlēmis pamest nepabeigtu desmito klasi, lai ar autostopiem apceļotu Eiropu un mācītos ģitārspēli. Viņš bija pārrēķinājies – dzīve pierādīja, ka mīkstie pirksti neder stīgu raustīšanai, toties pufīgās lūpas ļauj ceļa izdevumus segt daudz vieglāk. Drīz vien pie “ceļa izdevumiem” pievienojās metamfetamīns, kas ieviesa eža sejā korekcijas un piespieda piedāvāt sevi par dempinga cenām.
Uz peneļa vates ezi pazīst kā “Slapjo Vati”. Ja kādreiz gadies autoostas tuvumā, pieej pie kāda vietējā dīkdieņa un apjautājies, kā Slapjajai Vatei klājas. Kas zin’, varbūt vēl dzīvs un būs gatavs ierīt pa divi piecdesmit.
Ka sauc to zamša suni uz paneļa, kuram braucot neadekvāti purinājās galva?
Bija arī puisis vārdā Melnā Vate, bet viņam no polarizētās integrācijas aizbrauca jumts un viņš devās jumta atgūšanas meklējumos uz Donbasu.
Uz Swedbanku vairs neiešu