Dieviņš paņēma puisīti pie rokas un teica: “Ejam nu, Jānīt, ejam!” Jānītis gāja arī, jo kā nu tu dieviņam līdzi neiesi? Vai tā maz var?
Soļi bija viegli, viegli, kā pa mīkstiem mākoņiem virs galvas. Varbūt arī bija pa mākoņiem. Bet vai mākoņi vispār ir mīksti? Un kā tad vispār ir iet citādāk? To Jānītis nemaz nevarēja zināt, jo vēl dusēja mātes klēpī. Ja vienmēr būs tik viegli, tā tik būs dzīve!
“Lūk, Jānīt! Skaties!” dieviņš teica. Uz ko jāskatās, to Jānītis nezināja, bet skatījās. Viņš un dieviņš stāvēja lielas, pelēkas upes krastā. Pelēkā dienā pelēka upe. Kā uzminējis Jānīša nesaprašanu – un kā nu ne, viņš taču bija dieviņš! – dieviņš teica: “Ar acīm neskaties, Jānīt, tā tu neredzēsi. Aizver acis un skaties tā. Skaties ar avotiņu, ar sirdi skaties.” Jānītis aizvēra, un viss uzreiz palika tumšs. Bet tad kaut kur tur, kur priekšā bija lielā, pelēkā upe, uzausa gaisma. Tā lēja zeltu tumsā un staroja siltumu visapkārt. “Tā ir mūsu likteņupe Daugava, Jānīt. Un tas spožais tur, apakšā, ir Staburags!”
“Kas ir Staburags,” prasīja Jānītis. “Vai tas ir labs?” pēc ilgas klusēšanas saņēmās paprasīt Jānītis, kad abi ar dieviņu jau sēdēja Dieva ausī, šūpināja kājas, atpūtās un ēda līdzpaņemtās maizītes ar doktordesu.
“O, jā, Staburags ir ļoti labs, Jānīt. To nekad neaizmirsti!”
Bet nu bija jādodas tālāk. Dieviņš atkal ņēma puisēnu pie rokas un mīkstiem soļiem sāka čāpot Rīgas virzienā. “Bet kas ir tas, dieviņ?” Jānītis rādīja pāri upei. “Ā, tās ir Likteņdārzs, Jānīt. Kaut kāda pārvērtēta figņa, tur mēs neiesim.”
Drīzi vien abi stāvēja lielas, spožas ēkas priekšā. “Nepievērs viņiem uzmanību, Jānīt!” dieviņš bija pamanījis puisēna bailēs ieplestās acis, skatoties uz puikām, kas viņa priekšā zibināja un kūleņoja pa zemi. “Tie ir skeiteri, Jānīt. Kaut kādi narkomāni. Bet rau! Skaties tur, augšā. Tā ir Nacionālā bibliotēka. Stikla kalns, Jānīt, kurā arī tev būs jākāpj. Un kalnā iekšā ir Dainu skapis, bet Dainu skapī – visas pasaules zinības!”
“Bet dieviņ, kā tad lai es tur uzkāpju?” Jānītis bažījās, skatoties uz savām strupajām kājelēm, kas atgādināja bālus rakveres cīsiņus.
“Nebēdā, Jānīt, ņem manu roku, kāpsim kopā!” smaidīja dieviņš.
No Stikla kalna virsotnes varēja redzēt visu Rīgu un visus tās cilvēkus. Tur bija latvieši, tādi paši kā Jānītis. Tur bija arī krievi un indieši. Dieviņš teica, ka viņam gan vaņkas un melnie tā ne pārāk, bet viņiem tāpat gar dieviņu nekādas darīšanas. Tiem ir savi dieviņi.
“Tā, Jānīt. Skaties labi stipri, tā ir Latvija. Uz visām debespusēm no šejienes, cik tālu vien acis rāda! Bet neaizmirsti, ka svarīgāks par Staburagu nav nekas!” Tad dieviņš nosēdās uz viena ceļa un izvilka no mēteļa kabatas mazu kastīti. Uz tās bija rakstīts “Kausētais siers DZINTARS ar baravikām”. Dieviņš attaisīja kastīti un iemērca tajā rādītājpirkstu, tad ar to Jānītim uz pieres uzvilka trijstūri – dieva zīmi. “Nu tu esi īsts latvietis! Un tagad ej, Jānīt, man vēl daudzi tādi kā tu!” dieviņš piemiedza puisēnam ar aci un uzšāva ar plaukstu pa pēcpusi tā, ka puisēns sāka velties lejup pa Stikla kalnu kūleņu kūleņiem, arvien ātrāk un ātrāk.
Viņš izripoja cauri pamatskolai un divām vidusskolas klasēm, bet trešajai parāva garām pa kreiso pusi, aiz rokas paķerdams līdzi Sintiju. Abi vēl kādu brīdi tā ripoja, bet nedaudz piebremzēja pie alko outleta akciju plauktiem, lai varētu kārtīgāk apskatīties izdevīgākos piedāvājumus. Tālāk jāveļas vairs nebija. Viņi bija ieripojuši 15 gadus vecā pasātā un pēc īsa strīda, kurš ir mazākā pālī un reāli mierīgi vēl var stūrēt, sāka ripot pasāts, līdz apstājās grantēta ceļa malā augošā kokā. Pirms tam gan divi Jānīši bija paspējuši izripot no Sintijas. Tiem dieviņš, paņēmis katru pie savas rokas, stāstīja par Staburagu.
Tā tak dzintara rekursija!
Nu izcils!
Vaņkām ir tas pats Dievs, kas latviešiem. Bet indiešiem, jā, -savi dievi. Bet tu sāc taustīties un domāt, tas priecē.
cerēju lasīt rakstu par Līvu mīzola kaujām. nu neko, ir kā ir.
Dieviņš jāraksta ar lielo burtu vai arī degsiet Ellē!
Pasāti sākas no 20 gadiem
Šis jāliek Ceha zelta fondā
Raksts sūds, autors lohs