Mūsu pagastā dzīvoja tāds Dzinča. Manuprāt, katrā pagastā ir savs Dzinča, pat vairāki. Dzimuši septiņdesmito beigās, astoņdesmito sākumā, kad Brežņeva valsts līmeņa loderisms ļāva visām nodzertajām nelaimēm jautri nestrādāt un vairoties uz nebēdu. Kā likums, parasti viņus sauc par Dzintariem, Laimoņiem, Arvīdiem un līdzīgos tā laika modes vārdos, kuri nav novērojami ne paaudzēm iepriekš ne pēc.
Dzinča auga visai atbilstoši pārējā pagasta stereotipiem par to, kā jāattīstās viņa aprindu puiškānam. Kamēr vecāki strādāja pie ļergas patērēšanas, garīgi atpalikušo jaunāko brālīšu un māsiņu izgatavošanas un paģiru izgulēšanas (govis māva neslauktas jau kuro dienu), Dzinča zaga kaimiņiem burkānus, vēlāk jau siena dakšas un visbeidzot mopēdus. Drusku pasēdēja arī cietumā.
Kad atvērās Eiropas brīvais darba spēka tirgus, Dzinča un viņam līdzīgie bija pirmie, kas aizlaidās. Sākotnēji mēdza atgriezties uz nedēļām divām reizi gadā. Vecāki jau bija taisaulē, kopš pirmskara laikiem neremontētā māja jau bija uz pussabrukšanas robežas, bet tā bija pagastā pirmā, kurai parādījās satelītantēnas šķīvis, jo Dzinčam bija nauda, ko ieguldīt komfortā. Nopirka arī vecu Audi Coupe, pagonkoja Zaļlumballes naktī, notrieca pāris pusaudžu meitenes, smadzeņu satricinājumi, atpirkās, cietušo vecāki policijā iesniegumus atsauca. Tad aizbrauca uz miglaino Albionu rukāt tālāk.
Nesen viens mans draugs bija uz Edinburgas festivālu. Piedodiet, tā nu ir sagadījies, ka no mana paziņu loka uz turieni dodas nevis strādāt, bet atpūsties. Un lidmašīnās parasti kaunā izliekas, ka nav latvieši, lai viņus neasociētu ar tām primitīvi lumpeniskajām bezgaumes un trulo sarunu tēmu orģijām, kas parasti šajos maršrutos iet vaļā.
Viņam gadījās iebraukt pie Dzinčas. Viņš kopā ar vēl vairākiem dzīvo vecā, pamestā skotu savrupmājā, kura ieaugusi nātrēs līdz pakšiem. Pagalms piemētāts atkritumiem, veči ķīlē zagtai automašīnai nost detaļas, beibes ar grūtnieču punčiem un brēcošiem, nosmulētiem zīdaiņiem pie sāniem, ļuļķē cigaretes un triepj iekšā sidriņus.
Kad biju mazs puisītis, es dažreiz apšaubīju tēva teikto, lai es labi mācos un izglītojos un čakli strādāju visu, ko man liek, jo tas man dzīvē atmaksāšoties, tāpēc, ka strādīgie un gudrie tiekot dzīvē uz priekšu. Vienmēr, kad es redzu reisu Rīga-Dublina vai Rīga-Getvika kontingentu, es saprotu, cik pareizi mani mācīja vecāki.
Dzinča, es negribu Tevi atpakaļ! Es labprāt nosūtītu kartiņu, ka negribu Tevi atpakaļ, ja vien Latvijas Institūts tādu piedāvātu. Man ir liels prieks, ka prom ir visas šīs masas, kurām zaglīgā valdība, žīdmasoni, krievu okupācija, geji, Brisele un kas tikai vēl ne bija vainīgs pie tā, ka tu pats nevīžo pacelt pakaļu un izpļaut nātres mājas priekšā. Bez viņiem Latvijā gaiss ir kļuvis tīrāks un ir vieglāk elpot.
Pirms četriem gadiem blogeris Čiekurs jau ļoti precīzi ir noraksturojis Dzinčveidīgos – patiesībā neko vairāk pat nevajadzētu rakstīt.
Kāds sociālistiskāk noskaņots pilsonis iebildīs, ka nevajadzīgi vispārinu. Saldais Jēzu, protams, ka es vispārinu! Sirsnīgi un ar gandarījumu metu visus pār vienu kārti! Tieši tāpat kā pār vienu kārti met Rozenberģu Aiva, kura grib viņus visus atpakaļ.
Tikai tie 10-20% jēdzīgo aizbraukušo, kuri būtu kaut kam derīgi šeit, veidotu emigrāciju arī bez Eiropas Savienības brīvā darba spēka kustības apstākļiem. Viņi mums tāpat būtu zuduši, jo viņiem ir ambīcijas kino nozarē, finanšu tirgos, medicīnā vai kur nu katrs no šiem visnotaļ cienījamajiem cilvēkiem vēlas sevi pierādīt globālā līmenī. Un tieši tāpēc, lūdzu, netraucēsim arī viņiem ar muļķīgu atpakaļ aicināšanu, sarunāts?
Tatad pie visa vainiigs ir Sadurskis.Bez isglitiibas nav naakotnes.
a kapē šitais aiziet uz delfiem pa priekšu un tik tad te?
bet Dzinča ir vērīgs!
Patiesi un skaisti uzrakstīts.
Nopietns raksts. Es pilnībā piekrītu!
Arī Dzinčas ir vajadzīgi un dod pienesumumu. Vienkāršā darba darītājs dod savu pienesumu UK ekonomikai vai LV. Aliņi, proletariāts, mietpilsoņi. Cilvēki, kam izklaides fantāzijas augstākais lidojums ir krogs/pabs dzīvo pie mums, Anglijā, tādi ir arī vietējie Angļi u.c. tautības.
Varbūt labums, ka uz UK aizbraucot cilvēki saņemas, nedzen luni? Ko nu vispār rakstīt par šo. Ko komentēt.
Es mēģinu iedzert stopariku katru reizi, kad kāds pasaka “pri(h)vatiz*”, “sorosieši”, ‘liberasti’ vai “kliķe”, bet to spēli nevar pabeigt, jo vienmēr no rīta ar sāpošu galvu mostos pie klozetpoda.
Būsim toleranti. Dzinčas un Arvīdi godīgi pilda ekonomiskās migrācijas izmešu kvotas.
Gribi, vai negribi, viņi nekur nepazudīs,varbūt,vienīgi paliks mazāk un evolūcijas ceļā nedaudz mainīs formu, bet ne saturu.
Būtu arī garlaicīgi bez viņiem, kontrasti ir nepieciešami.
Diez vai kļūs mazāk. Pieļauju, ka tas ir diezgan konstants procents.
Nepiš. Labāk pastāstiet, kas šito visu finansē? Nils? Maskava? Hektors?
Kāpēc no sākuma raksts parādās tvnet.lv un tikai tad cehs.lv?
Es ar nekad neesmu sapratis to Latvijas Institūta vēlmi atgriezt nodevējus. Tas ka viņus izspiedusi Latvijas pe ža un viņi zin kas ir buļbas vēl nezozīmē ka mums tādi te ir vajadzīgi. Dažš labs ušakovietis labāks par letiņu, kas duriks būdams paņēma kredītus un tagad vergo Anglijā
Hmm, īsā atbilde – tāpēc ka sorosiešu kliķe ir prihvatizējusi šokolādes cehu ar visu liberastu praidu. Garā atbilde – pohuj, nepiš.
Sākšu ar prievārdu, ka lielāku diršanu kā to, ka izglītība visus noved labklājības un omulīguma saulītē, neesmu dzirdējis. Esmu cilvēks, kuram ir īpašs bakalaurs. Viens pabeidz ar Cum Laude, otrs ar Magna Cum Laude, bet es Ar-Dievpalīgu-Uz-Pusēm. Tā nu es esmu apbakalaurots un strādājošs IT nozarē jau gadus desmit vismaz.
Kā otro prievārdu es vēlos pateikt, ka 19 gadu vecumā, kaut kāda dulluma vadīts, biju aizskrējis līdz Londonai, UK(Tagadējā Londonistāna, apvienotais Pakistānas un Irānas kalifāts), lai paskatītos, kur tad mūsu bāleliņi zeltu rok! Beidzās viss ar to, ka es sastapu daudz Dzinčas un Arvīdus, sarku katru reizi, kad nācās izdvest frāzi “I’m from Latvia”. Galu galā sapakoju savas mantiņas, iekāpu atkal AirBalticā, jo biju gatavs pārmaksāt, lai nebūtu jālido kopā ar Dzinču un stūrēju atpakaļ uz krīzi, Godmani, kas darbu atņēma un jobani zaglīgo valdību.
Par šo bonvojāžu viedokļi cilvēkiem atšķīrās. Vieni teica, ka nebiju pareizajā pilsētā, otri teica, ka pa 3 mēnešiem(kas bija projekta ilgums) nevar ne iedzīvoties, ne saprast, bet Dzinča teica, ka es dabūšu jebalā bļa par šitādu diršanu nahuj.
Tā nu sanāca, ka gadu atpakaļ saņēmu e-pastu ar darba piedāvājumu pastrādāt Nīderlandē. Nu ko, dzīve ir īsa, piedzīvojumus gribas, kādēļ gan ne? AirBaltic, AirBaltic, kustini spārnus, ved mani uz zālītes zemi. Kopumā no darba piedāvājuma saņemšanas līdz brīdim, kad pirmo reizi ierados darbā, pagāja aptuveni mēnesis.
Ak jel, cik liels bija mans rūgtums. Atkal sastapu Dzinčas. Lai gan valsts valodu, koka kurpju zemē esot, dzirdu tikai savās mājās, runājot ar savu ģimeni, Dzinčas redzu katru dienu. Trīsdesmit gadus vecais Diego ir ieradies no Spānijas, dzīvo vienā īrētā istabā lepnā trīsistabu dzīvoklī kādā Amsterdamas blokmājā, 28 gadus vecais Alexandru no Rumānijas kopā ar saviem 6 draugiem diezgan komfortabli apdzīvo 3istabu dzīvokli kādā melnādaino apdzīvotā rajonā. Vienīgais, kuram bija sava dzīvesvieta bija itālis vārdā Luka. Viņš dzīvoja kopā ar draudzeni, kura mērķtiecīgi apguva augstākās zinības, tādējādi nodrošinot sevi ar grantiem, stipendijām un pat universitātes apmaksātu dzīvesvietu. Brīdī, kad projekti bija apgūti(lasi nauda bija notērēta), Luka ar draudzeni, kas bija teju divreiz vecāka par viņu, devās tālākos laimes meklējumos.
Bieži dzirdu argumentu, ka ārzemēs dzīvojošie latvieši to vien tik prot, kā atstrādāt savas stundas cehā(haha lol, vārdu spēle), pieliet seju un tad lepni ierasties dzimtajā zemē, lai tur nedēļu kārtīgi padzertu. Mani kolēģi bija tādi paši. Viņu karstākā vēlme bija atkal aizlidot uz mājām, lai tur ar draugiem dzertu, īrētu dārgas automašīnas, ietu uz restorāniem un izrādītu izlasītās fotogrāfijas no dzīves pašā liberastiskās, sorosoīdu sponsorētās gejropas sirdī. Nekur nefigurēja neviena fotogrāfija ar viņu dzīvesvietu, dzīves apstākļiem vai ikdienas ritumu.
Te nu mēs nonākam pie jautājuma par izglītību. Lai gan strādāju mazā uzņēmumā(30 cilvēku kolektīvs), nespēju saprast, kāpēc biju vienīgais iebraucējs, kas dzīvoja pats savā dzīvoklī. Visi bijām izglītoti cilvēki, regulāri bija karstas diskusijas par to, kura augstskola tad ir labāka, bet es biju vienīgais, kas savu dzīvi un eksistenci nesaistīja ar strādāšanu 11 mēnešus, lai vienu mēnesi gadā aizšautu uz kādu siltāku zemīti, vai tur pat uz mājām, kur visiem parādīt, cik veiksmīgs un izmanīgs dzīvē esmu.
Te nu ir skaudrā patiesība. Dzinča nav austrumeiropas iezīme vai, kā latvietim gribētos domāt, tīri latviska padarīšana. Tā ir domāšana, kas nav saistīta ar aizbraucēja nacionalitāti vai izcelsmi. Kāds Spāņu Dzinčam sakars ar Rumāņu Arvīdu? Vai Vāciešu Frīdrihs būtu smēlies gudrības no kāda Jāņa brīdī, kad 35 gadu vecumā izdomāja pamest ģimeni, pārvākties uz Amsterdamu, lai noīrētu istabiņu 5 minūšu gājienā no darba, kur nokrist alkohola un narkotiku radītā delīrija murgā pēc kārtējā piektdienas tusiņa?
Dzinča nebēg no realitātes, Dzinča ir godīgi sev atzinis, ka vēlas savu dzīvi pavadīt strādājot no zvana līdz zvanam, tā lai katra nākamā diena neatšķiras no iepriekšējās. Ceha dzēlības viņu neinteresē, jo viņš tā īsti neprot lasīt neko garāku par Twitter ierakstiem, sociālo kampaņu viņš nodirš ar draugiem, atbilstoši savam sociālajam statusam – melnstrādnieki to dara 2x2m betonētā pagalmā, trekterējot Poļu šņabi, kas sajaukts ar Lidl pirkto sulu, bet izglītotie to dara kādā klubā, trekterējot Poļu šņabi, kas sajaukts ar Lidl pirkto sulu, bet tikai 10x dārgāk.
Viņu nepiš #gributeviatpakaļ vai #nahujnebraucatpakaļ haštagi. Viņus interesē cilvēka cienīgā dzīve.
Neviens nevēlas atpakaļ redzēt Dzinču, aizmirstot, ka Dzinča atpakaļ arī nemaz negrib. Viņš dzīvo sūdīgi, bet vismaz regulāri ir par ko un ar ko iedzert. Bet monētai ir otrā puse. Ir normāli un adekvāti cilvēki, kurus šāda tipa akcijas pamudina aizdomāties.
Autoram.
Jūsu nespēja domāt āra no kastes sakņojas nezināšanā un mazdūšībā. Ar vislabākajiem nodomiem palīdzēt, iesaku noskatīties šo lekciju.
https://www.youtube.com/watch?v=6T9TYz5Uxl0
Dzinčas ir iespējams mainīt.
Ja varat pierādīt pretējo, be my guest. Taču tādā gadījumā Jums būtu jāiegūst personīga pieredze, kā TEDx lektoram Joseph Grenny.
Spriežot pēc pareizrakstibās un gramatikas, kļūdām ceha kolektīvs bija lietojis spēka dziru brīdī, kad tapa šis, kā viņi paši visiem stāsta, šedevrs. Šreders.
https://www.youtube.com/watch?v=VsRU4KNtZtU
Jezups tu mons… shoreiz parspeja Cehu un nokratija tam virsuu no augshas.
Un starp citu Dzinchas jebkurai ekonomikai ir vajadzigi, jo pagaidam vel viss darbs nav automatizets un Dzincha vel var aizvietot robotus, darot primitivas darbibas, Dzincha nesutis nopelnito naudu uz Panamas offshoriem un nespoinsores pidermasonu lozhas, Dzincha izteres savu algu plasha paterinja precees, tadejadi stimulejot ekonomiku.
Izglītības un labklājības līmeņi savstarpēji nekorelē? Hm, Dzinša noteikti piekristu. Garajā “lielākās diršanas” atmaskošanā, kas formas un satura ziņā pati atgādināja pašķidru defekāciju, tā arī neatradu nevienu argumentu, kas kaut daļēji atspēkotu izglītības un labklājības līmeņu saistību.
Jezup še 5
jezups ir normaals latwaanju dzinsha,bet ir labaaks par citiem,jo atsakaas to atziit.taapeec snobiem nav vietas muusu dziivoklii un imbecillus cum laude nav augstaakaa izgliitiiba
Itkā pohuj, bet kāda atšķirība starp dzinču latvijā un tādu pašu ceha autoru Anglijā? Visi jūs imbicīļi maucat pa 40+h nedēļā un pieliekat seju piektdienā. Viss viens.
Jā, jāpiekrīt. Tā tās lietas stāv. Paldies par rakstu.