Dzimšanas diena.

Stāsta “Dziesmu svētki” turpinājums.

Neilgi pēc tam Renāte devās uz pašvaldības ēku. Nodot atskaites, iepazīties pret parakstu ar jaunajiem darba noteikumiem. Kancelejas vadītāja smaidot dāvāja bučas un apsveikumus.

“Tūlitiņ beigsies sanāksme, tu ienāc pie šefa. Ej, ej, nebaidies, viņi gaida,” vadītāja skubināja. Renāte nopūtās, pieklauvēja pie masīvajām durvīm un ienāca.

“Mīļā Renāte!” priekšsēdētājs piecēlās kājās un līdzās viņam uzslējās stāvus arī pārējie deputāti. Uz priekšsēdētāja galda atradās brūna papīra iesaiņojums, eleganti notīts ar rozā lenti, blakus vāzē gaidīja sarkanu rožu pušķis.

“Gadi paiet vēja spārnos

Galvā redzu matus sirmos.

Bet tu tikai nepadodies!

Jo tev viss izdosies!”

Priekšsēdētājs pabeidza dzejoli un Renāte nevarēja atšifrēt, vai nu viņš to ir pagrābis kaut kur internetā, vai arī sacerējis pats. Pēc šķībajām atskaņām un šefa svinīgās sejas izteiksmes varētu domāt, ka pats.

“Mīļā Renāte!” viņš vēlreiz iesāka uzrunu. “Šajā svinīgajā dienā es vēlējos tev veltīt īpašu uzmanību.  Tu esi mūsu pašvaldības kolektīva neaizstājams profesionālis. Mēs tevi pazīstam jau daudzus gadus, un visus šos gadus tava neatlaidība un talants ir kā zvaigzne, kura rāda ceļu, gan jauniem, gan pieredzējušiem. Šo gadu laikā, nenoliedzami, ir bijušas daudzas grūtības, kuras…,”

Priekšsēdētājs iedvesmojoši turpināja runu, bet Renāte pētīja uz galda esošās rozes un saini. Rožu skaitu pat nebija vērts minēt, tur bija daudz, savas piecpadsmit vismaz, varbūt pat septiņpadsmit, un iespējams, ka pat veselas divdesmit viena. Tādā ziņā šefs bija diezgan dāsns. Bet kas varētu būt sainītī? Pēc izmēra tas bija A4 lapas lielumā, kantains. Foto rāmītis? Pasarg Dievs! Glezna? Arī nafig, kur lai pēc tam liek to ķēpājumu? Mājās bija veikts ļoti gaumīgs remonts un vietējo mākslinieku glezna diez vai iederēsies. Labākā dāvana, protams, ir nauda, un arī ceļojums, bet kurš tad tev parastā Latgales pašvaldībā dāvās kaut ko tik vērtīgu? Iespējams, šefa sekretāre saņem gan naudu, gan ceļojumus, mauķele, bet Renāte taču nav no “tādām”. Redz, kā nosauļojusies, daži cilvēki ir gatavi uz visu dēļ savām sīkumainajām interesēm, un žēl, ka godīgums un patiesa sirsnība netiek pienācīgi novērtēti.

“… Jūs nesaprotat dzīvi, tā viņai atbildēja Džons Lenons,” priekšnieka uzrunai nebija nedz gala, nedz malas. Jo garāks stiepās apsveikums, jo vairāk Renātes iztēlē saruka pasniedzamās dāvanas cena. Kaut ko vērtīgu nevajag slēpt aiz izpušķotiem vārdiem. Komplimenti, protams, ir patīkami, taču nostrādājot valsts iestādē tik ilgi, cik Renāte, šķiet, ka visi iespējamie apsveikumi un tosti ir dzirdēti simtiem reižu.

“…daudzu gadu garumā Renāte ir sevi pierādījusi kā godīgs un sirsnīgs pasniedzējs. Gadu no gada mūsu kora skanīgās balsis atskan tuvumā un tālumā, un jau vairākas paaudzes ir aizstāvējušas novada godu gan Rīgā, Dziesmusvētkos, gan arī ārvalstīs, mūsu sadraudzības pilsētās Vācijā un Baltkrievijā. Šo gadu laikā uzkrātā pieredze…”

“Ko viņš te ņemās par tiem gadiem?” sprieda Renāte. “Vai tas ir mājiens uz vecumu?”

Uzruna ievilkās un kļuva garlaicīga. Pastāv noteikts laika sprīdis, kurā ir iespējams noturēt smaidu sejā, līdz smaids pārvēršas par grimasi, un cieši savilktās lūpas sāk sagādāt nēertību. Renāte nodūra galvu un sāka pētīt apavu purngalus un grīdas segumu, imitējot uzmanīgu klausīšanos. Uz zābakiem bija dubļu pilieni, bet parketa dēlīši bija salikti  skujiņā un liecināja par PSRS laikos rūdīto gaumi. Renāte pēkšņi atskārta, ka parkets ir ieklāts tikai priekšnieka kabinetā, bet visā pārējā pašvaldības ēkā grīdu sedza linolejs.

“…daudz laimes dzimšanas dienā!” priekšnieks pabeidza runu un ar ziediem rokās pienāca dāvāt bučas. Līdz ar ziedu pušķi tika pasniegts arī sainis. Spriežot pēc svara – tomēr grāmata. Renāte sirsnīgi pateicās direktoram par siltajiem vārdiem, par atbalstu kora kolektīvam un izteica cerības uz turpmāko sadarbību. No somas tika izceltas pudeles ar “Russkij standart”, sulas tetrapakas un maisiņš ar speķa pīrādziņiem.

Pēc trešā tosta par mīlestību direktors ar elkoni iebikstīja Renātei sānos. “Vai dāvanu nemaz nevērsi vaļā? Tu apskaties, mēs nezinājām ko tev īsti dāvināt, taču par vienu gan bijām droši – tev ir lieliska humora izjūta un tev šitais patiks!”

Grūtu sirdi Renāte atvēra iepakojumu un izlasīja nosaukumu, kurš lieliem, zeltītiem burtiem bija nodrukāts uz vāka – “Kama Sutra”. Deputāti salkani smaidīja un klusi aplaudēja. Renāte atvēra grāmatu un, cenšoties neskatīties uz pozām, locekļiem un vagīnām, nobrauca ar plaukstu pār lappusēm. Labs papīrs, dārgs sējums. Viņa pārlaida skatienu pār telpu. Vajag iegaumēt. Šo grāmatu varēs kādreiz uzdāvināt kādam citam, jāpielūko, lai tā netiek atpakaļ vienam no klātesošajiem, nebūs smuki.

Vakarā piezvanīja māte. Ļoti interesējās par dienas gaitu, par jaunumiem pilsētā. Pajautāja vai kāds kolēģis ir sitis kanti, un vai Renāte galu galā nedomā precēties? Visbeidzot painteresējās, ko viņai uzdāvināja kolēģi. Renāte nopūtās un pateica “ai, neko”. Pirms gulētiešanas Renāte Feisbukā nomainīja attiecību statusu no “Brīva” uz “Tas ir sarežģīti”.