Renāte raitā solī ienāca aktu zālē. Rīta saule cēla putekļus no grīdas. Soļi atbalsojās pieklusušajā telpā. Sviedri tecēja pa muguru, smagā soma rīvējās gar plecu. Kapelmeistars Viktors jau sēdēja pie klavierēm. Uz klavieru vāka gulēja brūnā papīrā ietīts ziedu pušķis. Koris bija nostājies pa balsīm un svinīgi gaidīja. Parasti mēģinājumos dziedātāji sagaidīja diriģenti zvilnot uz neērtajiem atzveltnes krēsliem, taču šī reize bija īpaša. Vakar Renātei bija dzimšanas diena, tika saņemts simtiem apsveikumu, bet šodien viņa tiks sveikta klātienē. Viktors pamāja korim, koris ievilka elpu un iesāka “Daudz baltu dieniņu Laimiņa dodi!” Renāte apstājās aktu zāles vidū un laimīgi smaidīja.
“…diženi, raženi dzīvojoti!” koris lustīgi pabeidza pirmo pantiņu. Basos kāds nevarēja noturēt meldiņu un arī viens no tenoriem īsti nevilka augšas, droši vien Aigars. Skanēja mazliet šķībi, toties sirsnīgi.
“Daudz baltu dieniņu Laimiņa dodi,
diženi, raženi strā-ā-ā-dājoti!”
Otrais pants skanēja mazliet skaļāk. Smaidi dziedātāju sejās stiepās platāki, dziedātāji liegi šūpojās melodijas pavadījumā, kāds ar kāju sita takti.
“Daudz baltu dieniņu Laimiņa dodi,
diženi, raženi mī-ī-ī-ī-ī-ī-lējoti!”
Ar pēdējo rindiņu koris sasniedza maksimālu kreščendo. Forte fortissimo. Kāds jokdaris no tenoriem pabeidza dziesmu ar vārdu “mīlējoties”. Atskanēja smiekli, aplausi, koris aplaudēja Renātei un pats sev. Kapelmeistars piecēlās no klavierēm, atlocīja brūno, čaukstošo papīru un pasniedza Renātei rozes un bučas. “Deviņas rozes vai septiņas,” Renāte centās nemanāmi saskaitīt ziedu skaitu pušķī. Laikam septiņas. Aigars pienāca klāt un pasniedza palielu saini ietītu spožā celofānā.
“Tu tikai nedomā sliktu,” Aigars sarkdams un smaidīdams teica. “Mēs zinām par tavu lielisko humora izjūtu un ceram, ka tu šito novērtēsi!”
Celofānā bija ietīta māla krūze, kuras snīpis bija izveidots dzimumlocekļa formā. Renāte centās noturēt smaidu, taču lūpu kaktiņi nodevīgi slīdēja lejā, rīkle pārkalta un lūpas lipa pie zobiem. Idioti. Tomēr Renāte saņēmās, atkrekšķinājās, sirsnīgi pateicās un paziņoja, ka šodien būs īpašs mēģinājums un korim būs jāapgūst jauna viela. Koristi drūmi nopūtās. Renāte pieliecās pie somas un izvilka divas stikla pudeles un plastmasas glāzīšu iepakojumu. Jaunā viela izrādījās “3 graudu” degvīns. Koris iegavilējās un sāka aplaudēt. Aigars pieteicās palīdzēt atvērt pudeles un saliet mēriņus. Turpat no somas tika izzvejota PET pudele ar kvasu zapivonam. Māla krūze tika novietota tālāk no ziņkārīgām acīm, uz grīdas, pie klavierēm.
Pirmais tosts bija par Renātes “astoņpadsmit”. Nākamais tradicionāli par jubilāra vecākiem. Un trešo tostu Aigars svinīgi uzsauca par mīlestību. Visi apmierinoši pamāja ar galvām.
“Neslēp, nu, sveci zem pūra, parādi dāvanu,” Aigars palūdza un viņa seju teju vai pušu plēsa šķelmīgs smaids. Negribīgi un gausi Renāte pieliecās pēc iesaiņojuma un čaukstot iepakojumam cēla gaismā krūzi. Tā bija visnotaļ glīta, veidota no pelēkiem māliem, sānus rotāja latvju zīmes, taču snīpis bija kā ereģēts dzimumloceklis. Snīpja galā bija sabiezinājums, lai līdzība ar locekļa galviņu būtu maksimāla. Koris draudzīgi iesmējās.
“Tu skaties, Renāte, neblēņojies, ja?” Aigars smējās un ar acīm meklēja koristos tos, kas smiesies kopā ar viņu. Daudzi smējās līdzi un Renātei šķita, ka šie smiekli ir par skaļu lai būtu patiesi.
“Tu jauna, neprecēta, tev vēl daudz kam vajag mācīties,” Aigars turpināja. “Vai viņš dod mājienus, ka esmu vecmeita?” Renāte nodomāja, taču skaļi neko neteica.
“Tu, kad gribēsi padzerties, ja?” Aigars laida tālāk, “tu tikai nekod ar zobiem! Paņem maigi, ar lūpiņām!” Kora smiekli kļuva apdullinoši skaļi. Daži turējās pie sāniem, sievietes slaucīja asaras. Renāte nosarka un smaidīja tikai pieklājības pēc. Aigars uzspieda buču uz snīpja gala un aktu zāle eksplodēja ovācijās. Pārspēt šo asprātību nebija iespējams, lai gan daudzi neveiksmīgi centās. Laimīgā kārtā šņabis tika ātri izdzerts un kora mēģinājums bija beidzies vēl pirms pusdienlaika.
Šis darbs ar nosaukumu “Dzimšanas diena” tika pieteikts konkursam “Latgolys prozys skaitejumi 2021” un ieņēma godpilno vietu ārpus labāko trijnieka.
Labs!
Sajūta, ka ir labs, nāca pamazām.
Sākumā nošausminājos – pimpsnīpja māla krūze ar tautiskiem rakstiem, fui, kas par fantāziju!
Tad iedomājos, tā tak cilvēki dara visapkārt – klusē, sarkst un bālē, smaida un joko, kaut domā vienu – “idioti”!
Un tad.. pag, tas ir par mani?! Nupat kā vakar arī es rādīju “ir ok” ģīmi situācijā, kad it nemaz nejutos forši.
Nepatīkama atklāsme.